Dalies:

Sallija Benfelde: Vai Latvijā top „Višegradas scenārijs”?

Sallija Benfelde: Vai Latvijā top „Višegradas scenārijs”?
Evija Trifanova, LETA
  • 07. Aug. 2019

Latvijā darbojas Sabiedrības integrācijas fonds (SIF), kura mērķis ir „atbilstoši attīstības plānošanas dokumentiem finansiāli atbalstīt un veicināt sabiedrības integrāciju. Fonds atbalsta arī publiskā un nevalstiskā sektora attīstības programmu un projektu īstenošanu”. Citiem vārdiem sakot, Fonda atbalsta lokā ir arī nevalstiskās organizācijas un mediji, kuri, piedaloties projektu konkursos, var saņemt finansiālu atbalstu šiem projektiem.

Likums nosaka, ka Fonds atrodas Ministru prezidenta institucionālā pārraudzībā. Ministru prezidents pārrauga Fonda darbības tiesiskumu, bet  Fonda lēmējorgāns ir Fonda padome. Savukārt padomes sastāvā ir Ministru prezidenta pārstāvis, kultūras ministrs, izglītības un zinātnes ministrs, labklājības ministrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, kā arī tieslietu ministrs un četri nevalstisko organizāciju pārstāvji.

Vēl jāpiebilst, ka Fonda kopējais gada budžets ir aptuveni 10 miljoni eiro. Tiesa gan, šajos miljonos ir gan darbinieku algas, biroja telpu uzturēšana, līdzmaksājumi projektiem ar Eiropas fondu naudu, maksa par transfēriem un vēl daudzas citas pozīcijas. Tomēr Fonda atbalsts ar projektu palīdzību finansējot nevalstiskās organizācijas un medijus, ir nopietns ieguldījums pilsoniskās sabiedrības veidošanā un sabiedrības integrācijā.

Lasītākās ziņas valstī

Protams, pēc Saeimas vēlēšanām un valdības izveidošanas mainās arī Fonda padome, ja mainās premjers un ministri. Tātad Padomē tagad ir Ministru prezidenta pārstāvis, kurš ir arī premjera padomnieks demogrāfijas jautājumos Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība), vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce („Attīstībai/Par!”), kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība), izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija), tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija) un labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV).

Tātad konservatīvi un nacionāli noskaņotie ministri ir vairākumā. Par labklājības ministri neko nevar zināt, jo viņas pārstāvētā partija šobrīd ir kļuvusi par „melno zirdziņu”, tajā valda lielas pretrunas. Neoficiāla, bet uzticama informācija liecina, ka ir liela vēlme par Padomes priekšsēdētāju ievēlēt Imantu Parādnieku, kurš bija zaudējis vēlētāju uzticību un netika ievēlēts Saeimā, bet saņēma amatu pie Ministru Prezidenta, lai Nacionālā apvienība balsotu par Krišjāni Kariņu kā premjeru. Politikas aizkulisēs apgalvo, ka premjeram pat tikuši izteikti mājieni par iespējamu valdības gāšanu, ja Imants Parādnieks netiks iekļauts Padomē un nekļūs par Fonda padomes priekšsēdētāju. Zobgaļi smej, ka Parādniekam un partijai ļoti gribas „apsaimniekot” desmit miljonus eiro.

Manuprāt pirmais jautājums ir, kā Ministru prezidents pārraudzīs Fonda darbību, ja viņa pārstāvis ir arī viņa biroja darbinieks un kļūs par fonda Padomes priekšsēdētāju? Parādnieks kontrolēs pats sevi?

Otrkārt, konservatīvie un nacionāli noskaņotie politiķi Latvijā vārda brīvības jautājumos ir pat vairāk nekā ļoti konservatīvi – manuprāt daudzos jautājumos viņi ir galēji labēji radikāļi. Publiski ne reizi vien ir izskanējusi neiecietība un nepatika pret tiem, kuri nedomā tieši tāpat kā viņi. Protams, tiek skandēti saukļi par valsti, tautu un nacionālajām vērtībām, bet dzīvē tas bieži izskatās, kā prasība visiem domāt un rīkoties vienādi. Ir nevalstiskās organizācijas, kuras tiek publiski kauninātas par it kā nodevīgu un nelatvisku rīcību. Ja Padomē vairākums būs šādi noskaņoti politiķi ar Imantu Parādnieku priekšgalā, tad var tikai minēt, kuras nevalstiskās organizācijas un kādi projekti saņems atbalstu. Turklāt ne viens vien ļoti nacionāls un latvisks politiķis ir paudis, ka, piemēram, daži Višegradas valstu politiķi vismaz dažos jautājumos rīkojas pareizi.

Tāpēc droši vien ir vietā atgādināt, kas ir šīs Višegradas valstis un kāpēc to rīcība bieži vien rada bažas.

Apspriežot Eiropas Savienības (ES) jautājumus, nereti ar bažām tiek pieminētas t.s. Višegradas grupas valstis – Polija, Čehija, Slovākija un Ungārija. Vairākos jautājumos, piemēram, migrācija, vārda un preses brīvība, un izpratnē par neatkarīgu tiesu varu šo valstu politiskās elites nostāja krasi atšķiras ne tikai no dažu ES valstu, bet arī no kopējām ES nostādnēm. Satraukumu radījusi gan mediju vides, gan tieslietu reforma Polijā. Šogad jūnijā Eiropas Savienības tiesa atzina, ka Polijas likums par Augstākās tiesas tiesnešu pensionēšanās vecuma samazināšanu ir pretrunā ar Eiropas Savienības (ES) normām – proti, Polijas valdošo politiķu mēģinājumi atlaist no amata gandrīz trešdaļu Augstākās tiesas, samazinot obligāto tiesnešu pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem, ir pretrunā ar tiesu varas neatkarības principu. Turklāt likuma grozījumi piešķīra Polijas prezidentam vienpersoniskas tiesības lemt par to, kuri tiesneši var palikt amatā vēl uz sešiem gadiem un kuri nevar. Un šo lēmumu nevar pārsūdzēt. ir gaidāms vēl viens Eiropas Savienības Tiesas spriedums, kas skar vispārējo tiesu tiesnešus. Arī viņu pensionēšanās vecums tika pazemināts. Turklāt sievietēm un vīriešiem ir noteikts atšķirīgs laiks. Nopietns vārda un preses brīvības apdraudējums ir televīzijas un radio pārņemšana pilnīgā valsts, tātad pie varas tobrīd esošo, kontrolē. Pēc Gdaņskas mēra nogalināšanas un Latvijas nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pieņemtā lēmuma, kad par Latvijas Televīzijas (LTV) valdes priekšsēdētāju kļūs Einārs Giels ( kurš vēlāk bija spiests atkāpties sabiedrības spiediena dēļ), komunikācijas zinātnes eksperte, profesore Sandra Veinberga rakstīja: „Visi vadošie valsts mediji šodien Polijā no sabiedriskajiem ir pārtaisīti par valsts medijiem. Tātad – tas, ko konservatīvās partijas pašlaik sapņo panākt Rīgā (ieceļot medijos un žurnālistikā neizglītoto, nekompetento un neprofesionālo Eināru Gielu par LTV ģenerāldirektoru), ir jau noticis Polijā. Sabiedrisko mediju tur vairs nav. To vietā ir uzbūvēti valsts politiskajai varai akli paklausīgie valsts mediji, kas pauž tikai pozitīvas ziņas par partiju un valdību, parlamentu un politiķiem un ar lielu katoļu baznīcas personāžu klātbūtni visos politiskos notikumos. Tas nozīmē, ka visi politiskie oponenti tiek dēmonizēti un raksturoti kā ļaunie. Naida retorika medijos lielā mērā panāca zināmas sabiedrības daļas nepatiku pret Gdaņskas mēru. Propagandas iedēstītā nepatika tātad var noslēgties ar publisku slepkavību. Tieši tā, kā to varējām novērot janvārī Polijā”.

Savukārt Ungārijas premjers Viktors Orbans ir zināms kā Putina draugs un vēlas apturēt Eiropas Savienības finansējumu nevalstiskajām organizācijām. Jāpiebilst, ka viņa valdīšanas stils ir tik autoritārs, ka pēdējā laikā Ungārijā notikušas vairākas protesta demonstrācijas.

Iespēja, ka Latvijā ar Fonda palīdzību tiktu sākta, „Višegradas scenārija” ieviešana, nav tikai teorētiski, bet izskatās visai reāla. Un nav svarīgi, vai tā pamatā būs interese „apsaimniekot” lielu naudu vai patiesa pārliecība par vienīgo pareizo domāšanas veidu.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti