Dalies:

Šokolādes un vafeļu smaržas pārņemtā Brisele

Šokolādes un vafeļu smaržas pārņemtā Brisele
  • 01. Jul. 2013

Bija pagājuši burtiski daži mēneši kopš biju karaliskajā Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, kad sapratu – viss – atkal vajag kādu ceļojumu!

Tā nu aptuveni pirms 2 mēnešiem abas ar draudzeni Santu iegādājāmies biļetes lidojumam uz pašu Eiropas centru jeb Eiropas Savienības galvaspilsētu – Briseli!

Biļetes iegādājāmies nekur citur kā Ryanair mājas lapā. Man jau pat sāk šķist, ka pamazām Ryanair piedāvātie reisi no Rīgas tiek izsmelti… tieši pirms gada biju Londonā, šogad pavasarī – Vācijas pilsētiņā Brēmenē, vasarā – Stokholmā un nu – Brisele...

Biļetes turp-atpakaļ izmaksāja Ls 14 vienam cilvēkam. Interesants un māņticībām apveltīts bija mūsu ceļojuma sākuma datums – piektdiena, 13.novembris. Bet tā kā neviena ne otra neesam māņticīgas, tad šis fakts mums likās absolūti vienaldzīgs, kaut gan zīmīgi, ka, piemēram, Ryanair lidmašīnās 13. pasažieru rindas nav un arī mūsu viesnīcā Briselē 13. numuriņa nebija! Bet par visu pēc kārtas...

Piektdiena, 13.novembris

Plkst.14:25 izlidojam no Rīgas lidostas, ir diezgan liela migla un biezi mākoņi, taču izlidojam tiem cauri un pārliecināmies – jā, tur aiz mākoņiem joprojām ir saule, tikai mūs šeit uz zemes tā sen gan nebija lutinājusi. Lidojums ilga nedaudz ilgāk kā 2 stundas un ap 16:00 (Beļģijā vietējais laiks ir stundu atpakaļ nekā pie mums) ieradāmies Charleroi lidostā, kas atrodas aptuveni stundas brauciena attālumā no Briseles. Izkāpjot no lidmašīnas, pirmais, par ko bijām sajūsmā – laika apstākļi! Vējains, bet spīd saule un ir aptuveni 15 grādus silts. Nu īsts rudens… Tomēr ceļošana laikā ir iespējama, vai ne?!

Tiklīdz izkāpām no lidmašīnas, uzreiz devāmies meklēt autobusu, ar ko nokļūt Briselē. Biļete turp-atpakaļ izmaksā € 22 un pēc nepilnas stundas brauciena jau ierodamies Briseles stacijā Gare du Midi.

Iepriekšējos ceļojumu aprakstos jau bijām lasījušas par kvartālu, kur stacija atrodas. Nezinu, vai būtu pareizi to nosaukt par bīstamu, bet patīkami pa to pārvietoties nebija gan – bija jau diezgan tumšs un visapkārt klīda un čupojās imigranti, kas bija pārsvarā melnādainie vīrieši. Bet nu tā kā bijām izlēmušas doties uz savu aptuveni stundas gājiena attālumā esošo Sabina viesnīcu ar kājām, tad tā arī darījām. Bet fakts, ka otrreiz es jebkurā gadījumā tādu gājienu cauri šim Anderlecht rajonam neatkārtotu un arī neiesaku - labāk kāju vietā izmantot turpat stacijā esošo metro! Nelielai atkāpei – par metro cenām: viens brauciens izmaksā € 1,70; 2 braucieni: € 3,30; var iegādāties biļetes arī 5 braukšanas reizēm, dienas biļetes u.c.

Pēc aptuveni stundas gājiena esam klāt sava viesnīcā – Sabina Hotel, kas gan atradās mierīgā, klusā privātmāju rajonā, par ko bijām ļoti priecīgas. Divvietīga istabiņa ar brokastīm izmaksāja vien € 57 par nakti, šī arī bija lētākā viesnīca, ko spējām atrast tik tuvu centram.

Vēl pirmajā vakarā devāmies nelielā pastaigā mūsu kvartāla iepazīšanas nolūkos un tad jau Bonne nuit Bruxelles!

Sestdiena, 14.novembris

Šorīt esam nolēmušas celties agri, jo neesam taču atbraukušas gulēt, bet gan redzēt pēc iespējas vairāk un gūt pēc iespējas vairāk iespaidu.

Ap plkst.8:00 dodamies brokastīs. Es melotu, ja teiktu, ka tās bija ļoti labas, tās bija pieticīgas, bet arī pietiekamas: maizītes, siers, ievārījums, kukurūzas pārslas ar pienu, jogurts un protams, dzērieni.

Šodien esam nolēmušas doties uz vienu no Briseles simboliem – Atomium, kā arī apskatīt mazizmēra Eiropu jeb Mini-Eiropu.

Izejot no viesnīcas smaids pilnībā no sejas nozuda, jo lija milzīgs lietus un plosījās vējš, bet tas taču nebūs par iemeslu lai mainītu savus plānus, nebūt nē! Devāmies uz metro un pēc nepilnas pusstundas jau skatienam paveras 102 metrus augstais Atomium – skulptūra, kas sastāv no 9 milzīgiem, savstarpēji savienotiem “atomiem”.

Jāsaka gan, ka no ārpuses tas izskatās tiešām iespaidīgs un grandiozs, pat sirreāls. Ieejas biļete maksā € 9. Vispirms tiekam ar liftu uzvesti līdz pašam augstākajam atomam, apskatāmies Briseli no putna lidojuma un tad pakāpeniski izstaigājam vēl vairākus atomus – kur no viena uz otru ved vai nu kāpnes vai stāvs elevators. Taču jāsaka godīgi, ka atomos iekšā īsti redzēt nav ko – ir veidota tāda kā vēsturiska ekspozīcija, bet man vairāk kā par filmu par Atomium tapšanu nekas ievērojams tur nešķita.

Kamēr izstagājām milzīgos atomus, arī lietus jau bija pārgājis un par to bijām tik priecīgas, ka aiz laimes gaidītās Mini-Eiropas vietā aizstaigājām pilnīgi nepareizā virzienā. Mini-Eiropā ieeja maksā € 12,90 un tik tiešām – tas ir tā vērts. Ievērojamākās Eiropas pilsētu vietas vienuviet, tikai samazinātos izmēros 1:25. Tā nu tur debesīs slaidi slējās 12 metrus augstais Eifeļa tornis, 4 metrus augstais Big Bens un vēl un vēl...

Bet protams vislielākais prieks ieraudzīt tās vietas, kas jau reāli redzētas dzīvē: mūsu pašu Brīvības piemineklis, Londonas Big Bens, Stokholmas Rātsnams, Tallinas vecpilsētas mūri, Budapešta... Pie katras valsts var noklausīties himnu un pie vairākām vietām iespējams izpildīt vēl visvisādus izdarības – sajust vulkāna Vezuva izvirdumu, izbraukt ar kuģīšiem, nobildēties Londonas goda sardzes ietērpā, iekustināt Holandes vējdzirnavas un daudz ko citu.

Pēc miniatūrās Eiropas izstaigāšanas, ceļš ved cauri suvenīru veikaliņam un nelielai kafejnīcai, kurā pirmo reizi nespējam pretoties visapkārt valdošajai saldajai vafeļu smaržai un pasūtām tik populārās beļģu vafeles ar šokolādi! Gardas un saldas, saldas...

Atlikusī dienas daļa paredzēta šopingam pa ievērojamāko Briseles iepirkšanās ieliņu Rue du Neuve, kur ieliņas garumā izvietoti tādi veikali kā ESPRIT, H&M, Jennifer, Mango, C&A, Mexx, Diesel, Pinky un daudzi citi. Kaut arī izpārdošanu datumi Beļģijā ir noteikti ar likumu (vasaras izpārdošana ilgst no 1.-31.jūlijam un ziemas izpārdošana – no pirmās darbdienas pēc Jaunā gada līdz mēneša beigām), daudzos veikalos apģērbus un citas preces jau tagad varēja iegādāties ar atlaidēm līdz pat 50%.

Interesanti arī, ka Beļģijā veikaliem nav stingri noteikti darba laiki – katrs laikam strādā kā grib. Kad sestdienas vakarā iegāju kādā šokolādes veikaliņā un jautāju par viņu svētdienas darba laiku, pārdevēja atbildēja, ka strādāšot no kādiem plkst.11 rītā līdz pēcpusdienai. Kad jautāju, cikos ir pēcpusdiena – tad man neviens nemācēja atbildēt un teica, ka varbūt līdz 3, varbūt 4. Bet noteikti jāņem vērā, ka svētdienās gan pārsvarā visur veikali ir ciet, par ko mēs gan īpaši nepiedomājām un sestdien svētdienai neko nesapirkām, tāpēc pēdējā vakarā mums nācās vien iztikt ar Lays čipsiem, kurus dabūjām kādā tuvējā našķu veikalā.

Pēc iepirkšanās ieliņas izstaigāšanas jau klāt vakars un nolemjam doties uz Vecpilsētu, lai redzētu Briseles naktsdzīvi, un tā tik tiešām bija ļoti dzīvīga. Uz Rātslaukumu ved mazas ieliņas, pilnas mazu, krāšņu veikaliņu un restorānu. Restorāni ir pārpildīti ar cilvēkiem, visapkārt valda ēdiena smarža, kas tā vien vilina ieiet kādā no dārgajiem restorāniem un nobaudīt vietējās virtuves gardumus. Bet vilina ne tikai smarža, arī viesmīļi tā vien cenšas dabūt tevi tieši pie sevis. Kad kāds viesmīlis jautāja, no kurienes esam, atbildot, Latvija – viņš uzreiz zināja nosaukt Rīgu.

Izejot cauri restorānu ieliņai, gaisā uzvirmo šokolādes un vafeļu smarža – skatlogos varam pacietīgi vērot, kā top gardā beļģu šokolāde un gandrīz katrā veikaliņā to iespējams arī nogaršot. Īsta paradīze saldummīļiem!

Bet ne tikai šokolāde raksturo Beļģiju, to raksturo arī izsmalcinātas mežģīnes, kuru tīri baltie veikaliņi Briseles Vecpilsētā arī atrodas ik uz soļa. Tur var iegādāties sākot no ar mežģīnēm rotātiem lavandas maisiņiem, galdautiem un beidzot ar mežģīņu kristību tērpiem maziem bērniņiem un grezniem saulessargiem.

Beidzot nonākam arī Rātslaukumā un skatam paveras Briseles Rātsnams – viscaur mazām skuptūrām noklāts un brīnišķīgi izgaismots. Jāsaka gan, ka vakarā tas izskatās daudz iespaidīgāks, nekā dienā – drūms un pelēks. Pēc pastaigas dodamies uz viesnīcu un jūtam, ka ejot ieliņu no ieliņas, vecpilsētā valdošā kņada kļūst aizvien nemanāmāka un klusāka radot tādu atpakaļ aicinošu sajūtu...

Svētdiena, 15.novembris

Agrs rīts, laukā atkal apmācies un līst. Tas mūs īpaši neiepriecina, jo šodien esam nolēmušas pārvietoties vienīgi kājām ar mērķi apskatīt Vecpilsētu dienā un Eiropas kvartālu. Vecpilsētā, salīdzinājumā ar iepriekšējo vakaru, bija tāds klusums un miers – veikaliņi visi vēl slēgti, vienīgi pie restorāniem vērojama kāda rosība – tiek mazgātas ielas, tīrīti galdi... diezgan liela netīrība un nekārtība.

Vispirms dodamies apskatīt Briseles ievērojamāko simbolu – čurājošo puisīti. Iepriekš bijām lasījušas, ka tas īpaši neizceļas ar savu lielumu, un tā arī bija – maziņš, maziņš. Bet puisīti atrast mazajās Vecpilsētas ieliņās nebija nekādu problēmu, jo norādes uz to bija ik uz stūra. Problēmas sākās, kad sākām meklēt čurājošā puisīša māsiņu – čurājošo meitenīti. Uz to neved pilnīgi nekādas norādes. Nācās jautāt vismaz 3 cilvēkiem līdz beidzot to arī atradām – noslēpta no sava kailā brālīša kādā šaurā ieliņā aiz vairākām atslēgām slēgtām biezām restēm. Meitenītes skulptūru par spīti čurājošam puisītim esot uzstādījušas Briseles feministes.

Nākamais mērķis – apskatīt Lielo un Mazo Smilšu laukumu. Lielajā Smilšu laukumā jau agri no rīta slējās tirgotāju būdiņas un plašā klāstā tika piedāvāts iegādāties dažnedažādus antikvārus priekšmetus – traukus, rotas, lustras utt. Savukārt, turpat netālu esošais Mazais Smilšu laukums rotāts ar neskaitāmām skulptūrām, kur katra attēlo kādu viduslaiku tirgotāju, kas veicinājis pilsētas uzplaukumu.

Vēlāk jau dodamies skatīt Beļģijas karaļa rezidenci – Karaļa pili, kas izskatās gluži kā mākslas darbs, salīdzinājumā ar turpat esošo Briseles centrālo parku. Šis parks man sagādāja milzu vilšanos – necils, nekopts, aizaudzis ar krūmiem, pilns ar absolūti ievērības necienīgām un norūsējušām metāla skulptūrām, kaut gan – tās pat nevar nosaukt par skulptūrām. Īstenībā par Briseles parkiem man arī palika šāds iespaids.

Pēc tam dodamies uz Eiropas kvartālu, kur vien pēc otras rindā izvietotas Eiropas Savienības mītnes. Vispirms apskatām zvaigznes formai līdzīgi veidoto Eiropas Komisijas ēku. Savā Briseles ceļvedī izlasījām, ka Komisija ir atbildīga par ES politikas veidošanu un to, lai tā tiktu realizēta un dalībvalstis nepārkāptu ES likumus. Netālu esošais Eiropas Parlaments, savukārt, esot atbildīgs par Eiropas budžeta apstiprināšanu un uzraugot Komisijas darbību.

Eiropas Parlamenta ēka tiek dēvēta par "Dievu kaprīzēm”, jo tās neparastais siluets un augstums līdzinoties tāda paša nosaukuma franču sieram. Apskatījām arī Beļģijas netakarības 50.gadu jubilejai veidoto Piecdesmitgades parku, kur pašā centrā atrodas milzīga arka, kas līdzinās Parīzes Triumfa arkai.

Atpakaļceļā iegājām vēl vietējā maiznīcā-kafejnīcā, nopirkām aveņu kūciņas un picu par godu Santas dzimšanas dienai.

Pašā vakarā vēl izgājām pēdējā vakara pastaigā pa Briseli un plānojām jau nākamā rīta aktivitātes un došanos mājup!

Vēl nelielai atkāpei gribu pastāstīt arī par cilvēkiem. Protams, šie ir tikai un vienīgi mani iespaidi – iespējams, ka katrs tos vērtētu savādāk. Taču man tie šķita tik vēsi... Stāvot uz ielas un pētot karti, neviens labprātīgi klāt nepienāks un nepiedāvās palīdzību. Kaut ko pērkot, labākajā gadījumā pretim esošais cilvēks vienkārši uzsmaidīs. Atzīšos – jā, Londona joprojām ir mana favorīte. Atceros, kā tur neizpratnē stāvot uz ielas ar karti rokās, cilvēki uzreiz steidzas tev palīdzēt. Kāds kafejnīcas īpašnieks pat no pretējās ielas puses izskrēja pajautāt – vai mums nevajag palīdzēt un pēc tam pat uz kafiju aicināja.

Satiktie cilvēki vienmēr vēlējās aprunāties – pajautāt, kā klājas, no kurienes esam, ko esam redzējuši... Šajā ziņā Brisele turpat 300 km attālumā esošajai Londonai nestāv ne tuvu! Vēl mums interesanta šķita vietējo vīriešu uzmanība – jutām, ka uz ielas bieži vien tiekam pamatīgi nopētītas. Kaut arī mums šķita, ka iekļaujamies pārējo cilvēku pūlī, acīmredzot vietējie tomēr uzreiz redz, kurš ir un kurš nav savējais. Un starpcitu – Briselē ir ļoti maz blondīņu! Kas zina – varbūt tāpēc izpelnījāmies tādu papildus uzmanību!?

Pirmdiena, 16.novembris

Iepriekšējā vakarā sarunājām, ka šorīt mums brokastis iedos jau ap 7, lai laicīgi paspētu uz lidostu. Tad vēl pat iedomāties nevarējām, kā mums šis rīts izvērtīsies un, ka "līdz ar nagiem" paspēsim uz lidmašīnu. Īstenībā pirmo reizi man savā pietiekami īsajā ceļotāja karjerā radās situācija, kad pārņēma stress par laicīgu tikšanu uz lidostu...

Lidmašīna uz mājām paredzēta plkst.10:30. Pirms plkst.7:30 jau bijām Gare du Midi stacijā, kur vajadzēja atrast tieši to pieturu, kur pirms 3 dienām mūs atveda no lidostas. Bet tā izrādījās gandrīz kā neiespējamā misija – informācijas biroju stacijā nebija, no norādēm saprast nevarēja pilnīgi neko un stacija ir tik liela un vairākos līmeņos, ka pat vairākkārt uzmanīgi pētot stacijas plānus, abas vairāk kā pus stundu bezjēdzīgi maldījāmies pa staciju līdz beidzot atradām vajadzīgo pieturu. Bet prieks par pieturas atrašanu tomēr ātri vien nozuda, jo ieraudzījām, ka autobuss uz pulksten 8 jau ir pilns un veidojas jau gara rinda uz nākamajiem (autobusiem pēc grafika būtu jāiet ik pēc pus stundas). Nu nekas – derēs mums autobuss arī plkst.8:30, jo esam taču ar rezervi... bet pulkstens pienāca plkst.8:30 un no autobusa nebija ne miņas. Tā nu no Briseles izbraucām plkst.9.

Lidostā bijām tieši pus stundu pirms lidojuma – ātri steidzāmies uz drošības pārbaudi, kur pirmo reizi man vēl pieprasīja ievietot čemodānu, lai tiešām pārliecinātos, ka tas atbilst lidmašīnas rokas bagāžas izmēriem, kā arī pirmo reizi mans čemodāns tika pārmeklēts. Paņemot manu čemodānu, puisis, kas to pārbaudīja, uzreiz man jautāja: "Manneken pis inside???". Es sāku smieties un ātri vien meklēju savā somā mazo čurājošā puisēna metāla figūriņu ar alus pudeļu attaisāmo. Beigās uz lidmašīnu veiksmīgi paspējām un pēc pāris stundu lidojuma jau bijām mājās. Atlidojot atpakaļ, šeit gan pirmā doma, izkāpjot no lidmašīnas bija: “Kur ir mani cimdi?!”

Raksta autore: Dana Tauriņa
Foto: Dana Tauriņa
Ceļojuma apraksts sastādīts: 2009.gada augusts

Lasītākās ziņas valstī

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti