Dalies:

Sallija Benfelde: Solījumu un ilūziju cena

Sallija Benfelde: Solījumu un ilūziju cena
  • 10. Aug. 2019

Lielbritanijas valdība “cietā” jeb “hard Brexit” sagatavošanai pagājušajā nedēļā piešķīra vēl papildus 2,1 miljardu mārciņu (2,54 miljardi dolaru pēc valūtas kursa 1. augustā). Kā zināms, britu premjers Boriss Džonsons ir solījis, ka izstāšanās no Eiropas Savienības (ES) noteikti notiks šī gada 31. oktobrī. Džonsons gan saka, ka līdz 31. oktobrim attiecības ar Eiropas Savienību grib norēgulēt un noslēgt jaunu vienošanos, bet viņa prasības ir tādas, kuŗas ES vadība jau ne reizi ir noraidījusi vēl līdz Džonsona kļūšanai par premjeru.

Daily Telegraph un Guardianraksta, ka šobrīd arī ES vadība jau uzskata, ka Lielbritanija, visticamāk, aizies bez jebkādas vienošanās. Tāpat arī vairs nevar paļauties uz to, ka britu parlamentā pietiks Brexit pretinieku balsu, lai to novērstu.

Vēl pirms nedēļas Brisele gan esot domājusi, ka briti lūgs kārtējo Brexit pagarinājumu, bet pēc tikšanās ar Džonsona padomnieku Deividu Frostu esot kļuvis skaidrs, ka Londonai nemaz nav plāna “B”, ir tikai plāns “A”– izstāšanās bez vienošanās. Tikšanās laikā Frosts gan paudis, ka tiekot plānots uzreiz pēc izstāšanās vienoties par brīvās tirdzniecības līgumu, bet DT esot informācija, ka Brisele par to pieprasīs 39 miljardu mārciņu lielu „izstāšanās rēķinu”.

Lasītākās ziņas valstī

Protams, var tikai atkārtot, ka britiem bija un ir tiesības izvēlēties savu nākotni un ja viņi grib aiziet, tad lai to dara. Jautājums, kuŗš nu jau kļūst par Brexitnemainīgo fonu – vai visi tiešām zina un saprot, ko tas nozīmē un vai ir ar mieru par savu izvēli un polītiķu solījumiem maksāt visai skarbu cenu? 

Interesanti, ka dažādās Brexitdiskusijās brīžam pavīd nostāja, ka briti, lūk, iestājušies ekonomiskā savienībā, bet tagad viņiem uzspiež polītisku vienošanos. To dzirdēt ir visai dīvaini, jo lielie jautājumi ir tieši ekonomiska rakstura – brīvais tirgus, muitas ūnija, finances un pakalpojumi. Var jau būt, ka cilvēku brīvu pārvietošanos var uzskatīt par polītisku jautājumu, kuŗam nav sakara ar tirgu un pārējiem minētajiem jautājumiem, galu galā uzskati par jebkuŗu jautājumu ļoti atšķiras ne tikai Lielbritanijā. Tomēr vismaz dažus skaitļus zināt nenāktu par ļaunu, turklāt šos skaitļus min BBC. Tātad – Eiropas Savienībā (bez Lielbritanijas) ir 450 miljoni iedzīvotāju, bet Lielbritanijā – 65 miljoni. ES iekšzemes kopprodukts (IKP) gadā ir 16 triljoni dolaru, un Lielbritanijas eksporrta daļa tajā ir 18 procenti jeb 2,3 procenti no IKP. Lielbritanijas gada IKP ir 2,8 triljoni dolaru, un eksports uz ES ir 48 procenti jeb 8 procenti no IKP. Vēl var piebilst, ka 50 procenti no Lielbritanijas pārtikas tirgus ir importēta, un no šī importa 60 procenti nāk no ES.

Tikmēr publiski izskanējis Skotijas premjeres Stērdženas paustais, ka skoti gatavosies referendumam par atdalīšanos no Lielbritanijas, savukārt īru premjers ierunājies par to, ka varbūt vajadzīga Īrijas un Ziemeļīrijas apvienošanās. Vai tiešām Lielbritanija kļūs par “Mazbritaniju”?

Patiesībā tas ir mūžīgais jautājums, vai zinām, kādu cenu maksāsim un vai tas vispār ir iespējams, kad atbalstām un nobalsojam par solījumiem. Partiju reitingi Latvijā liecina, ka, izņemot lēno, nelielo, bet stabili krītošo Saskaņas reitingu, nekas īpaši nav mainījies, jo partiju nelielie reitinga plusiņi un mīnusiņi lielākoties nav būtiski. Vai tas nozīmē, ka partiju solījumus neņemam par pilnu vispār un ar tiem nerēķināmies, jau ejot balsot? Varbūt domājam, ka brīnumi jau tūlīt notiks un, piemēram, “3x500” būs jau no 1. janvāra? Jā, piemēram, Jaunā konservātīvā partija (JKP) neatsakās no sava solījuma celt minimālo algu un neapliekamo minimumu. Pirmdien, 5. augustā, koalīcijas nodokļu polītikas attīstības komiteja apsprieda partiju piedāvājumus par izmaiņām nodokļu sistēmā, kā arī par minimālās algas lielumu tuvākajā nākotnē. JKP jau nākamajā gadā grib 500 eiro neapliekamo minimumu un tikpat lielu minimālo algu. Un, protams, kuŗš strādājošais ar šī gada minimālo algu gan to negribētu!? Jaunā Vienotī­ba neatkāpjas no premjera Krišjāņa Kariņa agrāk sacītā, ka svarīgāk būtu celt ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Kariņš iepriekš arī uzsvēris, ka nodokļi būtu maināmi tikai vienu reizi šīs Saeimas sasaukuma laikā un to rosina no 2021. gada.

Skaidrs, ka budžeta veidošana valdību šūpos un var sašūpot tā, ka nāktos veidot jaunu valdību. Tikpat skaidrs ir arī tas, ka vēlētāju simpātijas nebūs to polītiķu pusē, kuŗi būs pret šādu algas un neapliekamā minimuma celšanu. Budžeta deficīta palielināšana un iespējamās Eiropas Komisijas sankcijas par fiskālās disciplīnas pārkāpšanu vēlētājus droši vien ne pārāk interesē. Vainīgi, protams, būs polītiķi, kuŗi bija pret šādām izmaiņām, un “sliktā Eiropa”.

Tikmēr Tramps un Putins līksmo par britu skrējienu cietā Brexit virzienā. Un, protams, – jo kādā no Baltijas valstīm vairāk pretrunu un savstarpējo strīdu, jo labāk Krievijas vadonim. “Smadzeņu skalošana”, starp citu, ir visefektīvākais veids, kā panākt savu. Krievijā, aizsedzoties ar nācijas interesēm un stāstot, cik ļoti pārējā pasaule alkst tai nodarīt pāri, ir sasniegts ievērojams rezultāts. Šī gada pa- vasarī Krievijā aptaujā 70 procentu aptaujāto atzina, ka Staļinam ir bijusi pozitīva loma valsts dzīvē. Protams, Latvijā ar mums tik traki nav, tomēr it bieži esam gatavi sajūsmināties par solījumiem, nedomājot, vai tos var un vajadzētu īstenot jau rīt.

Autos: Sallija Benfelde

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti