Dalies:

Sallija Benfelde: Krievijas ietekme un vārda brivība

Sallija Benfelde: Krievijas ietekme un vārda brivība
  • 02. May. 2020

Pārdomas par ietekmi, prasmi atšķirt viedokļus un faktus un vārda brīvību rosināja Satversmes aizsardzības biroja (SAB) publiskotais 2019. gada darbības pārskats,  Ouvena Metjūza raksts aprīlī britu nedēļas žurnālā The Spectator „Maskavas noteikumi Londonā: kā Putina aģenti korumpēja Lielbritānijas eliti” (Putin’s People: How the KGB Took Back Russia and Then Turned on the West) un kāda nesena diskusija tepat Latvijā sociālajos tīklos par labo dzīvi Padomju Savienībā.

SAB pārskata ziņojuma nodaļā „Krievijas ietekmes pasākumi un propaganda”  uzsver, ka 2019.  gadā Krievijas dezinformācijas un propagandas aktivitāšu mērķis Rietumos ir saglabājies un atbilst stratēģiskajam mērķim ārpolitikā: vairot Krievijas ietekmi starptautiski, mazinot citu varas centru ietekmi tai interesējošās sfērās un reģionos.  Par Baltijas valstīm 2019. gadā Krievijas propagandas mediji izplatīja jau ierastos vēstījumus, apsūdzot tās rusofobijā, nacisma atdzimšanā un militarizācijā.  

„Krievijas propagandas vēstījumi rod atsaucību daļā ES populistisko un radikālo politisko spēku. Tiek kultivēti vēstījumi, kas pastiprina šķirtni – “tradicionālās vērtības pret amorālo Eiropu” – un apstrīd Eiropas Savienības institūciju leģitimitāti. Vēstījums ir viens, bet katrā mērķa valstī tiek meklēti specifiski notikumi un procesi, kurus atainojot, šo vēstījumu var izplatīt. Arvien aktuāls ir arī migrācijas problemātikas jautājums, lai gan, salīdzinot ar 2015. un 2016. gadu, publikāciju apjoms samazinājies”, raksta SAB. Ziņojumā arī atzīmēts, ka par Baltijas valstīm 2019.  gadā Krievijas propagandas mediji izplatīja jau ierastos vēstījumus, apsūdzot tās rusofobijā, nacisma atdzimšanā un militarizācijā. Propagandas mediji pauž viedokli, ka Igaunija, Latvija un Lietuva seko Vašingtonas norādēm, tāpēc izturas agresīvi pret Krieviju. Tie kultivē ideju par Latviju kā neizdevušos valsti, no kuras masveidā izbrauc cilvēki, pretstatā padomju laikiem, kad Baltijas valstīs esot valdījis uzplaukums. Šim nolūkam Baltijas valstu mūsdienu ekonomiskos rādītājus mērķtiecīgi salīdzina ar bagātākajām Rietumu valstīm, nevis ar bijušajām PSRS republikām, kuras ekonomiski atpaliek no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Kopumā šis ziņojums dod vispusīgu un plašu pārskatu – cik nu tas publiski ir iespējams, ievērojot drošības kritērijus – gan par Krievijas ietekmi, gan par ārvalstu izlūkošanas un drošības dienestiem un vēl citiem jautājumiem. Šo SAB pārskata ziņojumu par 2019. gadu var izlasīt: http://www.sab.gov.lv/files/2019_parskats.pdf

Lasītākās ziņas valstī

Ouvena Metjūza raksta nosaukums jau liecina par tajā apskatītajām tēmām un atsaucas uz Katrīnas Beltones šogad iznākušo grāmatu “Putina cilvēki” (Putin’s People: How the KGB Took Back Russia and Then Turned on the West). Metjūzs raksta, ka secinājums Boltones grāmatā par to, ka ne bagātība, ne varas pieredze neizmaina Putina un viņa tuvo sabiedroto nesatricināmo padomju, būtībā paranoidālo, pasaules uzskatu, ir slikta ziņa pārējai pasaulei. Par Putina starptautisko tiesību pārkāpumiem un Krimas aneksiju kāds no bijušajiem Gorbačova padomniekiem esot sacījis: “Tas bija tā, it kā kāds būtu atvēris Kremļa pagraba durvis un ārā būtu izlidojuši padomju pagātnes spoki un smaka.” Beltone savā grāmatā Putinu ataino kā līderi, kurš iestrēdzis liktenīgajās deviņdesmito gadu beigās, domāšanā, kurā mafijas vērtības un lielās fantāzijas ir līdzvērtīgas un savstarpēji aizstājamas, kur likumi ir domāti mazajiem cilvēkiem un izdzīvo tikai vislielākie paranoiķi.

Jāpiebilst, ka Katrīna Beltone ir bijusī Finacial Times korespondente Maskavā, bet pirms tam strādāja Moscow Times, un viņu uzskata par Krievijas ekspertu paaudzes veidotāju un iedvesmotāju. Grāmatā ir daudz faktu, kuri līdz šim plaši nav zināmi, Boltone ir pētījusi VDK un to, kā tā pārņēma valsti un tās finanses savā varā. 

SAB ziņojums un minētais Ouvena Metjūza raksts manuprāt apstiprina gan to, kas jau bija zināms, gan nojausmas par Krieviju, tajā notiekošajiem procesiem, gan par ietekmi un Rietumu sabiedrības šķelšanu. Tādēļ pārsteidzoša, pat biedējoša bija diskusija, ko izraisīja divi ieraksti Facebook. Vispirms kāds ieraksts krievu valodā vēstīja: „Kurš man paskaidros, kāpēc gados jauns cilvēks, kurš nekad nav dzīvojis Padomju Savienībā, stāsta man, kurš izaudzis PSRS, cik man tur bija slikti”. Atsaucās latviete, kura uzrakstīja: „Mums nevajag kāda skaidrojumus! Tā bija mūsu dzīve. Laba.” Kad pajautāju, vai tiešām dzīve PSRS bija laba, saņēmu pārmetumus par to, ka arī tolaik bijis daudz laba, ka tagad ir daudz slikta un ka es noniecinot un atsakoties no savu vecāku paaudzes, ka PSRS bijuši daudzi gaiši un inteliģenti cilvēki u.t.t Iebildumi, ka runa ir nevis par gaišiem, inteliģentiem un labiem cilvēkiem, kuri bijuši visos laikos, bet gan par režīmu, turklāt noziedzīgu un argumenti par brīvību un demokrātiju atsitās kā pret sienu. Patiesības labad gan jāteic, ka vairākums diskusijas dalībnieku atgādināja par okupāciju, izsūtīšanām, reālo padomju ikdienu un arī centās paskaidrot, ka runa ir par okupācijas režīmu. Tiesa gan, izskanēja arī viedokļi, ka padomju laikā sodīja par okupācijas pieminēšanu, bet tagad soda par to, ja saka, ka okupācijas nav bijis – tātad vārda brīvības neesot arī tagad. Manuprāt, šī diskusija ļoti skaidri parādīja, ka mums joprojām trūkst gan zināšanu, gan kritēriju par pamatlietām un vērtībām.

Nepatīkami, ka abas „labo laiku” sargātājas ir sabiedrībā vairāk vai mazāk zināmas – viena no viņām darbojas kādā partijā, bet otra ir rakstniece, turklāt viņas nu nekādi nevar uzskatīt par Latvijas ienaidniecēm.  Protams, jaunības nostalģija vairāk vai mazāk ir katram, jo, ja vien jaunība nav bijusi ļoti smaga un traģiska, to vienmēr atceramies ar pozitīvām emocijām, neatkarīgi no valsts iekārtas. Skumji, ja emocijas uzvar, neļaujot prātam racionāli domāt, jo „labo laiku” aizstāvēm ir piekritēji un sekotāji, kuri uzklausa viņu viedokļus un, iespējams, arī no tiem ietekmējas.

Patiesībā diskusija parādīja, ka joprojām jaucam divus jēdzienus: viedoklis un fakts. Protams, viedokļi ir visdažādākie, mums ir tiesības uz tādiem bet, ja tos publiski paužam, tad būtu labi tos arī pamatot. Jebkurā gadījumā ir jāspēj uzņemties atbildība par saviem viedokļiem, jo var gadīties, ka tie pamudina uz sliktu rīcību vai nonāk pretrunā ar valsts konstitucionālajiem pamatiem. Viedoklis nav galīgais arguments diskusijā, ja vien netiek apstiprināts ar pierādītiem faktiem. Savukārt par vārda brīvību skaidrojums ir ļoti vienkāršs: okupācijas laikā cilvēki tika apcietināti, pat izsūtīti, ja runāja par okupāciju jeb citiem vārdiem sakot – tika sodīti par patiesu faktu paušanu. Okupācija ir fakts, un tā noliegšana ir meli, un šodien par šiem meliem tiešām var sodīt, it sevišķi, ja cilvēks nodarbojas ar pretvalstisku propagandu.

Dzīvojot Krievijas propagandas ēnā, vienmēr jārēķinās ar tās ietekmi, brīžiem pašiem to pat neapjaušot. Tādēļ ir tik ļoti svarīgi prast atšķirt emocijas no racionāliem secinājumiem un zināt, ka vārda brīvība nav visatļautība bez robežām.

Autore: Sallija Benfelde

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti