Dalies:

Sāpīgas atmiņas - Toronto latviešu pensionāri piemin 14. jūnija un 25. marta izsūtīšanu upurus

Sāpīgas atmiņas - Toronto latviešu pensionāri piemin 14. jūnija un 25. marta izsūtīšanu upurus
  • 22. Jun. 2019

Toronto pensionāri uz 13. jūnija saietu ieradās ar drūmām sejām un skumjām sirdīm. Uz balti klāta galda pie ieejas bija degoša svece, skujas un grāmatas gan latviešu, gan angļu valodās, atgādinot par nežēlībām, kuŗas skāra Latvijas tautu Baigajā gadā un 1949. gada 25. martā. Mēs nedrīkstam aizmirst!

Pēc kārtējā aicinājuma ieņemt vietas Liene Martinsone sniedza mikrofonu Maijai Ķuzei, kas ziņoja, ka mūžībā devies Aldis Dargevics, un deva izziņu par viņa izvadīšanu. Liene tālāk apsveica brašos jauniešus, kas ieradušies ciemos no Latvijas. Vasarā ir paredzēti divi pensionāru saieti. Jūlija 18. datumā būs saiets ar bingo spēli. Otrs būs 22. augustā, bet programma vēl nav izvēlēta. Nākamā nedēļā mēs ielīgosim Jāņus.

Lasītākās ziņas valstī

Auseklim Zaķim šoreiz nav nekādas labas ziņas. Gluži otrādi: Centrā visas pirkumu cenas ir paaugstinātas, ieskaitot azaidus. Pensionāru zupa gan vēl (pagaidām?) paliek tai pašā cenā. Kasierim Vilnim Pētersonam slimnīcā ir izdarīta otra operācija, viņš nejūtoties pietiekoši labi, lai sagaidītu apmeklētājus. Domās sūtām viņam labus vēlējumus.

Vērojot pelēko, lietaino dienu, Irisa Purene komentēja, ka arī daba mums palīdzot skumt. Arī Latvijas daba nebija laipnīga. „Panorāmā” redzējām bargas viesuļvētras postījumus: lietus un vistas olas lieluma krusas graudu saplacinātus labības laukus un dārzus, kas līdz ražas laikam neatkopsies. Postījumos cietušie, galvenokārt lauksaimnieki, cer gūt valdības pabalstu. Irisa lūdza pēc priekšnesumiem neaplaudēt. Pēdējās nedēļās bijis ļoti smagi lasīt atmiņu stāstus, no kuŗiem viņa šodienai izvēlējusies tikai fragmentus. Piemiņas brīži šodien notiekot arī Latvijā. Viņa nodeva sveicienus no kinorežisores Dzintras Gekas, kuŗa sagatavojusi izstādi par šiem notikumiem un ar to devusies uz pašu Maskavu, kur gan viņai jau pēc divām dienam likts to slēgt. Visvairāk to apmeklējuši jaunieši un bērni, un arī vecākā paaudze, kas tos laikus vēl atceras. Bērni daudz jautājot par redzēto. Izskaidrojumi īsumā  1941. gada 14. jūnijā tika izsūtīti 15,425 Latvijas iedzīvotāji, no tiem vecākais bijis 86 gadus vecs, bet jaunākais tikai tai dienā piedzimis. Otrā izvešanas akcijā, 1949. gada 25. martā, izveda apmēram trīsreiz tik daudz, ap 43,000 cilvēku. Arestēti kā sociāli bīstami elementi bija seši tūkstoši. Daudziem no viņiem pēdējais elpas vilciens bija svešumā, bet daudzi atgriezās dzimtenē, lai dotu liecību par notikušo. Jājautā, kas gan bija tas spēks, kas ļāva to izturēt? Pa daļai tās bija ilgas un cerības vēl kādreiz dzimteni redzēt, bet lielākoties tas bija latviešu sievietes spēks un sīkstums, kas lika tai uzupurēties savu bērnu un ģimenes labad. Irisa lasīja fragmentus no vairāku izsūtīto stāstījumiem. Bija satriecoši tos klausīties!

Sibirijas latviešu mīļākā dziesma bijusi „Ak teci jel, saulīt…” Tā bija „Rotas” pirmā dziesma, pieminot tos, kas dzimteni vairs neredzēja. Un „Par to” ar Gunāra Rača vārdiem un Raimonda Paula mūziku „…raudāja māte, raudāja meita”. Maija Ķuze deklamēja nezināma autora stāstu par dzīvi izsūtījumā un Tālivalža Pētersona „14. jūnijs”. Irisa lasīja vēl atmiņas par badu Sibirijā.

Pēc Imanta Lapiņa drāmatiski skandētās Virzas pravietiskās „Baigās vasaras” aulā bija tāds klusums, ka nevarēja dzirdēt pat nevienu elpas vilcienu. Klusumu pārtrauca viņš pats ar Hugo Reismaņa stāstījumu dzejā par izsūtīšanas norisi „Kad nakts…”

Vīru kvartets „Pusstunda” ar Broņislavas Martuževas vārdiem skuma par to, ka „Zvaigzne nokrita”, un ar Miķeli Gruzīti „Uz Daugavas krasta” kopā ar meiteni gaidīja atgriežamies tos, kas tālumā.

Irisa Purene stāstīja par piecpadsmitgadīgo meiteni no Balviem, kuŗa apcietināta, un lasīja viņas stāstījumu. Viņa stāsta, ka apcietinājumā bijuši daudz jauniešu. Vija Vare deklamēja izsūtītā pēdējo lūgšanu, jūtot, ka spēki zūd, bet dzimtene vēl tik tālu: „Latvija, mīļā, panāc man pretī… vēl vēlos nomirt Latvijā…”

Birzgales aizsargu priekšnieks bija iznācis no slēptuves uz sava jaundzimušā dēliņa kristībām, un nepaguvis laikā tur atgriezties, kad pagalmā iebraukusi zināmā mašīna. Jaunās mātes māsa lūgusi, lai bērniņu atstāj viņai, bet čekists pasmējies: „Nebēdā, balodīt, mēs viņu uzaudzēsim par labu komūnistu!” Līdz uzaudzēšanai netika, jo bērniņš braucienu neizturēja. Jaunā māte, ierušinot savu lolojumu dzelzceļmalas smiltīs, asaraini nopūtusies: „Vismaz mēs paguvām viņu nokristīt…”

Marija Rancāne pēc atgriešanās Latvijā vairs nespējot Tēvreizi līdz galam noskaitīt: „Nē, es nespēju aizmirst un piedot…”

Gada vissmagākais saiets beidzās ar Irisas spēlēto Dārziņa „Melancholisko valsi”. Liene pateicās Irisai par programmas sastādīšanu un organizēšanu, kas prasījis daudz laika un arī sirdssāpju.

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Latvija Amērikā"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti