Dalies:

Sallija Benfelde: Par cerību stariņiem tumsā

Sallija Benfelde: Par cerību stariņiem tumsā
  • 22. Feb. 2020

Runājot par aktuāliem jautājumiem Latvijā un izvēloties gandrīz vai banālus salīdzinājumus, jāteic, ka vismaz par vairākiem nevar sacīt, ka redzama gaisma tuneļa galā, dažos no tiem tikai pavīd gaismiņa tumsā, jo drošu risinājumu nav. Viscerīgākais ir likums par sabiedriskajiem medijiem.

Jaunais sabiedrisko mediju likums

Mūsu laikraksti ne reizi vien rakstījuši par sabiedriskajiem medijiem – par nepietiekamo financējumu, kas ir atkarīgs no polītiķu labvēlības, par Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP) un par tās lomu polītiķu centienos panākt sev tīkamu saturu. Jau drīzumā Saeimā varētu balsot par sabiedrisko mediju un to pārvaldības likumprojektu otrajā lasījumā. Galvenie jautājumi ir par sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio (LR) pārvaldību un financējumu. Apsveicami, ka paredzēts veidot padomi, kas būs atbildīga tikai par sabiedriskajiem medijiem un nevis par visiem elektroniskajiem plašsaziņas medijiem. NEPLP darbā līdz šim patiesībā bija vērojams interešu konflikts, jo tās atbildības lauciņā bija arī komercmediji. Padomes sastāvā paredzēti trīs cilvē- ki – vienu izvirzīs Saeima, otru – Valsts prezidents, bet trešo pilsoniskā sabiedrība.

Lasītākās ziņas valstī

Tiesa gan, daži priekšlikumi ir raisījuši diskusijas un vieš bažas. Proti, tie ir jautājumi par leģitīmu ietekmi uz sabiedriskajiem medijiem un to, kas ieceļ sabiedriskā medija galveno redaktoru – sabiedriskā medija galveno redaktoru ieceļ tā valde, bet apstiprina sabiedrisko mediju padome. Valsts prezidenta padomniece kultūrpolītikas jautājumos Sarmīte Ēlerte uzskata, ka leģitīma ietekme nozīmē kritiku, bet tas, ka galveno redaktoru apstiprinātu valde, nozīmētu to, ka redaktors ir neatkarīgs no medija valdes.

Savukārt sabiedrisko mediju pārstāvji saka, ka tāda kārtība varētu radīt neuzticību galvenajam redaktoram, jo viņu varētu uzskatīt par padomes “ielikteni”. Arī jēdziena “leģitīma ietekme”, nevis “kritika” lietošana nākotnē var dot iespēju dažādām interpretācijām un manipulēšanai ar sabiedrisko mediju saturu. Kā zināms, Sarmīte Ēlerte ilgus gadus bija laikraksta Diena, kas bija (un joprojām ir) komercmedijs, galvenā redaktore un viņas nostāju šajos jautājumos acīmredzot nosaka viņas pieredze – komercmedijā visu var noteikt īpašnieks – un caur viņu arī galvenais redaktors – bez diskusijām un iebildēm. Gan jāpiebilst, ka komercmediji un sabiedriskie mediji ir divas atšķirīgas pasaules ar atšķirīgiem mērķiem.

Protams, arī komercmedijs var sev izvirzīt mērķus, kas kalpo ne tikai peļņai, bet valstij un sabiedrībai, tomēr šos divus medijus un to pārvaldību nevajadzētu jaukt kopā.

Atbildot uz jautājumu, vai kritika ir tas pats, kas leģitīma ietekme, intervijā Sarmīte Ēlerte saka: “Jā, tāpēc ka, ja es jūs par kaut ko gribu pārliecināt, tad es mēģinu jūs ietekmēt. Es gribu, lai jūs maināt savu viedokli. Ja es kā pilsonis uzskatu, ka kāds no sabiedriskās tele- vīzijas vai radio raidījumiem ir nekvalitatīvs vai slikts, vai nepareizs, es izsaku šo viedokli, medija neatkarība ir garantēta un medijs klausās. Ja mana kritika ir jēdzīga, viņi varbūt to ņem vērā, ja viņi to uzskata par nejēdzīgu, viņi to neņem vērā. Tā ir tālāk medija paša izvēle”.

Manuprāt, šāds formulējums der nobriedušai un stabilai pilsoniskajai sabiedrībai, bet Latvijā, kuŗas sabiedrība ir sašķelta un pretrunī- ga, tas var radīt tikai visdažādākos mēģinājumus ietekmēt sabiedrisko mediju saturu par labu kādam polītiski ekonomiskajam grupēju- mam un radīs tikai konfliktus un domstarpības.

Neatrisināts ir palicis sabiedrisko mediju financējuma jautājums, jo polītiķi nevēlas likumā ierakstīt kādus noteiktus skaitļus vai pro- centus no iekšzemes kopprodukta – pieredze ar mediķu algām ir radījusi piesardzību. Tas nozīmē, ka arī turpmāk katru gadu, veidojot budžetu, nāksies ar zobiem un nagiem cīnīties par financējumu sabiedriskajiem medijiem.

Dānija, Dienvidafrika un Latvija

Kā zināms, piektdien, 14. februārī, Dānijas tiesa lēma, ka Latvijas pilsone Kristīne Misāne tiks izdota Dienvidafrikai (DĀR) tiesāšanai. Par šo temu mūsu laikrakstam jau rakstīja kollēga Kārlis Streips, jāpiebilst, ka cerību ir maz. Ārlietu ministrija jau ir paudusi savu neiz- pratni par šo tiesas lēmumu un sadarbosies ar Vācijas konsulāro dienestu, lai sekotu notikumu gaitai un tam, kas notiek ar Latvijas pilsoni. Dienā, kad top šis komentārs, Valsts prezidents ir sasaucis visu atbildīgo institūciju vadītājus, lai pārrunātu, ko Latvija vēl var darīt. Vēl ir neliela cerība, ka, izmantojot visus iespējamos starpvalstu sadarbības un strīdu risināšanas mechanismus, tiks panākta Misānes izdošana Latvijai. Vēl jāpiebilst, ka notiek aktīva petīcijas parakstīšana dažādām starptautiskajām organizācijām un otrdienas, 17. februāra pēcpusdienā, to jau parakstījuši 25 700 cilvēku. Atliek cerēt, ka Misāne izdzīvos DĀR cietumā un ka Latvijas valsts spēs panākt viņas izdošanu savai valstij.

Pa skuju taku

Pagājušajā sestdienā notikusī partijas KPV LV biedru sapulce liecina, ka partija stabili ir nostājusies uz ceļa, kas ved nebūtībā. Pirmkārt, partijas biedri acīmredzot ir vīlušies un vairs nevēlas iesaistīties tās darbā, jo kvoruma nebija. Tūlīt gan tika izsludināta nā- kamā sapulce, kuŗai kvorums it kā vairs nebija nepieciešams, bet tas tikai veicināja vēl vairāku partijas biedru izstāšanos no partijas, par ko viņi paziņoja sapulces laikā. Bija labi redzams, ka partijā lielākoties paliek tie, kuŗiem galvenais ir vara un amati, vai arī tie, kuŗiem īsti nav jēgas ne par polītiku, ne partijas darbu.

Protams, tika teikti skaisti vārdi un netrūka sevis slavināšanas kautrīgas kritikas ēnā, bet domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, kad partija beigs šīs zemes gaitas. Līdz tam gan partija ik pa laikam varētu kļūt par diezgan destruktīvu elementu valdībā, jo tas, ko, kā un kāpēc dara tās izvirzītie ekonomikas un iekšlietu ministri, joprojām brīžiem ir mīkla. Savukārt labklājības ministre jau sen iemācījusies runāt iemācītus tekstus un neko nepateikt, pirms viņai nav pateikts priekšā, kas jāpasaka. Jāteic, ka, no vienas puses, žēl to vēlētāju, kuŗi uzticējās partijai un tās solījumiem (kuŗus tagad tās līderis Atis Zakatistovs dēvē par vīzijām un nevis par solījumiem), bet, no otras puses, varbūt tā arī labāk, jo viena polītiskā purva ar apzīmējumu “partija”, būs mazāk.

Autore: Sallija Benfelde

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti