Dalies:

Sallija Benfelde: Ko trešā vara nespēj, to paveic ceturtā

Sallija Benfelde: Ko trešā vara nespēj, to paveic ceturtā
  • 07. Dec. 2019

Medijus dēvējam par ceturto varu, un tiek uzskatīts, ka šo jēdzienu vairāk nekā pirms 200 gadiem – 1787. gadā ieviesa īru valstsvīrs, un filozofs un polītikas teorētiķis Edmunds Bērks. Līdz tam, runājot par varu, tika minētas trīs varas institūcijas: likumdošana (parlaments), izpildvara (valdība) un tiesu vara.

Vara nozīmē, ka ir jāspēj kaut ko mainīt, ietekmēt, arī piespiest rīkoties citādāk nekā ierasts. Latvijā, gluži tāpat kā citviet pasaulē, ceturtā vara tiek gan pelta un slavēta, no tās gan baidās, gan to neieredz, un tas, ko varētu dēvēt par mediju radīto „troksni”, bieži vien rada sajūtu, ka skaļi burbuļodams visu laiku vārās liels putras katls. Un, protams, sociālie tīkli šo „troksni un jezgu” tikai pastiprina.

Tomēr ja emocijas pabīda malā un vēsu prātu palūkojas uz ceturtās varas paveikto, tad jāatzīst, ka tiek darīts liels darbs un nereti tikai mediju iejaukšanās liek triādei – likumdevējam, izpildvarai un tiesu varai – ieraudzīt nerisinātus, novārtā pamestus un arī gluži kriminālus jautājumus. Ceturtā vara runā arī par labestību, atbalstu un līdzestību, bieži vien aicinot cilvēkus palīdzēt citiem, kuŗus skārušas slimības, nelaimes, traģēdijas.

Lasītākās ziņas valstī

Šķiet viens no spilgtākajiem piemēriem ir sabiedrisko mediju rīkotais labdarības maratons „Dod Pieci”, kurš šogad jau sesto reizi notiks īsi pirms Ziemsvētkiem, no 17. līdz 23. decembrim. Trīs Latvijas Radio 5 - pieci.lv dīdžeji sešas diennaktis strādās stikla studijā Doma laukumā, atskaņojot ziedotāju izvēlētas dziesmas, daloties ar cilvēku pieredzes stāstiem un ekspertu viedokļiem. Jāpiebilst, ka labdarības maratons “Dod Pieci!” ir daļa no starptautiska projekta „Serious Request”, kuŗā dažādās Eiropas valstīs radiodīdžeji nedēļu raida no īpašas stikla studijas, pievēršot uzmanību konkrētai labdarības maratona izraudzītai grupai vai sabiedriski nozīmīgai tēmai. Šogad maratons veltīts neārstējami slimu cilvēku dzīves nogalei un paliatīvās aprūpes sistēmas sakārtošanai Latvijā. Paužot pārliecību, ka mūža izskaņā cilvēkam jāsaņem tik pat daudz rūpju, cik dzīves sākumā un ikviens ir pelnījis atstāt šo pasauli cieņpilni, sabiedriskie mediji sadarbībā ar Ziedot.lv aicinās ziedot līdzekļus specializētās pārtikas nodrošināšanai cilvēkiem, kuri paši pārtiku nespēj uzņemt. Līdz šim iepriekšējo gadu maratonos ziedojumi ir novirzīti vientuļiem senioriem, bērniem ar īpašam vajadzībām, vēža slimnieku sociālajai rehabilitācijai, atbalsta programmai ģimenēm, kuras vēlas audzināt bērnus no bērnu namiem, ka arī jauno vecāku mācību programmas izveidei un veselīgas piesaistes veidošanai, un sabiedrības atsaucība ir bijusi ļoti liela.

Savukārt pati skandalozākā ceturtās varas iejaukšanās „triādes darbos” jeb nedarbos ir nupat divos pirmdienas vakaros izskanējušais raidījums „Aizliegtais paņēmiens” Latvijas televīzijā par kontrabandas cigarešu tirdzniecību Rīgas Centrāltirgū. To, ka jau gadiem ilgi Centrāltirgū tiek piedāvātas cigaretes, šķiet, zina katrs Latvijas iedzīvotājs. Vēl pirms dažiem gadiem tika piedāvāts „spirķik i sigareti” ( krievu val. - spirtiņš un cigaretes), bet nelegālā alkohola tirgošanas rūpals tirgū tika apturēts – proti, tika izdarītas izmaiņas krimināllikumā un par to tagad var nokļūt cietumā. Neatkarīgi no polītiskās varas maiņām Latvijā, cigaretes Centrāltigū joprojām tika tirgotas.

Sabiedriskās televīzijas raidījums „Aizliegtais paņēmiens” nolēma izpētīt, kā notiek cigarešu tirdzniecība, kas to organizē un kā tas ir iespējams, ja visi par to zina, ka valsts kasei garām aizplūst lielas summas, bet nekas nemainās. Žurnālisti „iefiltrējās” tirgū, kļūstot par drēbju tirgotājiem. Raidījuma komanda radīja leģendu – māte uzņēmēja, kuŗa vedīs drēbes no Polijas, viņai palīdzēs pieaudzis dēls un algota pārdevēja. Raidījuma vadītājs žurnālists Guntis Bojārs operāciju aptuveni pusgada gaŗumā raksturo kā bīstamāko visā raidījumā vēsturē, jo cigarešu mafija nopelna milzu naudu un ir skaidrs, ka bez aizsega kādā vai kādos varas ešelonos kontrabanda pāri robežai nebūtu iespējama, tirdzniecība ir vien pēdējais posms. Faktiski žurnālisti brīvprātīgi, neviena nepiespiesti un nemudināti uzņemās policijas un KNAB darbu.

Vienam no žurnālistiem, „drēbju tirgotājam”, pēc kāda laika tuvākās „točkas” saimnieks piedāvāja darbu, un tā izdevies uzzināt ļoti daudz.

Pamazām noskaidrojās, ka Centrāltirgū darbojas aptuveni desmit tādas tirgošanas „točkas” (burtiskā tulkojumā no krievu val. – punkti), tās saimnieka ienākumi mēnesī ir aptuveni 12 tūkstoši eiro, arī ierindas tirgotāji nopelna tūkstoti, divus mēnesī, un, protams, nodokļi netiek maksāti, aprēķini liecina, ka Valsts kase gadā zaudē miljonus. Tirgū ir apsargi, kuŗi neko nevarot darīt, jo territorija, kurā notiek kontrabandas cigarešu tirgošana, iznomāta kādai firmai – tā teikt, territorija mūsu, bet mums tur nav teikšanas. Ir arī apsargi, kuŗi par to, ka „neko nevar darīt” ņem naudu vai cigaretes. Policija ierodas apgaitā katru dienu, vienīgais, ko likums atļauj, ir rakstīt administrātīvos sodus, jo kontrabandas cigarešu tirgošana nav kriminālpārkāpums. Policija to dara katru dienu. Savukārt tirgotāji oficiāli nekur nestrādā, no viņiem nekādu sodu nevar piedzīt, dažam labam, saskaitot sodus, sanāk desmitiem tūkstošu eiro, bet tas tā arī paliek.

Operācijas nobeigumā žurnālisti piesaista arī policiju, liekot galdā nopietnus pierādījumus. Seko kratīšanas, aizturēšanas, apcietinājums, nomas līguma laušana ar firmu par territorijas nomu, polītiķu debates par to, kas likumos jāmaina, kur meklēt kontrabandas saknes. Ar vārdu sakot, nelikties ne zinis un arī turpmāk neko nedarīt būs grūti.

Protams, minētais gadījums nav vienīgais, kad, pateicoties žurnālistu darbam, – un lielāko tiesu to dara sabiedrisko mediju žurnālisti – sabiedrības un varas triādes uzmanība tiek pievērsta sasāpējušiem un neatrisinātiem jautājumiem. Piemēram, Latvijas Radio un Latvijas televīzijas pētnieciskais darbs „Sistēmas bērni” – par bērnu ārpusģimeņu aprūpi bērnu namos un par to, kā psihoneiroloģiskās slimnīcas aizvien mēdz izmantot, lai sodītu nepaklausīgākos, radīja sabiedrībā bumbas sprādziena efektu. Tika ierosināti vairāki kriminālprocesi, no darba tika atlaistas vairākas amatpersonas, sākās aktīva kustība par bērnu adoptēšanu, jo kļuva skaidrs, ka bērnu namos mazuļu attīstība kavējas, bērni patiesībā tiek padarīti par cilvēkiem, kuŗi tā īsti nekad neiekļaujas sabiedrībā.

Aktuāls ir arī cits sabiedrisko mediju projekts „Izmisuma zonā”. Paliatīvā aprūpe” par onkoloģiskajiem slimniekiem, viņu ārstēšanu, medikamentu pieejamību un cenām, par faktiski nepieejamo paliatīvo aprūpi Latvijā. Nupat izskanējis arī sižets par zāļu cenām Latvijā, cik dīvaini tās veidojas un to, ka Lietuvā un Igaunijā attiecīgās cenas ir daudz zemākas.

Ar nopietnu žurnālistu darbu var lepoties arī žurnāls „IR”, kas publicē pētījumus par polītiķu lēmumiem, polītiski-ekonomisko grupējumu interesēm un darbiem, intervijas ar cilvēkiem, kuŗi grib un prot strādāt Latvijā.

Te rakstītais ir tikai īss ieskats žurnālistu veikumā. Bez patiesas žurnālistikas Latvijas ikdiena būtu daudz vairāk piesārņota ar meliem, noziegumiem un klaju likumu ignorēšanu. Tādēļ saprotami ir daļas polītiķu centieni padarīt neatkarīgus medijus par nevarīgiem un kusliem. Sabiedrībai gan Latvijā, gan ārpus tās ir svarīgi atcerēties, ka ceturtā vara ir viens no demokratijas un tiesiskuma balstiem.

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti