Dalies:

Sallija Benfelde: Melu, klusēšanas patiesības cena

Sallija Benfelde: Melu, klusēšanas patiesības cena
  • 24. Jun. 2019

„Zinātnieki ir pārāk naivi. Mēs tik ļoti esam aizņemti ar patiesības meklēšanu, ka nesaprotam – reti kurš grib, lai mēs šo patiesību uzzinātu. Bet patiesība vienmēr atrodas kaut kur blakus mums, neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam zināt, vai ne. Tai nospļauties uz mūsu vajadzībām, vēlmēm, ideoloģiju vai reliģijām.

Tā ir gatava gaidīt, cik ilgi vajadzīgs. Un tā ir patiesā, īstā Černobiļas dāvana. Patiesības cena mani kādreiz biedēja, bet tagad sev vaicāju – kāda ir melu cena?”, miniseriāla „Černobiļa” noslēgumā saka viens no tā galvenajiem varoņiem Valērijs Ļegasovs, kuŗu filmā spēlē britu aktieris Džareds Hariss. Ļegasovs nav izdomāta persona, pirms trīsdesmit gadiem viņš bija izcils kodolfiziķis, Kurčatova atomenerģijas institūta direktora vietnieks un strādāja Černobiļas katastrofas izpētes un likvidācijas komisijā. Ļegasovs 51 gada vecumā izdarīja pašnāvību 1988. gada 26. aprīlī, divus gadus pēc Černobiļas kodol- katastrofas, atstājot memuārus, kuŗi strauji izplatījās un kuŗu dēļ PSRS beidzot bija spiesta atzīt patiesību. Proti, avārija notika nepareizas atomelektrostacijas konstrukcijas dēļ. Pēc tam, kad kļūda tika atzīta, tā arī beidzot tika izlabota.

Otrs filmas galvenais varonis Boriss Ščerbins, kuŗu spēlē zviedru aktieris Stellans Skašgords, arī nav izdomāta persona, viņš tolaik bija PSRS Ministru Padomes priekšsēža vietnieks un vadīja izmeklēšanas un seku likvidācijas komisiju. Ščerbins nomira no radiācijas izraisītajām sekām četrus gadus un četrus mēnešus pēc Černobiļas avārijas. Jāpiebilst, ka lielākā daļa filmā attēloto cilvēku nav izdomāti.

Lasītākās ziņas valstī

Miniseriāls „Černobiļa” ir tapis sadarbībā ar ASV kabeļtelevīziju HBO un britu televīzijas kanālu Sky, tā pirmizrāde notika šī gada maija sākumā. Arī Latvijā to var noskatīties vairākos maksas TV kanālos.

Seriāls starptautiskajā ImDb reitingā sasniedzis 9,7 balles no 10, apsteidzot vairākus pasaules kulta seriālus. Seriāla idejas un scēnārija autors ir Kreigs Mezins (Craig Mazin), režisors – Johans Renks (Johan Renck).

Vēl var piebilst, ka seriālā neliela loma – bibliotekāre – ir arī latviešu aktrisei Veltai Žīgurei–Anužienei. Viņa ir strādājusi Liepājas teātrī gan kā aktrise, gan režisore kopā ar dzīvesbiedru, lietuviešu aktieri un režisoru Vītautu Anuži. Šobrīd aktrise vairāk zināma kā izcila aktiermeistarības un režijas pedagoģe, kuŗa guvusi arī starptautisku atzinību. Kopš 80. gadu sākuma Velta Žīgure-

Anužiene ir aktiermeistarības un režijas pasniedzēja, kursa vadītāja Lietuvas Valsts konservatorijas Klaipēdas Teātra mākslas fakultātē, bet kopš 1991. gada – lektore Klaipēdas universitātē.

Kāpēc rakstu par šo seriālu? Mēs taču, it sevišķi Latvijā, zinām par Černobiļu, par to ir rakstīts, Latvijā ir cilvēki, kuŗi arī piedalījās avārijas seku likvidēšanā.

Manuprāt, katram, kam tas ir iespējams, šis seriāls būtu jāredz.

Pirmkārt, seriālā Černobiļas avārija un toreizējās PSRS amatpersonu, VDK un partijas attieksme un rīcība, arī cilvēki, kuri strādāja avārijas likvidācijā, ir atainoti tik tuvu patiesībai, cik vien tas ir iespējams. Ir izmantotas piecas grāmatas ar pētījumiem un aculiecinieku stāstiem, seriāls lielāko tiesu filmēts Lietuvā, Ignalinas AES un Viļņas bijušajās VDK telpās, arī Ukrainā. Seriāls nav fantāzija par temu Černobiļa. Jā, protams, kritiķi atzīmē, ka filmas varoņu rīcība dažbrīd ir pārdroša tiem laikiem. Tiek atgādināts arī tas, ka viena no filmas varonēm Uļjana Homjuka, kuŗu spēlē britu aktrise Emilija Votsone (Emily Mar­garet Watson), ir izdomāta persona un ir kā visu godprātīgo zinātnieku koptēls un ka dzīvē neviens zinātnieks tik vienkārši neiekļūtu partijas bosu kabinetos. Tomēr jāatceras, ka mākslas patiesība ne vienmēr nozīmē visu sīko detaļu absolūtu kopiju. Filma ļauj saredzēt, cik sapuvusi bija toreizējā PSRS un cik maz toreiz nozīmēja cilvēka dzīvība.

Otrkārt, diez vai mēs visi zinām par to, kas un kā patiesībā toreiz notika. Jāatzīst, ka filmā redzētais un dzirdētais satriec, jo ir grūti aptvert tāda mēroga melus situācijā, kad tiek riskēts ar vismaz vesela kontinenta cilvēku veselību un dzīvību.

Treškārt, pagātnes katastrofa un toreizējie argumenti, kāpēc jāmelo, daudz labāk ļauj saskatīt un saprast Krievijas rīcību šodien. Acīmredzot Krievija strauji atgriežas ne tikai pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, bet dodas piecdesmito gadu virzienā. Vienīgais, kas to kaut nedaudz ierobežo, ir tas, ka mūsdienās informācija izplatās gandrīz zibenīgi. Starp citu, pēc filmas noskatīšanās pirmais polītiķis, kas ienāca prātā, bija nevis Putins (jo par šo valsts vadītāju laikam viss ir skaidrs tāpat), bet ASV prezidents Tramps...

Bet galvenokārt filma tiešām liek domāt par patiesības un melu cenu. Jā, valstis bieži melo arī šodien gan vajadzību un vēlmju, gan ideoloģijas vai reliģijas dēļ. Jā, valstīm bieži cilvēka dzīvība joprojām nav ne graša vērta. Jautājums ir, vai var pienākt brīdis, kad šie meli var iznīcināt cilvēci. Mēs varam sevi mierināt ar domu, ka Latvijā meli ir lokāla mēroga, ka runa ir tikai par kaut kādiem simtiem miljonu eiro vai kaitējumu dabai. Jā, meli un puspatiesības, pielāgošanās praktiskām vajadzībām – piemēram, vēlme joprojām lauksaimniecībā izmantot raundapu, lai vairāk varētu nopelnīt – taču nav salīdzināma ar kodolkatastrofu. Ja var nopelnīt šodien, tad nav svarīgi, vai tas, ko darām, pamazām nekrājas, līdz kādā brīdī attapsimies uz ekoloģiskas katastrofas sliekšņa. Līdzīgi notiek ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, jo nauda tiek vērtēta augstāk par visu un dzīvots tiek tikai šodienai. Un tā – no it kā sīkumiem līdz patiesi globālām lietām gan polītikā, gan ekonomikā. Un peldēt pa straumi, vienkārši dusmoties uz visu un visiem ir vieglāk, nekā censties uzzināt un saprast.

„Dzirdot daudz melu, mēs vairs neatšķiram patiesību no meliem,” filmas sākumā saka Ļegasovs. Atliek piebilst, ka klusēšana ir pamats, uz kuŗa var uzcelt melu mūri.

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti