Dalies:

Sallija Benfelde: Par Kazu, kas uzkāpa debesīs

Sallija Benfelde: Par Kazu, kas uzkāpa debesīs
  • 12. May. 2019

Aprīlī pirmizrādi Latvijā piedzīvoja Laimas Žurginas dokumentālā filma “Kaza kāpa debesīs” – par pagājušā gadsimta 60. gadu jauniešiem, brīvdo mātājiem un bohēmas mīļotājiem, kuŗi pulcējās mazā Vecrīgas kafejnīciņā, kas bija iesaukta par “Kazu”. Šī vieta joprojām apvīta leģendām, mītiem un humoristiskiem nostāstiem, kaut gan tās jau sen vairs nav. Nav arī āra kafejnīcas “Putnu dārzs”, kur daudzi jaunie, talantīgie brīvdomātāji pulcējās pēc “Kazas” slēgšanas, tur tagad atrodas viesnīca “Hotel de Rome”, bet leģendas, protams, dzīvo.

Filma tapusi ilgi, gadus desmit, jo trūka financējuma, savu artavu ieguldījuši draugi un domubiedri. Filmā ir arī atgādnes par pasaules notikumiem, kas ietekmēja sešdesmito gadu dzīvi un polītiku. Filmēta materiāla archīvos par “Kazu”, protams, nav, bet ir tā laika fotografijas un atmiņas, ar kuŗām filmā dalās tā laika “kazisti”. Lai kā, ir rūpīgi savākts materiāls, kas kļuvis par tā laika liecinieku.

Vai filma ir paaudzes portrets? Manuprāt, gan jā, gan nē. Laima Žurgina par savas filmas va roņiem izvēlējusies tos, kuŗi savu iekšējās brīvības garu nezaudēja ne toreiz, ne tagad.

Vienā no filmas pirmizrādēm, Cēsīs, tika pieminēta Māras Zālītes rakstītais: “Jūs, kas ne putni, no Putnu dārza”. Šī dzejoļa citāts ir no 1979. gadā izdotā dzejnieces krājuma “Rīt varbūt” un tam ir mazliet tāda kā nolemtības pieskaņa:

“Jūs, kas ne putni, no Putnu dārza,
skatieties – flokši pārzied.
Gribējām mākoņus mazgāt,
bet Daugavas acij
eļļaina varavīksnene.

Jūs, kas ne putni, no Putnu dārza,
skatieties – flokši pārzied.
Mūsu slaidie pirksti
spēlē uz cigaretēm kā vijolēm.
Pelni ir mūsu mūzika.

Jūs, kas ne putni, no Putnu dārza,
skatieties – pārzied, pārzied...”.

Un tomēr – flokši nepārziedēja un Kaza uzkāpa debesīs, kaut viegli tas nebija. Jā, gleznotāja Maija Tabaka filmā saka, ka bija arī tādi, kas nodzērās vai nopļāpāja savu laiku, neko nedarot. Juris Zvirgzdiņš savās atmiņās par “Kazu” saka: “Nē, tie nebija zemē nosviesti gadi, šodien es ne par kādu naudu (kam šodien būtu vajadzīgi padomju rubļi? Joks.) nemainītu tos astoņus gadus, ko pavadīju “Kazā”. Protams, ne visi izturēja šo bohēmas dzīvi – dažus salauza čeka, citi nodzērās, vēl citi, noguruši no šīs relātīvās brīvības, atgriezās, jā, kur? Reālajā dzīvē ar visām no tā izrietošajām sekām... Kāds tas būtu, kā tagad saka, tas sausais atlikums? [..] Par sevi – vismaz man “Kazā” pavadītie gadi deva ja ne brīvību, tad tās ilūziju, un kuŗš spēj tās strikti nodalīt?”

Patiesībā ļoti daudzi no toreizējiem brīvdomātājiem ir kļuvuši par stipru, pat fundamentālu Latvijas kultūras daļu, un par viņiem stāsta filma: Imants Kalniņš un Imants Lancmanis, Maija Tabaka un Māra Ķimele, Laima Eglīte, Augustīns Delle, Biruta Delle, Viktors Kalniņš, Modris Tenisons, Uldis Bērziņš, Jānis Rokpelnis, Māris Bišofs, Eižens Valpēteris, Juris Zvirgzdiņš, Māra Brašmane un daudzi citi. Protams, filmu tās skatītāji vērtē dažādi – vieni ar ironiju teic, ka okupācija palīdzējusi tapt mākslai, citi – ka mūsdienās nav cenzūras, bet ir naudas vara un tās ietekme, kas iekšējo brīvību apdraud ne mazāk, vēl citi bilst, ka talantīgie un stiprie kaut ko rada vienmēr, neatkarīgi no laika, cenzūras un naudas. Vismaz daļēji tam tiešām var piekrist, jo katrā paaudzē ir talantīgie, brīvdomātāji un sava ceļa gājēji, bet ne visi spēj pastāvēt, izdzīvot un radīt. Un vēl – šodien Latvijā būt neatkarīgam brīvdomātājam nenozīmē tapt vajātam no drošības dienestiem un tikt ieslodzītam. Toreiz ātri vien varēja nokļūt čekas pagrabos un pēc tam arī “psihenē”, kur smadzenes tika iznīcinātas ar piespiedu ārstēšanu. Un kaut arī ar “tīro mākslu” šodien izdzīvot izdodas retajam ne tikai Latvijā, un nākas meklēt arī algotu darbu, iekšējā brīvība, kas ir radošā gara pamatā, vai nu ir, vai tās nav.

Neņemos spriest par filmas mākslinieciskajām kvalitātēm, lai to dara kinokritiķi, bet to noteikti ir vērts redzēt, ja rodas tāda iespēja. Manuprāt, filmas vērtība slēpjas gan tajā, ka tā saglabā daļu vēstures, gan tajā, ka tā atgādina – viss sākas ar brīvības izjūtu katrā no mums, ar spēju to nepazaudēt starp varu, naudu, izdevīgumu un arī nogurumu. Brīvība ir izvēle, ne dāvana, un tā jāprot glabāt.

Autors: Sallija Benfelde
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē