Dalies:

«Šeit jutos vairāk mājās nekā Anglijā». Briti Džoanna un Ians Ērgļos audzē alpakas

«Šeit jutos vairāk mājās nekā Anglijā». Briti Džoanna un Ians Ērgļos audzē alpakas
Latvijas Radio / Māra Rozenberga
  • 23. May. 2019

Briti Džoanna un Ians Storiji jau vienpadsmit gadu dzīvo netālu no Ērgļiem. Viņi ir pētnieki ar specializāciju lauku ilgtspējīgā attīstībā un arī alpaku audzētāji, lai gan iepriekš Lielbritānijā abi strādājuši citās profesijās. Kā cita valsts var kļūt par tavām mājām pat tad, ja nezini vietējo valodu - šāds ir Džoannas un Iana stāsts Latvijas Radio ierakstu sērijā #GalamērķisLatvija, kurā uzrunāti ārzemnieki un viņu kaimiņi Latvijas laukos un mazpilsētās.

Kad tuvojamies saimniecībai „Griezītes” pa zemes ceļu, jau pa gabalu redzamas alpakas, kas ir izgūlušās saulītē ceļa malā, un tām vienkārši nevar pabraukt garām. Šie Dienvidamerikas iedzimtie radījumi nezinātājam varētu izskatīties pēc lielām aitām ar garu kaklu. Storiju saimniecībā ir gan baltas, gan brūnas un gandrīz melnas.

Pāri laukam mani sveicina Ians un Džoanna. Iedomājos, ka mani aicinās mājā, bet te tādas nemaz nav. Tikai aploki un nojumes alpakām un liela siltumnīca. „Mēs dzīvojam tur,” Džoanna smaidot rāda uz siltumnīcu. Ērgļos Storijiem ir dzīvoklis, bet vasarās viņi dzīvo treilerī, ko izstumj no siltumnīcas. Esot atļauja celt arī māju, tikai pagaidām nav naudas.

Lasītākās ziņas

Ar patiku uzlūkoju gleznajos Vidzemes augstienes pakalnos iekārtoto saimniecību. „Cilvēki mums jautā, kāpēc pārcēlāmies uz Latviju. Bet kāpēc ne? Anglijā mēs šādā vietā saimniekot nevarētu,” saka Džoanna.

Džoanna un Ians ir pētnieki. Viņa specializējas lauku ilgtspējīgā attīstībā, studē doktorantūrā Igaunijas Dabaszinātņu universitātē un pēta Baltijas jūras veselību, viņš Anglijā strādājis hematoloģijas laboratorijā Šefīldas slimnīcā, pētījis leikēmijas diagnozes. Iana darba dēļ viņi dzīvojuši arī Dānijā un ASV.

Bet uz Latviju Storiji regulāri brauca jau no 2000. gadu sākuma un mācīja angļu valodu bērnu nometnēs.

Tagad bērni izauguši, un vairs nekas neliedz pārcelties tur, kur abiem patīk vislabāk. Pie Ērgļiem viņiem ir 12 ar pusi hektāru zemes un 18 alpakas. Ideju par alpakām noskatījuši, ciemojoties pie meitas Austrālijā.

Jautāju, kādēļ abiem tik ļoti iepatikusies tieši Latvija. „Mēs esam no Lielbritānijas ziemeļiem, un esam raduši pie kautrīgākas, rezervētākas attieksmes. Pie tā, ka atrast draugus iet ilgāk, bet tad tie ir īsti draugi. Mēs spējam to novērtēt,” saka Džoanna.

Interesanti, ka savas mājas Latvijā abi briti atraduši laikā, kad daudzi no Latvijas aizbrauc labākas dzīves meklējumos uz Lielbritāniju. „Tas ir viens no iemesliem, kādēļ veicu pētījumus – mani interesē lauku attīstība,” atklāj Džoanna, „es pētu Latvijas un Igaunijas laukus un mēģinu saprast, kas tad būtu vajadzīgs, lai tie attīstītos. Ko cilvēki domā? Kas viņus notur laukos? Kas liek doties projām? Un ko mēs varam darīt citādāk?”

Džoanna ir pārliecināta, ka pašlaik ir pienācis brīdis, kad arvien vairāk cilvēku grib atgriezties laukos. Viņi grib dzīvot dabiskākā vietā, un viņi ir ļoti izglītoti un spējīgi. Un tas, kas būtu visiem spēkiem jādara, - jāatrod veids, kā šos cilvēkus dabūt kopā un likt lietā savas prasmes, lai padarītu kopīgo apkārtni labāku. „Jo galu galā - ja visi pametīs laukus, kurš audzēs mūsu ēdamo?” vairākkārt uzsver Džoanna.

Džoanna pētījusi, kā laukos vietējie aktīvisti iedvesmo apkārtējos, un ar aizrautību stāsta par mazo Kaldabruņas ciematiņu, kur vietējie apvienojušies biedrībā “Ūdenszīmes”. Viņi kopā rīko kultūras pasākumus, taisa dizaina priekšmetus un tiecas kļūt par tādu kā Sēlijas kultūras centru. Džoannas ieskatā „Ūdenszīmju” spēks ir tajā, ka cilvēki reāli var iesaistīties un panākt pārmaiņas, un tas tiešām cēlis vietējo pašapziņu. „Tā bija pirmā vieta Latvijā, kur es dzirdēju ļaudis sakām - “es ticu šai vietai”!” atminas Džoanna. „Galu galā – tu jau vari piesaistīt nez kādus resursus, bet, ja tu koncentrējies tikai uz tūrismu, bet neieguldi vietējos iedzīvotājos, tev jau nebūs, pie kā šos tūristus vest,” viņa uzskata.

Tieši par ieguldīšanu cilvēkos arī turpinās mūsu saruna.

„Skatoties apkārt, protams, var redzēt pārmaiņas. Piemēram, tepat Ērgļos nesen uzcēla jaunu ugunsdzēsēju depo. Ir atjaunotas dažas vecās mājas. Eiropas investīcijas ir redzamas. Bet tās ir fiziskas lietas. Un, ja šeit nebūs cilvēku, kas tās lietos, kaut kādā ziņā tas būs velti iztērēts laiks,” saka Ians.

Džoanna tūlīt atceras, kā Ērgļos nesen par vairāk nekā miljonu eiro atjaunoja profesionālās vidusskolas kopmītnes. Bet neilgi pēc tam mācības te slēdza. „Vai to naudu nevarēja labāk izmantot, lai mācītu vietējos, kā te, laukos, attīstīt savus uzņēmumus?” viņa retoriski jautā.

„Vietējie uzņēmumi parasti nodarbina vairāk cilvēku un maksā labāk. Uzņēmumi no ārpuses lielākoties piedāvā zemāk apmaksātas darbavietas. Un tas nepalīdz šiem lauku reģioniem piesaistīt prasmes un zināšanas,” secina Džoanna.

Viņa ir pārliecināta – šodienas tehnoloģijas ļauj strādāt no gandrīz jebkuras vietas Latvijā. Arī pati regulāri piedalās pētnieku video konferencēs, strādājot pie sava datora treilerā lauka vidū, starp alpakām, vai savā Ērgļu dzīvoklī.

Iepriekš, kad sazvanāmies, lai sarunātu tikšanos, Ians telefonsarunā saka: tikai nepieminiet manai sievai "Brexit"... Tomēr iespējamā Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības tik un tā ienāk mūsu sarunā. Un kaut kāda iemesla dēļ gaiļi, kas dzīvo siltumnīcas otrajā galā, tobrīd sāk uzvesties īpaši skaļi.

„Es nejūtos droši. Varu tikai atvainoties britu valdības vietā,” skumji iesmejas Džoanna. Viņa zina, ka Latvija ir solījusi izturēties pret Lielbritānijas pilsoņiem labi, ja briti tāpat izturēsies pret latviešiem. Bet Džoanna nav pārliecināta, ka briti to darīs.

Vai Storiji šobrīd jūtas vairāk kā briti vai kā latvieši? „Esam dzimuši briti, tur neko nevaram darīt,” abi nosmejas. Nevarot izbēgt no britiem tipiskajām iezīmēm kā melns humors un nemitīga atvainošanās. Bet tas, ka viņiem patīk sēņot un vākt augus tējai, atkal šķietot ļoti latviski. „Īpaši sēņošana. Cilvēki saka: nu jā, šai ziņā jūs esat latvieši!” smejas Džoanna.

Un vēl viņa nebeidz jūsmot, ka latvieši nav pazaudējuši prasmi kopt zemi, sēt, stādīt un audzēt. „Man šķiet, ka arvien vairāk cilvēku sāk apzināties, ka tas ir svarīgi - zināt, no kurienes nāk pārtika, ko tu ēd un kā to audzē. Citādi taču nevar atšķirt labu burkānu no slikta! Laikam tai ziņā mēs esam vairāk latvieši nekā briti,” spriež Džoanna.

Abi gan ļoti pārdzīvo, ka joprojām neprot runāt latviski. „Man vienkārši neatliek laika un vietas galvā, un laukos nav tik viegli sarunāt valodas nodarbības,” saka Džoanna. Bet Ianam vispār ejot grūti ar valodām. „Un pēc dzirdes uzķert arī grūti, jo lielāko daļu laika pavadu alpaku, nevis vietējo latviešu sabiedrībā,” viņš vainīgi piebilst,

Reizēm, protams, uznākot doma, ka tas ir pilnīgi nepiedodami - dzīvot Latvijā 11 gadus un neprast valodu, bet tā nu esot sanācis. Un Ians domā, ka daudz dod tas, ka viņi ir labi cilvēku vērotāji. „Esam satikuši ārzemniekus, kas tekoši runā latviski, bet nemaz neprot saprasties ar vietējiem. Domāju, ka mums ir otrādi - arī nerunājot latviski, mēs protam atrast kopīgu valodu ar ļaudīm sev apkārt. Un tas ir daudz svarīgāk,” saka Ians.

Kad lūdzu Storijus iepazīstināt ar kādu no saviem kaimiņiem, viņi izvēlas Ivetu Hiršu, pie kuras regulāri iet pēc piena. Viņa ir bijusī veterinārste un mēdz palīdzēt, ja alpakām kas gadās. „Tieši šādu es iztēlojos tipisko latviešu lauku saimniecību,” saka Džoanna, kad iebraucam Ivetas sētā, „dīķis, kūts, stārķi, ābeles, māja un kaķis!”

„Jā, jā, visparastākā māja! Un labi kaimiņi,” smejas Iveta. Viņa te dzīvo no 1997. gada, bet mamma māju nopirkusi jau tūlīt pēc neatkarības atgūšanas.

„Gotiņas man ir. Nav daudz, kā citiem, kam ir tūkstošiem. Man ir tikai astoņas gotiņas. Džoanna vienmēr nāk pienu pie manis ņemt. Tad ir mazi teliņi, plus mīnus 15-20 kustonīši parasti ir. Dzīvojam!” enerģiski saka Iveta. Kā mājražotāja viņa arī cep pīrāgus, taisa sieru un sviestu.

„Nu, kā lai citādi izkuļas? Man divi bērni, abi augstskolā – viens politologs, viens ģeogrāfs. Abi Rīgā. Kā lai mamma viņus uztur? Kaut kas jādomā. Tagad ir mazliet labāk palicis. Bērni izauguši, var atsperties daudzmaz. Man bērni ļoti labi mācās, abiem ir Vītola stipendija, ik pa laikam arī valsts stipendija. Bet tāpat – ja nav no mājas palīdzības, nav reāli izmācīties. Tad tie bērni sāk strādāt, pamet mācības, un tā izglītība aiziet projām...” viņa saka.

Bērniem uz Rīgu viņa sūta gan naudu, gan pašas gatavotu ēdamo. „Mums ir ļoti labi autobusu šoferīši! Iznāk tā, ka ceļš uz māju turp un atpakaļ iznāk 10 eiro. Un, ja abi divi ir Rīgā, es sacepu kotletītes, saštovēju kāpostus, zupiņu izvāru, saleju burkās, pīrāgus, viskautko tādu... Aizbraucu uz autobusu, mūsu pašu šoferīšiem iedodu un pasaku, ka Rīgā atnāks lielais bērns vai mazais bērns. Un, protams, naudiņu,” stāsta Iveta.

„Re, Džoanna ar Ianu, tad man blakus ir Virdžīnija, viena pati, 74 gadi. Tur, tālāk, arī visiem tantukiem pāri 70. Ja vajag kādu palīgu, tad vispār nav kur paņemt. Darbarokas. Ja, piemēram, es gribētu aizbraukt uz teātri Rīgā, man vakarā nav kas gotiņas izslauc!” nopūšas Iveta.

„Protams, es nevaru maksāt fantastisku naudu. Teiksim, tagad, pa ziemu braukāja greideris un sētai stabus nolauza. Atkal jāņem laukā, jāliek jauni. Nu, tāds melnais darbs. Vispirms tam strādniekam man ir jānodrošina, lai viņam būtu ko uzpīpēt un ko uzlāpīties,” stāsta Iveta. Un arī tad bieži vien nekāda strādāšana nesanākot.

„Tad mēs paši visu sadarām – vīrs, dēls, meita, kad ir lielie darbi. Visu laiku domāju, ka man nebūs turpinājuma. Meita ir politologs, nu jau pēdējie metri maģistrantūrā. Marta man nebūs laukos dzīvotāja. Dēls – ģeogrāfs, arī tagad beigs. Domāju – nu, viss cauri, kamēr varu, tikmēr pati... Dēls saka: nē, mammu. Labi, govis es neslaukšu, bet gaļas liellopus es turēšu. Zemīte ir. Vieta mums ir skaista. Stārķis dzīvo, dzeguzes, lakstīgalas. Lejā, ezeriņā, gulbju pāris pagājušogad iemitinājās, makšķerniekus biedēja. (..) Nu, tā mēs te dzīvojam,” Ivetas sejā atgriežas smaids.

„Ja mēs katrs tikai izdarītu savu darbiņu – sakoptu sev un vēl mazliet –, mums nekā tāda nebūtu! (..) Es cenšos uzlabot kaut ko. Lai man būtu tīrs ceļa gals, lai man te dzīvotu stārķis un tās griezes, un lai bērniem būtu mājas, kur atgriezties,” noslēgumā klusi saka Iveta Hirša.

Un man jādomā par to, ka Ivetu un Storiju pāri nesaista tikai dzīve kaimiņos. Tieši par atbalstu tādiem mazajiem uzņēmējiem kā Iveta iepriekš runāja Džoanna. Šķiet, ka viņa ir labs piemērs tiem lauku ļaudīm, kuru stiprākās puses un esošās prasmes būtu vērts daudz vairāk stiprināt tā vietā, lai ieguldītu tikai ēkās un ceļos.

Autors: lsm.lv

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti