Dalies:

Sallija Benfelde: “Trakais kavalieru gads” nebeidzas

  • 31. Mar. 2019

Atceroties pagājušo gadu Latvi­jā un raugoties, kas notiek šogad, neviļus nāk prātā rindas no Valda Grēviņa dzejoļa “Gesta Berlings”:

Tad smaidi nenodzisa sejās,
Tad polku lēca bīskaps pats,–
Tā aizdzirkstīja tūkstoš dejās
Tas trakais kavalieŗu gads.

Latvijas Simtgade, Dziesmu un deju svētki, Saeimas vēlēšanas... Vērtējot notikumus, Grēviņa dzejoli var pieminēt gan ar ironiju, gan ar zināmu nostalģiju, jo „Un lēni apklust sapņu dzirnas...”.

Sapņu dzirnas tiešām apklusušas vai arī maļ ar pavisam citiem vējiem, jo priekšvēlēšanu solījumi ir viena lieta, bet reālā dzīve ar tās reālajām iespējām bieži vien ir cits stāsts. Nekas nav apstājies, viss notiek, bet reizēm notiekošais ir grūti nesaprotams.

“Bezkompromisa tiesiskums”
Šķiet, ka iedzīvotāju vēlme zināt, kā tiek tērēta viņu nodokļu nauda, nevar būt kaut kas nelikumīgs un aplams. Izrādās, “jaunās polītiskās sejas” un “bezkompromisa tiesiskums” nozīmē to, ka iedzīvotājiem jāzina pēc iespējas mazāk.

Kā zināms, Satversmes tiesa ir atcēlusi normu par valsts iestāžu darbiniekiem izmaksāto summu ikmēneša publicēšanu, bet tas gan ir vienīgais lēmums, kuŗam nav saistības ar nevēlēšanos atklāt in­formāciju. Izrādās, savulaik Saeima, pieņemot šo normu, nav ie­vērojusi nepieciešamo procedūru, tādēļ Satversmes tiesa šo jautājumu neizskatīja pēc būtības, bet apstājās pie tā, ka šīs normas nav pieņemtas vajadzīgajā kārtībā. Sa­līdzinājumam var atcerēties, ka daudzās filmās par noziedzniekiem, viņu noķeršanu un tiesāšanu lieta tiesā izgāžas, jo lietisko pierādījumu iegūšana vai paša noziedznieka aizturēšana nav notikusi, ievērojot likumu. Krimināldrāmas un detektīvfilmas bieži vien robežojas ar fantastikas žanru, tomēr likumi tajās lielāko tiesu tiek skaidroti visai rūpīgi.

Protams, likumprojektu Saeimā var iesniegt vēlreiz un var to arī pieņemt, bet, pirmkārt, tas nenotiks mēneša laikā un, otrkārt, nav teikts, ka šoreiz Saeima to pieņems.

Citāda aina ir ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID), kas rosinājis Saeimai no tīmekļa izņemt vismaz piecus gadus vecas amatpersonu deklarācijas. VID to pamato ar Ei­ropas Savienības Vispārējo datu aizsardzības regulu. Izrādās, arī Korupcijas apkaŗošanas un novēršanas birojs (KNAB) un arī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisija atbalstījusi piecu gadu termiņu, gan atsaucoties uz citiem likumiem – piemēram, uz to, ka noilgums kriminālatbildībai par deklarācijas neiesniegšanu vai nepatiesu ziņu norādīšanu tajās arī ir pieci gadi.

Tam iebilst Datu valsts inspekcija, skaidrojot, ka amatperso­­nām vienmēr šis tiesību apjoms attiecībā uz privāto dzīvi, tajā skaitā uz personas datu aizsardzību, būs nedaudz šaurāks, mazākā ap­jomā, salīdzinot ar privātpersonu.

Jāpiebilst, ka deklarāciju publiskošanas ierobežojumus jau pagājušajā vasarā pirmajā lasījumā at­balstīja 12. Saeima. Savukārt 13. Saeimas deputāti to nav pamanījuši, jo laikam pārāk bijuši aizņemti ar domām par budžetu, OIK tūlītēju atcelšanu, territoriālo reformu un veselības aprūpes re­formu, iespējams, arī ar pārdomām par skolotāju algām. Daļa deputātu tagad sola par to padomāt, daļa teic, ka tāds ierobežojums nebūtu vajadzīgs un ka deklarācijas varētu izņemt no publiskām lapām pēc to iesniedzēju nāves. Bažīties liek “bezkompromisa tiesiskuma” idejas autora, tieslietu ministra Jāņa Bordāna visai izvairīgā nostāja šajos jautājumos. Jā, partijas vadītājam ir jāuzklausa valdes un Saeimas frakcijas deputātu viedoklis, tomēr dīvaini, ka juristam pašam nav nekāda viedokļa.

Ja vēl pieskaitām nedienas ar sabiedriskajiem medijiem un Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) nostāju – tiesības interpretēt likumus pēc saviem ieskatiem –, tad ir pamats uztraukties par mērķtiecīgu informātīvās telpas sašaurināšanu Latvijā. Tā teikt, jo mazāk zināsiet, jo labāk.

Algas un citi stāsti
Ja budžetā netiks atrasta nauda skolotāju algām, tikšot rīkots lielais streiks. Māra Kučinska valdība pagājušajā gadā bija solījusi šogad no 1. septembŗa algas skolotājiem palielināt. To pašu solīja arī toreizējā finanču ministre Dana Reizniece-Ozola. Tiesa gan, nauda budžetā ielikta netika, un Krišjāņa Kariņa valdībai vēl nav izdevies atrast to avotiņu, no kuŗa pasmel­ties. Tas gan netraucē Kučinski un Reiznieci-Ozolu publiski apgalvot, ka viņi nu gan būtu naudu at­raduši, ja vien Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) būtu pie teikšanas.

Ir skaidrs, ka algas ir jāpalielina, bet arodbiedrības nostāja vieš ne­patiku – proti, runa visu laiku ir par algām, nevis par izglītības kvalitāti un skolu tīkla sakārtošanu. Protams, šie jautājumi vistiešākajā veidā ir saistīti ar briestošo nova­du reformu. Neiedziļinoties dažādās detaļās un precīzējumos, vienkārši to varētu skaidrot tā: maziņš novads, kuŗā ir skola, un otrs tāds pats novads blakus, kuŗā arī ir skola. Protams, ka neviens no abiem novadiem savu skolu slēgt negrib, pat ja tajā skolēnu ir ļoti maz. Skolas pieder pašvaldībām, bet naudu dod valsts. Lētāk būtu viena skola, to varētu izdarīt, abiem maziņajiem novadiem apvienojoties. Piespiest nevar, un jautājums, vai novadi to gribēs, jo kāds priekšnieciņš paliks bez amata? Protams, ir jautājums par slēgtās skolas skolotāju nokļūšanu darbā vai pat palikšanu bez darba, tā­dēļ jautājums nav risināms tik vienkārši, kā to gribētu arodbiedrība – pielieciet algas un viss.

Līdzīgi ir ar bēdīgi slaveno OIK jeb piemaksām par “zaļo” enerģiju. Brēcieni pirms vēlēšanām skanēja apdullinoši skaļi, solot daudz mazāku samaksu par elektroenerģiju. Tie brīžiem skan vēl tagad, bet ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro (starp citu, no partijas KPV LV, kuŗa arī solīja mainīt visu un visus uz līdzenas vietas), iedziļinoties līgumos, iepazīstoties ar ekspertu slēdzieniem un apdomājot to visu, ir secinājis, ka atteikties no OIK varētu nākamajā gadā, jo, atsakoties tūlīt, valstij varētu nākties maksāt miljonus, varbūt pat miljardu, tiesvedības procesos.

Kopumā jāteic, ka valdība cenšas darīt savu darbu, cik labi prot, “jaunās sejas” lielāko tiesu nenodarbojas ar tukšu salmu kulšanu un pamazām sāk saprast, ko nozīmē būt ministram. Vienīgais izņēmums varētu būt labklājības ministre Ramona Petraviča, bet – laiks rādīs. Galu galā valdību nopietni vērtēs pēc pirmajām 100 dienām. Tāpēc – “kavalieŗu gads” vēl turpinās, kaut arī “nav ne de- besu, ne elles”.

(Visi dzejas citāti ir no Valda Grēviņa dzejoļa “Gesta Berlings”).

 

Autors: Sallija Benfelde
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

 

Lasītākās ziņas valstī

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē