Dalies:

Satversmes sapulce - latviešu sabiedrības politisko ilgu rezultāts. Intervija ar vēsturnieku Tomu Ķikutu

Satversmes sapulce - latviešu sabiedrības politisko ilgu rezultāts. Intervija ar vēsturnieku Tomu Ķikutu
Foto: Ieva Leiniša, LETA
  • 02. May. 2019
1920.gada 1. maijā ļaudis ar sajūsmu sveica Satversmes sapulci – todien darbu sāka Latvijas pirmais parlaments. Tas izstrādāja un pieņēma valsts galveno dokumentu – Satversmi. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturnieks Toms Ķikuts intervijā Latvijas Televīzijai (LTV) skaidro Satversmes sapulces nozīmi Latvijas vēsturē.

ĪSUMĀ:

  • Pēc valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī uzreiz nevarēja sarīkot pirmās vispārējas demokrātiskās vēlēšanas, jo vēl bija jāizcīna Latvijas neatkarības karš. Tās notika 1920.gada aprīlī pēc tam, kad Latvijas armijas guva izšķirošu uzvaru Latgales frontē un beidzās aktīva karadarbība.
  • Tautas aktivitāte vēlēšanās bija milzīga. Nobalsot aizgāja 85% balsstiesīgo.
  • Uz Satversmes sapulces svinīgo sēdi deputāti sapulcējās kādreizējā Bruņniecības namā, tagadējā Saeimas ēkā.
  • Satversmes sapulce pieņēma deklarāciju par Latvijas valsti, apstiprināja valsts simbolus - ģerboni karogu, himnu. Izveidoja valsts pārvaldi, finanšu sistēmu, nodarbojās ar Latvijas starptautisko atzīšanu, pieņēma Vēlēšanu likumu.
  • Satversmes sapulces virsuzdevums bija īsā laikā radīt Satversmi. Tā stājās spēkā 1922. gada 15. februārī, un noteica, ka augstākais varas nesējs ir Latvijas tauta.
  • Otrs Satversmes sapulces svarīgākais uzdevums bija agrārā reforma. Vācu muižkungiem bez atlīdzības atsavināja zemi, kas pārsniedza 100 ha, ieskaitīja Valsts zemes fondā un iedalīja zemniekiem.
  • Satversmes sapulce darbojās līdz 1922.gada 7.novembrim, kad likumdevēja funkcijas sāka pildīt 1.Saeima.

Toms Ķikuts: Tas būtiskākais Satversmes sapulces sasaukšanā un tas, kādēļ arī 1. maijs 20. gados un 30.gadu sākumā tika īpaši atzīmēts kā svinamā diena, droši vien ir tas, ka tās ir pirmās vispārējās demokrātiskās vēlēšanas visā Latvijas teritorijā. Lielā mērā tas ir latviešu sabiedrības politisko ilgu rezultāts.

Sākot jau 1917. gadu pēc februāra revolūcijas, kad galvenā prasība ir vispārējas demokrātiskas vēlēšanas, bet tās nav iespējams īstenot, jo notiek karš un Latvija ir sašķelta ar frontes līniju, tā arī vispārējās vēlēšanas nenotiek. 1918. gadā Vācijas okupācijas apstākļos tās arī nav iespējams sarīkot. 1919. gadā notiek Latvijas neatkarības karš. Protams, tas mērķis ir deklarēts, ka mums nepieciešams sarīkot vispārējas vēlēšanas, bet kara apstākļos to arī nevar izdarīt. No 1920. gada pavasara, kad Latgales frontē Latvijas armija ir guvusi izšķirošās uzvaras un faktiski noslēgusies aktīvā karadarbības fāze Latvijas neatkarības karā, tad tas ir

Lasītākās ziņas valstī

tas brīdis, kad pirmoreiz šo ilgi loloto politisko mērķi, ka mēs demokrātiskā ceļā ievēlēsim savus tautas priekšstāvjus, kas tad izstrādās mūsu Satversmi, ir iespējams realizēt.

Tāpēc tās 1920. gada aprīļa vēlēšanas un Satversmes sapulces sanākšana 1. maijā ir tik būtiski. Ne tikai tādēļ, ka Satversmes sapulce izstrādā būtiskus likumus,  pamatprincips ekonomiskajā, sociālajā uzbūvē, kas ir Latvijas valsts, un arī Satversmes izstrāde, bet arī tajā, ka tā ir faktiski tāda ilgi lolota mērķa piepildījums, ka mums ir savs demokrātiski ievēlēts parlaments, kas leģitīmi var reprezentēt faktiski visas tautas gribu.

LTV: Kas bija pirmie deputāti? No kādām aprindām tie cilvēki nāca?

Partiju sistēma tajā brīdī, kad notiek pirmās vispārējās vēlēšanas 1920. gada aprīlī, sistēma faktiski ir jau noformējusies. Jāņem vērā tas, ka 1918. gada 18. novembrī, kad dibina Latvijas valsti, Latvijas valsti jau dibina politisko partiju priekšstāvji. Tātad partijas 1917. gadā pēc Februāra revolūcijas ir tapušas, dažas tapušas agrāk. Kā Sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kurai ir senākas tradīcijas. 1917. un 1918. gadā šīs partijas ir, teiksim, konsolidējušās. 1917. gadā daudzas dibinātas no jauna - kā Latviešu zemnieku savienība.

Tad, kad tiek dibināta Latvijas valsts 1918. gada 18. novembrī, tieši partiju pārstāvji ir tie, kas izsaka šo latviešu tautas gribu.

Tālāk darbojas Latvijas Tautas padome, kas arī ir partiju pārstāvju institūcija. Tātad nav vispārējās vēlēšanās ievēlēta, bet partijas, kuras atbalsta šo 18. novembra deklarāciju, ir tiesīgas piedalīties Tautas padomē. Piedalīties Tautas padomē ar saviem pārstāvjiem. Tātad tā partiju sistēma darbojas Tautas padomē jau 1920. gada pavasarī, šīs pašas partijas lielā mērā pārformējoties, pārveidojoties, bet tās ir tās pašas partijas, kas piedalās 1920. gada aprīļa vēlēšanās. Tā galvenā konkurence, protams, ir starp kreisajiem, starp sociāldemokrātiem lielākā un tradīcijām bagātākā partija, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. Un starp šīm nosacīti pilsoniskajām partijām, pamatā centriskām labējām partijām, no kurām lielākā ir 1917. gadā jau nodibinātā Latviešu Zemnieku savienība ar Kārli Ulmani priekšgalā, kurš tobrīd ir pagaidu valdības Ministru prezidents.

Vēlēšanu rezultāti, protams, ir diezgan likumsakarīgi un iezīmē to, kas notiek visā starpkaru 20. - 30.gadu Latvijas Republikā. Lielākais mandātu skaits LSDSP, sociāldemokrātiem un ar ļoti lielu vairākumu.  Faktiski 57 no 150 mandātiem viņiem tiek. Un otrie ar krietni mazāku deputātu skaitu - tikai 26  - Latviešu zemnieku savienība. Kaut gan Latviešu zemnieku savienībai varbūt ir visas redzamākās amatpersonas, kā mēs šodien teiktu, administratīvais resurss ir viņu pusē. Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kas neapšaubāmi lielā, plašā tautas daļā tomēr bijis nu ļoti iecienīts tai laikā. Bet, neskatoties uz to, sociāldemokrāti vēl aizvien latviešu sabiedrībā nu, teiksim, šo vairākumu prot nosargāt un iegūt.

Vai ir saglabājušās ziņas, kā 1920.gada 1. maijā ir gājis? Kā viss ir sācies?

1920. gada 1. maijs ir svinīgā diena, kad notiek Satversmes sapulces atklāšana. Notiek svinīgā sēde. Kādreizējais Bruņniecības nams. Sanāk uz sēdi Satversmes sapulces namā. Šajā pirmajā sēdē tiek ievēlēts Satversmes sapulces prezidents, Satversmes sapulces priekšsēdētājs. Tolaik gan teica Satversmes sapulces prezidents un ar to uzsvēra, ka jaunievēlētajai augstākajai valsts amatpersonai Jānim Čakstem varbūt ir plašākas reprezentatīvās pilnvaras nekā mēs saprotam, kādas ir varbūt parlamenta vadītājam. Jo viņš vienlaikus līdz Saeimas ievēlēšanai, līdz pirmā Valsts prezidenta apstiprināšanai pilda faktiski arī visas tās funkcijas, ko pilda Valsts prezidents.

Tā kā galvenā lietā 1. maijā, protams, ir svinīga sapulcēšanās un Satversmes sapulces prezidenta ievēlēšana.

Interesanti, ka aprīļa vēlēšanas 1920. gadā izcēlās ne tikai ar lielu vēlētāju aktivitāti. Bet arī 1. maijā ir saglabājušās fotogrāfijas un apraksti presē, ka tiešām lielas ļaužu masas ir izgājušas Rīgas ielās, ar Latvijas karogiem apsveikt šo jaunievēlēto Latvijas parlamentu. Tas droši vien vēlreiz uzsver, cik liela nozīme bija tai sajūtai, ka beidzot ir notikušas brīvas, demokrātiskas vēlēšanas. Ka beidzot  sen lolotais politiskais ideāls, ka mēs varēsim savā zemē sasaukt brīvas, demokrātiskas vēlēšanas, ir īstenots. Nu, tāds lielās līnijās izskatās šis 1. maijs. Protams, jūsmīgie preses virsraksti. Droši vien šī 1.maija jūsma 1920. gadā iedvesmoja arī tālāk to noteikt kā svinamu, atzīmējamu dienu.

Kādi bija tie galvenie lēmumu, ko Satversmes sapulce paveica līdz pirmajai Saeimai? Kas bija tie stratēģiskie punkti?

Satversmes sapulces kontā, ja mēs tā varam teikt, protams, ir daudzi ļoti nozīmīgi likumi. Bet tajā pašā laikā mums, protams, jāatceras, ka jau Tautas padome, kas darbojas no 1918. gada 18. novembra, no 17. novembra faktiski jau, bija pieņēmusi veselu virkni Latvijas valstij svarīgu likumu. Tā kā Satversmes sapulce neieradās gluži tukšā vietā. Pietiekami daudzas šīs iestrādes ir bijušas un tās ir veikuši Tautas padomes locekļi. Satversmes sapulces divi galvenie uzdevumi, un to arī pierāda tas komisijas deputātu skaits, kas pie tā strādāja. Pati lielākā komisija ir Agrāro lietu komisija, tātad agrārās reformas izstrāde. Agrārā reforma, bez šaubām, ir tas stūrakmens, uz kura Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībai izdodas pulcēt varbūt desmitiem tūkstoš vīru, lai cīnītos par Latvijas valsti. Tas ir tas mērķis - veiksim vispārējo agrāro reformu - to Satversmes sapulce paveic. Tiek izstrādāti pamatprincipi, no kuriem varbūt tas būtiskākais ir šo nelielo zemnieku saimniecību izveidošana uz kādreizējo muižu zemju pamatā rēķina. Otrs, bez šaubām, ko arī šīs sapulces nosaukums, parlamenta nosaukums parāda - Satversmes izstrāde. Bija ļoti, ļoti būtisks uzdevums. Un otra lielākā deputātu komisija šajā parlamentā ir Satversmes izstrādes komisija. Protams, ir vesela virkne arī citu likumu. Vairāk vai mazāk tehniski vai visaptveroši, kas Satversmes sapulces gaitā tiek izstrādāts. Bet tas, ko gaida, ir agrārā reforma un Satversme.

Agrārā reforma - muižniekiem zemi atņēma?

Jā, tātad agrārās reformas pamata kodols ir šī te zemnieku saimniecību izveidošana uz muižu atsavinātās zemes rēķina.

Nebija protesti?

Bez šaubām, bija protesti no lielsaimniekiem.  Šos vecsaimniekus, kas ir latviešu zemnieki ar lielām zemes īpašumiem, šī agrārā reforma skar minimāli, mēs varam teikt. Galvenais adresāts ir, protams, muižu zemju īpašumi. Kā mēs zinām, vācbaltiešu muižnieki līdz pat 20. gadu beigām  augstākajās instancēs līdz pat Tautas Savienībai cīnās pret šo reformu, pret šo Latvijas valsts pieņemto lēmumu par muižu zemju atsavināšanu un sadalīšanu. Bez šaubām, tas pieņemtais risinājuma veids bija pietiekami sāpīgs. Jo tas neatsavināmās zemes kodols, tie 50 hektāri ap muižu centriem, bija nesalīdzināmi ar muižām, kas aizņem 1000 hektāru, ka iepriekš 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā. 

Satversmes veidošanā bija kaut kādi kuriozi? Bija kaut kādas interesantas detaļas, par ko ilgi stīvējās un strīdējās līdz ierakstīja kādu punktu? Kas bija tie galvenie diskusiju punkti?

Varbūt interesanti ir tas, ka uz mūsu sociāldemokrātiskā parlamenta lielas daļas fona Satversmes izstrādē arī ļoti aktīvi piedalās sociāldemokrātu deputāts Skujenieks, Menders un citi. Es gribu teikt, ka

daudz mūsu Satversmē ir no sociāldemokrātu rokas ierakstīts.

Tajā tapšanas gaitā var būt interesants ir tas, ka diemžēl tā arī nepieņēma Satversmes tā saukto otro daļu. Pieņēma tikai Satversmes pirmo daļu 1922. gadā, kas ir tā mums pazīstamā daļa, kas vairāk nosaka valsts uzbūves organizācijas principu. Tas ir lielā mērā saistīts, un, protams, ne tikai šodien vien politisko diskusiju atmosfēra parlamentā pietiekami karsta un kaislīga. Arī toreiz nekas nebija citādi. Toreiz nespēja vienoties. Sākās konflikti 1922. gadā par Latgales pašvaldības jautājumu, sākās konflikti par streiku rīkošanas tiesībām. Tika nolemts faktiski darbu pie šīs Satversmes otrās daļas pieņemšanas neturpināt. Tā var teikt, ka

šī svarīgā pamatlikuma pieņemšana nosacīti palika pusceļā, bet tik un tā mēs varam lepoties ar vienu no senākām konstitūcijām pasaulē, Eiropā.

Un tā ir sekmīgi strādājusi. Un, protams, tas mūsu gadījums ir interesants arī ar to, un to konstitucionālo tiesību eksperti uzsver, ka pēc 50 gadu pārtraukuma mēs esam atjaunojuši tās pašas Satversmes darbību, nevis izstrādājuši pilnīgi jaunu konstitūciju. Tas, protams, tādā politiskā, vēsturiskā līnijā uzsver to, ka mēs neesam izveidojuši jaunu valsti 1990. gadā, bet atjaunojuši to valsti, kas ir atradusies zem padomju okupācijas.

Bija kādi strīdi, vai mums būs parlamentārā vai prezidentālā republika?  Droši vien domas dalījās?  Kā beigās izlēma?

Sociāldemokrātu pamatnostādne bija tāda: mums ir jādara viss, lai ierobežotu jebkādā veidā Satversmē vienas amatpersonas pārāk plašas pilnvaras.

Sociāldemokrāti bija pret tādas Valsts prezidenta atsevišķas institūcijas izveidošanu.

Viņi teica, ka mums pietiek ar Saeimas priekšsēdētāju vai Satversmes sapulces priekšsēdētāju, viņš ļoti labi var izpildīt šīs reprezentatīvās funkcijas, un citu jaunu amatpersonu mums nevajag. Pilsoniskās partijas turpretī uzsvēra, ka mums ir vajadzīgs reprezentācijas pienākumu veikšanai valsts augstākā amatpersona, Valsts prezidents.

Tā bija viena diskusija, bet tā nebija īsta diskusija par prezidentālu republiku. Mūsu Satversmes tēvu uzmanības lokā tomēr bija šīs parlamentārās konstitūciju paraugi. Vācijas Veimāras Republikas konstitūcija tostarp.

Tas ideāls, kas bija latviešu politiķu acīs, bija šis demokrātijas sauklis, parlamentārisma sauklis, un tas bija vēl senāks nekā Latvijas valsts.

Ja mēs padomājam, ar kādu politisko bagāžu ir politiķi, kas stāvēja pie Latvijas valsts tapšanas un Satversmes tapšanas, tad viņu cīņas objekts bija viss, kas bija nedemokrātisks Krievijas impērijas režīmā. Un man ir grūti iedomāties, ka tādi demokrātiski noskaņoti latviešu politiķi varētu iestāties par kaut ko, kas nav līdz galam parlamentārs, demokrātisks. Amatpersonas, kas kaut kādā mērā varbūt atsauc atmiņā monarhistisku varas režīmu.

Latviešu politiķi bija ļoti radikāli, demokrātiski liberāli noskaņoti.

Un ne velti oponenti bieži vien pārmet sociāldemokrātisku sarkanumu. Tie ir pārāk radikāli savā politikā, bet tas bija ideāls, uz kura bija šī latviešu politiskā darbība, politiskā kustība uzbūvēta. Nost ar visu veco, nost ar visu nedemokrātisko. Nu un, protams, blakusefekti varbūt bija pārāk, nu, teiksim, brīva šī parlamentārā  vēlēšanu sistēma ar milzumu - vairāk nekā simts - deputātu kandidātu sarakstiem starpkaru periodā. Tas bija tas blakusefekts no šīs te prasības pēc maksimāla demokrātiskuma Latvijas valsts iekārtas izveidē.

Tas ir viens no svarīgākajiem akmeņiem  valsts tapšanas ceļā. Jo, kā es teicu, tas ir tā politiskā ideāla piepildījums. Un otra lieta, bez šaubām, ka 1. maijs, un to arī nevajag aizmirst, ka ir arī strādnieku demonstrāciju tradīcijas. 20. gados tās nekur nepazuda. Līdztekus šai Satversmes sapulces sasaukšanas pieminēšanai, bez šaubām, sociāldemokrāti turpināja  vecās tradīcijas un 1. maijs bija svētku diena visiem. Gan tiem varbūt pilsoniski noskaņotajiem, kuri teica - tas ir mūsu demokrātijas diena nosacīti, gan arī strādniekiem, kas ļoti konsekventi 1. maijā gāja šajās demonstrācijās.

20. gadu sākumā pat bija sadursmes Esplanādē starp strādniekiem un labēji noskaņotām organizācijām. Varbūt šai saspēlē starp strādnieku 1. maiju un Satversmes sapulces 1. maiju punktu pielika, protams, Kārļa Ulmaņa apvērsums. Sākumā - vēl 1935. gadā - atzīmē 1. maiju, bet 1936.gadā vairs neatzīmēja.

Kārlim Ulmanim, vienpersoniskam vadītājam, vairs šī parlamenta godināšanas diena nebija vajadzīga un nebija vajadzīgs 1. maijs kā brīvdiena, kurā varētu notikt strādnieku pasākumi.

Tā vietā tika svinēts 15. maijs kā tā saucamā Latvijas atjaunošanas diena vai Tautas vienības diena, kurā pieminēja Kārļa Ulmaņa apvērsuma gadadienu. Tā kā tā 1.maija svinēšana -  tie ir 20. gadi un 30. gadu pirmā puse līdz Kārļa Ulmaņa apvērsumam.

Autors: LSM.lv

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē