Dalies:

Simtgadnieku suminājums

Simtgadnieku suminājums
  • 14. Jul. 2019

Cēsu mākslas festivāls, kas šogad notiek jau 13. reizi, sevī allaž ir ietvēris ļoti nopietnu, aizraujošu un konceptuāli noslīpētu mūzikālo daļu, un arī šis gads nav izņēmums. Šoreiz uzmanības centrā nonākusi divu trimdas skaņražu – Tālivalža Keniņa un Alberta Jēruma – mūzika, un piespiedu kārtā pēc Otrā pasaules kaŗa izceļojušās inteliģences un viņu pēcteču veikums iekrāso arī vizuālās mākslas programmu, kas apskatāma topošajā Cēsu laikmetīgās mākslas centrā. 

Šī lielvaru iedragātā tautas likteņtemas klātbūtne jo izteikta turpmākajā festivāla piedāvājumā – jūlijā trimdinieku dziesmas skanēs arī vokālās kamermūzikas koncertā Tālās un tuvās latviešu solodziesmas, kur līdzās Jāzepam Vītolam un Volfgangam Dārziņam tiks pārstāvēta Imanta Mežaraupa, Haralda Berino, Longīna Apkalna, protams, Ķeniņa un Jēruma daiļrade. Abu autoru skaņdarbi gaismā tiks celti arī 20. jūlija vakarā Cēsu Sv. Jāņa baznīcā, kad Māra Sirmā vadībā dziedās koris Latvija. Un šī gada jubilāru – simtgadnieku Ķeniņa un Jēruma vārds un devums tika piesaukti jau festivāla atklāšanas koncertā, kas skanēja 6. jūlija vakarā pārpildītajā Cēsu koncertzālē, un tā bija īsta abu skaņražu atgriešanās reiz zudušajās mājās. 

Lasītākās ziņas valstī

Svinot Tālivalža Ķeniņa (1919-2008) 100. jubileju, Latvijā notikuši vairāki viņam veltīti sarīkojumi un koncerti: LNSO atskaņoja viņa Koncertu pieciem sitaminstrumentālistiem un orķestrim, simtgadnieka mūzikai veltīti garīgās un kamermūzikas koncerti. Nu beidzot pirmoreiz Latvijā izskanēja viņa 8. simfonija – Sinfonia Concertata ērģelēm un orķestrim, un nozīmīgo solopartiju atskaņoja pasaulē slavenā ērģelniece Iveta Apkalna. 

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris starptautiski atzītā diriģenta Andra Pogas vadībā bija līdzvērtīgs spēles partneris azartiskajai un virtuozajai Apkalnai, kas šī apjomīgā skaņdarba atskaņojumam bija jāpierunā krietnu laika sprīdi. Simfonijas pirmatskaņojums notika 1986. gadā VIII Kanadas latviešu dziesmusvētkos tobrīd labākajā Toronto koncertzālē Roy Thompson Hall, festivāla orķestri diriģēja Alfrēds Štrombergs, ērģeles spēlēja Anita Rundāne (tagad Gaide). Taču šie 30 gadi no radīšanas brīža līdz šodienai nav mainījuši, kur nu mazinājuši Ķeniņa skaņdarba vērtību, šī mūzika izklausās mūsdienīgi, pat drosmīgi arī laikā, kad jaunie autori pārkāpj visas iespējamās ierastības robežas. Ķeniņš pats savulaik atzinies, ka mēdz būvēt savus skaņdarbus un kompozicijas kā architekts un harmonija nepavisam nav viņa mūzikas sakne. 

Skaidrs, ka, domājot par ērģelēm, mūsu sajūtas sasaistās ar garīgo mūziku, korāļiem, arī Bahu, un arī Ķeniņa darbā atjautīgi iekodēta versija par BACH temu, kas gan nav viegli saklausāma. Zinātāji 8. simfonijā uzgāja paralēles ar Frānsisa Pulenka ērģeļkoncertu, un franču mūzikas tradiciju klātbūtne Ķeniņa gadījumā būtu pašsaprotama, ņemot vērā, ka savu skaņraža diplomu viņš saņēmis Parīzes konservatorijā. Līdz ar to latviešu akadēmiskās mūzikas pamatlicēju ietekme viņa daiļradē ir minimāla. Varbūt dziesmās, ko viņš komponējis, vairāk ieskanas kāda spilgti latviska stīga, bet 8. simfonijā šādu piederību atrast grūti. 

Pirmajam šī lieldarba recenzentam Imantam Mežaraupam licies, ka simfonijā rodamas līdzības ar Johanesa Brāmsa simfonisko daiļradi, un romantismu Ķeniņš uzskatīja par būtisku savas mūzikas daļu. Arī 8. simfonijai raksturīgi skaisti, melodiski posmi ar pat nesagatavotam klausītājam viegli uztveramu izteiksmi. Tas sevišķi sakāms par trijdaļu simfonijas vidējo, tempā lēno daļu, kur noslēpumainais ērģeļu tembrs savijas ar fagota temu. Taču ik pa laikam glezniecisku noskaņu bagātajā skaņu audumā ielauzās asi sitaminstrumentu motīvi, kas piešķir daudz krāsu un, pēc Ķeniņa domām, „ir pamats visiem dramatiskajiem elementiem, kas sastopami orķestra skaņdarbā”. Viņa rokrakstam raksturīgas arī rotaļas ar taktsmēriem, kas nojauc rāmo plūdumu. „Ritma materiāls man ir tikpat svarīgs, cik melodiskais,” atzinis mūziķis, turklāt viņa sacerējumiem raksturīga polifonija, kas arī ir komponista elka – Baha ietekme. 

Katrā ziņā 8. Ķeniņa simfonija ir darbs, kas nav par sarežģītu arī akadēmiskā žanra smalkumos neiesvētītam klausītājam, tomēr prasa iedziļināšanos un spēju akceptēt komponista sagādātos pārsteigumus, piemēram, ka visa orķestra kopspēle jeb tuttijau gandrīz pašā sākumā liek sirdij sisties straujāk, lai pēc brīža to jau remdētu ar klusinātu un caurspīdīgi instrumentētu ērģeļu solo posmu, kaut būtībā ērģeļu partija ir integrēta simfonijas kopējā skaņurakstā. Ivetas Apkalnas traktējums bija smalkjūtīgs un artistisks reizē, saņemot klausītāju gaviles, un būs ļoti interesanti turpināt iepazīšanos ar Tālivalža Ķeniņa daiļradi, kam 1994. gadā grāmatu Starp divām pasaulēm veltīja Ingrīda Zemzare, akcentējot veidu, kādā noritēja ievērojamā mūzikas darbinieka dzīve. 

Ķeniņa kompozicijas atskaņotas vairāk nekā 30 pasaules valstīs un ietver plašu žanru klāstu – 8 simfonijas, 15 koncertžanra darbus, tuvu pie 40 kamermūzikas opusu, desmitiem darbu taustiņinstrumentiem, koŗa un solo dziesmas, 10 kantātes tipa skaņdarbi u.c. Kanadas galvaspilsētā ir Ķeniņa vārdā nosaukta iela un viņam veltīts prāvs raksts enciklopēdijā. Divus gadus skaņradis, kuŗu aprakstot lielākoties pieminēts, ka viņš dzimis Latvijā, vadījis Kanadas komponistu savienību, bijis Toronto universitātes Mūzikas fakultātes docētājs, viens no Kanadā atskaņotākajiem skaņražiem, kamēr šeit viņa sacerējumus iepazinām pamazām, vien sākot ar 20. gs. 80. gadu pašām beigām. 

Tas pats sakāms par otru šī gada simtgadnieku Albertu Jērumu (1919-1978), kuŗa mūzikālā izglītība noslēdzas tepat, Rīgā pie Jāzepa Vītola un Ādolfa Ābeles. Taču, ja viņa kollēgas Ķeniņa darbi ir izdoti un pieejami atskaņojumiem, tad Jēruma agrīno, Latvijā radīto kompoziciju nošu ir maz, un arī 6. jūlijā pirmatskaņotais simfonijas Andante piedzīvojis rūpīgu restaurēšanu. Pie tās ķērās gados jaunais komponists Jēkabs Jančevskis, lai pēc rekonstrukcijas šis Otrā pasaules kaŗa gados radītais opuss varētu nonākt līdz klausītāja ausīm. Tajā vēl jūtams Skrjabina iespaids, no kuŗa Jērums turpmākajos gados atbrīvojās, un 40. gadu Latvijas mūzikas kontekstā viņa daiļrade noteikti likās ļoti moderna un drosmīga. 

Skaņraža meita Jāna Jēruma-Grīnberga simfonijas otrās daļas notis uzgāja kastē, kur šis klavierizvilkums bija glabājies diezgan ilgi. Vien dažas lapas bija pilnībā orķestrētas, un savulaik pat Tālivaldis Ķeniņš nebija ar mieru uzņemties atjaunošanas darbu. Interesanti, ka viņš atzinis Jēruma talantu esam spožāku par paša dotumiem, ne velti savai 1981. gada publikācijai viņš devis nosaukumu Alberts Jērums – pirmais latviešu 20. gadsimta komponists! Noklausoties Andante Cēsīs, protams, bija grūti sajust robežu, kur beidzas Jērums un kur sākas Jančevskis, taču mūzikas valdzinājums bija tik spēcīgs, ka lika aizmirst par analīzi. Iztēlē uzausa divdesmitgadīga jaunekļa tēls, kas, ieguvis komponista diplomu, ir ķēries pie ērģeļspēles studijām konservatorijā, izveido ģimenei, kuŗā piedzimst meitiņa Inga. Nedz melodijas, nedz harmonijas neraisa spriedzi uztverē, mūzikas viļņi apskalo kā silta jūra, un atkal publika LNSO dāsni apvelta ar aplausiem.

Skaidrs, ka spilgti individuālais Alberta Jēruma daiļrades rokraksts izkristalizējās tieši viņa trimdas gaitās, kad uzmanības degpunktā nonāk tieši koŗa mūzika. Un interesanti, ka trimdas aprindas mūziķi vairāk atceras kā prasmīgu un enerģijas bagātu koŗu vadītāju – Jēruma iedibinātas ir Eiropas latviešu dziesmu dienas, kamēr dzimtenē viņš bija un palika, pirmkārt, komponists. Par savu 1948. gadā dibināto Londonas koŗi domādams, viņš sacerēja tam repertuāru, ja uz Dziesmu dienām izdevās sarunāt čellistu Ati Teihmani, viņš rakstīja čella sonāti. Ja solīja ierasties Rasma Lielmane, rakstīja vijolei un klavierēm. Dzimst arī 30 solodziesmas, un 1977. gadā sacerēta kantāte Neraudi, māsiņ kā veltījums abām meitām, kas, dramatiski, bet pirmoreiz satiekas tēva bērēs. Jēruma radošajā portfelī ir arī skaņdarbi klavierēm, sonāte flautai, stīgu kvartets, tautas mūzikas apdares, četri orķestra darbi, un daudz par viņa dzīvi un devumu var izlasīt Ingas Jērumas sakārtotajā grāmatā Olimpā bez lifta. Taču līdz šim nav atrastas visas Latvijā palikušās Jēruma agrīno skaņdarbu notis, kaut, iespējams, vismaz kāda no sonātēm glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Par laimi, Trīs dziesmas ar Veronikas Strēlertes dzeju un kantāte Debesu kalējs nonākušas līdz mūsdienām, kamēr tās dzejas autors Vilis Cendriņš savu mūžu noslēdza izsūtījumā Vorkutā. 

Jā, šis bija koncerts, kurš lika ne tikai just, bet arī domāt – par mūzikas un dzīves mainīgumu un šķietamām nejaušībām, kas izšķir ļaužu likteņus. Jauki sajust, ka latviskās sabiedrības piespiedu kārtā šķirtās puses saaug vismaz šādos sarīkojumos, un noteikti viss šis 2019. gads aizritēs Ķeniņa un Jēruma simtgades zīmē abpus okeānam. 

Autore: Daiga Mazvērsīte 

Publicēts sadaríbā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

Rakstā izmantoti T. Ķeniņa citāti no žurnāla Mūzikas saule Nr. 2 2019

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti