Dalies:

Šeit mēs jūtamies savā vietā

Šeit mēs jūtamies savā vietā
Ieva Freinberga
  • 13. Jul. 2019

INESE un ĀRIS AVENI jau sešus gadus ir Bērzainē. Viņi ir saimnieki šim Latviešu kultūras centram un viesu namam, kas ir Daugavas Vanagu Vācijā īpašums. Patiesībā Aveni uz Bērzaini atbrauca tikai uz pusgadu - līdz kamēr īpašumam atradīs jaunu pārvaldnieku pāri. Nu jau aizskrējis ducis pusgadu, tomēr viņi arvien vēl ir tur.  

Inese ir rīkojusi piecus 3x3 saietus, savulaik strādājusi par skolotāju Aizkrauklē un 13 gadus par Mazsalacas vidusskolas direktori, viņa ir pedagoģe ar gandrīz 40 gadu stāžu. Savukārt Āris pēc profesijas ir ķīmiķis, taču dzīvē darījis daudz citu darbu. Pats viņš sevi sauc par alķīmiķi un uzsver, ka dzīvē dara tikai to, kas interesē. 

Āris: Kad Latvija kļuva brīva, tad vecajiem trimdiniekiem vairs nebija, uz ko tiekties. Bija arī tādi “gudrīši”, kuri teica - latviešiem trimdā vairs neko nevajag, tagad viss būs tikai Latvijā. Kā jau visi latviešu īpašumi pasaulē, arī Bērzaine tika pirkta par ziedojumiem, bet, atnākot brīvībai Latvijā, ziedojumu straumīte izsīka un bija jāizšķiras - pārdot vai iemācīties pelnīt. 

Lasītākās ziņas valstī

Inese: Ļoti daudz latviešu īpašumu pasaulē ir pārdoti, bet mēs, Daugavas Vanagi Vācijā, nobalsojām, ka Bērzainei ir jāmācās pelnīt, un tā mēs abi šeit nonācām. Vajadzēja, lai te ir kāds, kurš māk vīriešu darbus un kāda, kura prot sieviešu darbus. Kopā mēs darām arī latviskās lietas. Un šobrīd Bērzaine ir daudzmaz uz strīpas. 

Tad jūs nebraucāt uz Vāciju peļņā, bet darīt labas latviešu lietas?

Inese: Mēs Latvijā bijām paēduši. Pēc pusotru gadu ilgas pauzes veselības problēmu dēļ es biju sev sameklējusi ļoti interesantu darbu. Āris tajā laikā jau bija pensionārs, tomēr arī viņam darba netrūka, palīdzot radiem, draugiem un paziņām.

Āris: Nevienu brīdi nebija doma braukt uz Vāciju peļņā. Visi mani bērni, mazbērni un mazmazbērni dzīvo Latvijā, un arī viņiem nav domas braukt kaut kur peļņā - ja galva strādā, tad arī Latvijā var atrast darbu par normālu samaksu. Ļoti daudzi no tiem, kas brauc apkārt pa pasauli, meklēdami maizei plānāku garozu, lielākoties atbrauc atpakaļ vīlušies. Jo vairāk maksā, jo vairāk arī izstrādina. 

Inese: Vācijā nokļuvām tikai tāpēc, lai latviešiem Bērzainē paliktu šī māja, šis īpašums. Mēs priecājamies, ka esam te noderīgi. Āris te vada celtniecības darbus.

Āris: Bērzaine tāpat kā Rīga nekad nebūs gatava. Lielie remontdarbi tagad ir pabeigti, bet, ko uzlabot un papildināt, būs vienmēr. Remontu var pabeigt vienistabas dzīvoklī, bet ne šādā īpašumā, kur zeme vien ir piecarpus hektāru, ar četrām ēkām. 

Inese: Tagad esam beiguši vērienīgu projektu - lai Vācijas sausajās vasarās mums nepietrūktu ūdens, tad Bērzaines kalna avota ūdenim papildus būs pieslēgts arī pilsētas ūdens. Ir liels prieks, ka viesi ienāk mūsu mājā un redz, kā latvieši ar mazumiņu ir ļoti daudz izdarījuši. 

Inese un Āri, es jums jautāju par jūsu dzīvi, bet jūs man visu laiku stāstāt par Bērzaini. Vai Bērzaine ir jūsu dzīve?

Āris: Patlaban mūsu dzīve ir Bērzaine, te šobrīd ir mūsu mājas - te mēģinām saglabāt latviskumu, rīkojam latviešu pasākumus. 

Jūs esat paveikuši fantastiski lielu darbu. Varbūt jūsu ceļš tagad ved atkal atpakaļ uz Latviju?

Āris: Kādam jau arī te ir jābūt. Nevienu brīdi es nejūtos, ka būtu ārzemēs. Bērzainē gandrīz viss notiek latviski. Arī mani bērni uz šejieni atbrauc biežāk nekā, kad es dzīvoju Latvijā. 

Inese: Mēs plānojam, ka šeit vēl esam un būsim. Āris jau ir pensijā, bet šeit vēl strādā, neviens labāks par viņu nav atrasts. Kad es pēc kāda brīža aiziešu pensijā, tad mēs varētu dzīvot šeit to laiku, kad esam te vajadzīgi - no aptuveni divdesmit sarīkojumiem gadā mēs esam atbildīgi par kādiem desmit - Lieldienām, Ziemassvētkiem, Vecgadu, Jāņiem, dievkalpojumiem, lieliem latviskiem projektiem kā 3x3 saieti un citiem. 

Pārējā laikā mēs savas baterijas uzlādētu Latvijā, jo bez Latvijas nevaram - tur dzīvo visi mūsu tuvinieki un draugi. Savukārt ziemā, kad mums gribētos sasildīties un kopt savu vaļasprieku - peldēšanu, mēs pāris reižu aizbrauktu uz siltajām zemēm, kur arī ziemā var peldēties. 

Tāpat kā Latviju - Rīgu, Mazsalacu, Valmieru, Siguldu, Koknesi - mēs esam iemīlējuši arī Švarcvaldi Vācijā, Franciju un Šveici, kuras tepat netālu vien ir.

Vai jūs jūtaties izvilkuši laimīgo lozi, jo vidusmēra Latvijas pensionārs nevar atļauties ceļot, piemēram, uz Cape Verde, kur jūs esat bijuši.

Āris: Ar vaimonoloģiju mēs nekad neesam nodarbojušies. Ja cilvēks kaut ko grib, tad viņš vienmēr var atrast iespējas. Ja negrib, viņš meklē ieganstus, kāpēc nedarīt. 

Inese: Mēs esam ļoti taupīgi. Un katru ceļojumu, kur braucam reizi gadā, mēs skatāmies jau pusgadu iepriekš. Esam arī pietiekoši zinoši ceļojumu piedāvājumu izpētē - kā aizceļot uz tālu zemi par salīdzinoši mazu naudu. 

Ko jūs vēlētu citiem senioriem Latvijā?

Āris: Senioram ir jāatcereas, ka viņam ir jādzīvo priekš sevis. Ļoti bieži esmu dzirdējis seniorus sakām - es to nevaru atļauties, jo man jāpalīdz bērnam vai mazbērnam. Taču jo vairāk tu viņam palīdzēsi, jo vairāk viņš to izmantos. Ja bērnam stāsta, ka viņam viss būs, tad viņš ir pārsteigts, kad pēkšņi vienā brīdī kaut kas nav. Ļoti daudzi pensionāri iedomājas, ka bez viņiem nekas dzīvē nevar notikt. Bet bērni taču ir lieli - kājas no biksēm izaugušas, lai staigā paši! Normāli bērni nav jāuztur, viņi palīdz saviem vecīšiem.

Pensionāriem nav jāskrien, lai tikai bērniem būtu vieglāk. Īpaši tie, kuru bērnība nav bijusi viegla, iedomājas - es tagad savam bērnam atvieglošu to dzīvi. Viņi nevis atvieglo, bet sarežģī, jo cilvēks, kas nav pieradis kaut ko izcīnīt pats, kam visu pienes uz paplātes, viņš neko arī nesasniegs. Lai kaut ko sasniegtu, ir jābūt grūtībām, kas jāpārvar. Ja grūtību nav, ja cepeši paši krīt mutē, tad tāds izaug par patērētāju. 

Es pazīstu Latvijas pensionārus, arī tādi Bērzainē ar autobusiem ir viesojušies, viņi pa gadu sakrāj pārsimt eiro - viena mēneša pensiju - un reizi gadā dabū ceļojumu. 

Neko jaunu jau pensionāram nevajag - pirkt kaut kādus jaunus uzvalkus un mēbeles vai citas mantas? Ko tu savā mūžā esi savācis, ar to tev arī pietiks. Vieni paši komunālie pakalpojumi un pārtika nav nesamaksājami, tāpēc nav nekādu problēmu atļauties kaut ko iekrāt, lai varētu dzīvot bišķi smukāk. 

Jūs krājat sajūtas?

Āris: Jā. Kādreiz, kad vēl tikko sāku iet skolā, manam tēvam bija teiciens, ko es tikai vēlāk sapratu: nekrāj mantu - būs viens brīdis, kad labi, ja tev paliek plikā dzīvība! Krāj zināšanas - tās tev palīdzēs izdzīvot arī tad, ja arī tev nekā nav! - Tāda bija viņa pieredze kara laikā.

Inese: Mans vadmotīvs kopš apzināta vecuma ir latviskums. Atceros, ka jau pirmskolas laikā man bija savs tautastērps. Tā es dzīvei esmu cauri gājusi - ar latvietību, ar dziesmu, ar kokli, ar latviskiem sarīkojumiem. 

Un te mēs pašlaik jūtamies vajadzīgi. Bērzaine ir kā Latvijas vēstniecība - šeit nāk vācieši, latvieši, kuri nerunā latviski, krievi, cilvēki, kuri gribētu ceļot uz Latviju. Jāņos pie mums sabrauc vairāk nekā 150 cilvēku, Lieldienās arī vairāki desmiti un tā joprojām. Kāpēc mums tas viss būtu jādara kaut kur citur, ja šeit jūtamies savā vietā!

 

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild portāls Latviesi.com

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti