Dalies:

Sallija Benfelde: Kā manipulēt ar “pazaudētajiem cilvēkiem”?

Sallija Benfelde: Kā manipulēt ar “pazaudētajiem cilvēkiem”?
  • 06. Apr. 2019

Par Brexit jau ir rakstīts tik daudz, ka, šķiet, neko jaunu neviens vairs nepateiks un atliek vien sekot līdzi brīžiem gluži vai neticamajiem notikumiem Apvienotajā Karalistē, kas pēdējā laikā atgādina absurdo teātri. Taču marta pēdējā un aprīļa pirmajā dienā redzētais un izlasītais lika uz dažām lietām paskatīties citādāk. Arī uz to, kas notiek vai nenotiek Latvijā.

Pirmajā aprīlī Times žurnālists Sam Coates savā tvitera kontā ierakstīja ziņu par to, ka britu toriju (konservatīvo) parlamenta deputātiem noticis seminārs par Muitas ūniju un kāds no viņiem pēc tam sacījis, ka tas ir bijis ļoti noderīgi, bet kāpēc tas, ko viņi uzzinājuši, nav bijis zināms pirms diviem gadiem (Tory MPs held their training session today on what is a customs union. “It was very useful but one person did raise the question why they hadn’t done this two years ago”). Pirmajā brīdī neticēju izlasītajam, tas likās kaut kas neiedomājams – nav taču iespējams, ka britu parlamenta deputāti lemj par savas valsts un iedzīvotāju nā­kotni, pat nezinot un nesaprotot, ko viņi dara. Ja deputāti balso par jautājumiem, kas saistīti ar Brexit un lemj, vai izstāties no Eiropas Savienības (ES), paliekot vai nepaliekot Muitas ūnijā, tad taču vi­ņiem ir jāzina, kas tas ir.

ES Muitas ūnija ir izveidota 1968. gadā. Tā atvieglo tirdzniecību ES uzņēmumiem, saskaņo muitas nodokļus precēm no val­­stīm ārpus savienības un palīdz aizsargāt Eiropas iedzīvotājus, dzīvniekus un apkārtējo vidi. Praksē muitas savienība nozīmē, ka visu 28 ES dalībvalstu muitas iestādes sadarbojas tā, it kā tās būtu viena struktūra. Tās piemēro vienus un tos pašus muitas nodokļus precēm, ko importē no citām pasaules valstīm un nepiemēro nekā­dus muitas nodokļus ES iekšie­nē. Tātad tas nozīmē, ka, preces transportējot no vienas ES valsts uz citu, muitas nodokļi nav jā­maksā. Aizejot ne tikai no ES, bet arī no Muitas ūnijas, ir jārēķinās vismaz ar to, ka britu preces muitas dēļ Eiropā kļūs dārgākas un pasliktināsies to spēja konkurēt.

Lasītākās ziņas

Pēc brītiņa nodomāju, ka tas taču noteikti ir pirmā aprīļa joks, skarbs un asprātīgs, un sāku smieties. Un vēl pēc brītiņa kļuva skumji, jo, neatkarīgi no tā, vai tas bija vai nebija joks, saistībā ar Brexit tas pārāk izskatās pēc patiesības. Un tad atcerējos iepriekšējā dienā Latvijas televīzijā redzēto britu televīzijas filmu: Brexit – kaŗš bez noteikumiem (Brexit: The Uncivil War) ar populāro britu aktieri Benediktu Kamberbaču (Benedikt Cumberbatch) galvenajā lomā.

Filma un reālā dzīve
Aktieris spēlē reālu cilvēku Dominiku Kamingsu (Dominics Cummings), kuŗš, protams, nav visiem tik zināms kā polītiķi, bet kuŗš tiešām ir britu polītiskais padomnieks un stratēģis un kuŗš bija oficiālais izstāšanās kampa­ņas vadītājs. Pēc referenduma Kamings presē tika raksturots kā trollis, kuŗš nozombējis veselu valsti – piemēram, Niks Koens (Nick Kohen) The Guardian rak­stīja, ka Kamings ir trollis un gļēvulis, kuŗš neuzņemas atbildību, bet, iespējams, ir mainījis visu britu vēstures gaitu. Savukārt, rakstot par filmu, Frances Perraudin minētajā laikrakstā vaicā, vai Dominiks Kamings ir ģeniāls ekscen­triķis vai ļaunais ģēnijs?

Filmas sākuma titros rakstīts, ka daži filmas tēli un dialogi ir izdomāti, lai pastiprinātu dramatismu, bet jāteic, ka tā tiešām attēlo notikumu gaitu pirms referenduma. Vēl jāpiebilst, ka izstāšanās kampaņu sponsorēja miljonāri un ka izmeklēšana par iespējamo vēlēšanu likuma pārkāpšanu vēl turpinās.

Filmā darbojas arī aktieru spēlēti visiem pazīstami polītiķi – piemēram, Boriss Džonsons (Boris Johnson), bijušais Londonas mērs, izstāšanās aizstāvis un bijušais ārlietu ministrs Mejas valdībā un Naidžels Farāžs (Nigel Farage), Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas (UKIP) bijušais vadītājs un kvēls eiroskeptiķis. Filmas darbība sākas 275 dienas pirms referenduma un tās galvenais varonis Kamings filmā saka: “Visi zina, kurš uzvarēja, bet tikai retais zina, kā.”

Kādēļ tik daudz rakstu par šo filmu? Filma parāda, kā manipulēt ar cilvēkiem, liekot viņiem kļūt emocionāliem, lai pieņemtu kādu lēmumu, nedomājot par tā sekām. Kampaņā par izstāšanos no ES tiešām tika izmantotas jaunākās technoloģijas, lai sociālajos tīklos atrastu neapmierinātos, tos, kurus minētais kampaņas vadītājs filmā nosauc par pazaudētajiem cilvēkiem, kuri jūtas nesadzirdēti un nevienam nevajadzīgi. Neapšaubāmi, Apvienotajā Karalistē pietiek dažādu problēmu, tieši tāpat kā jebkurā valstī. Un tieši tāpat, kā daudzās valstīs, arī Latvijā, problēmas ne vienmēr atrisina, bet tiek meklēts ārējais ienaidnieks, kurš vainīgs pie visa un, ar kuru tiekot galā, visas problēmas pašas no sevis atrisināšoties.

Laimes zemes solījumi
Arī Latvijā ne vienam vien Eiropas Savienība vai Krievija ir visu problēmu un neizdarīto darbu cēlonis. Pirms vēlēšanām, protams, tiek atrasti arī “mazāki ienaidnieki”. Piemēram, bēdīgi slavenais OIK jeb Elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente, kas nozīmē, ka patērētājs papildus maksā par to elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamiem energoresursiem vai vēl vienkāršāk sakot – par “zaļo” enerģiju. Daži, piemēram, partijas KPV LV un it sevišķi tās bijušais biedrs un premjera amata kandidāts Aldis Gobzems solīja, ka tūlīt pēc vēlēšanām OIK tiks atcelts un visi par elektroenerģiju maksās mazāk. Tagad pat ekonomikas ministrs no KPV LV Ralfs Nemiro ir sapratis, ka OIK tā vienkārši uzreiz atcelt nevar, jo vispirms jāsaprot, kas nozarē notiek, kuŗi to izmanto godīgi un kuri krāpjas, vai OIK vēl kādu laiciņu jāizmanto, lai turpinātu “zaļās” elektroenerģijas ražošanu un, visbeidzot, vai uzņēmēji, kuri godīgi to ražo un ir ieguldījuši milzīgas investīcijas, nevērsīsies pret valsti tiesā, kas Latvijai maksās daudzus miljonus eiro? Ar vārdu sakot, pirms pieņemt lēmumu, ir jābūt skaidrām tā sekām.

Jā, Latvijā dažādām solījumu kampaņām gan nav tik milzīga vēriena. Manuprāt, pēdējā pusgada spilgtākais piemērs ir jau minētais Aldis Gobzems, tomēr diez vai aiz viņa stāv kāds miljardieris un pavisam noteikti viņa padomdevēji nav ar tik asu un gudru prātu, lai viņus nosauktu par ļaunuma ģēnijiem.

Kā uzzināt patiesību?
Viltus ziņas, informatīvais karš, sociālo tīklu izmantošana – šos jēdzienus būs dzirdējis katrs, tāpat kā liela daļa iedzīvotāju gan Eiropā, gan aiz tās robežām ir dzirdējuši par to, ka ir jāprot atšķirt melus un puspatiesības no patiesiem faktiem. Šīs prasmes dēvē par medijpratību – tas ir vārdu “mediji” un “prast” salikums. Var piekrist, ka zināšanas un prasme ar tām rīkoties ir vajadzīga, bet cilvēkiem tomēr gribas atrast kādu mediju, kuram varētu uzticēties. Neapšaubāmi, valstīs, kurās ar demokratiju un cilvēktiesībām viss ir kārtībā, uzticamākais informācijas avots ir sabiedriskie mediji – ja tādi vispār ir.

Latvijā ir divi sabiedriskie me­diji – Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzija (LTV). Mūsu laikraksts jau vairākas reizes ir rakstījis par to, ka Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu pado­­me (NEPLP) bieži rīkojas vismaz nesaprotami un izskatās, ka tās patiesais mērķis ir mazināt sabiedrisko mediju iespējas kvalitātīvi strādāt, vēl vairāk – brīžam šķiet, ka NEPLP apzināti darbojas, lai sašaurinātu objektīvas informācijas lauku un Latvijā būtu vieglāk manipulēt ar cilvēkiem.

Nupat atkal sācies tāds neliels skandāliņš saistībā ar LTV valdes priekšsēdētāja un par saturu atbildīgā valdes locekļa konkursa rezultātiem. Aizdomas par NEPLP darbošanos, neievērojot labas pārvaldības principus, jau paudusi Jaunā konservatīvā partija. Latvijas žurnālistu asociācija (LŽA) ir izplatījusi paziņojumu, kuŗā pieprasa jaunu LTV valdes locekļu atlases konkursu.

LŽA uzskata, ka NEPLP izraudzītie jaunie valdes locekļi pēc būtības neatbilst konkursa nosacījumiem un augstajām amata prasībām. Izraudzītajam valdes priekšsēdētājam nav nekādas vērā ņemamas vadības pieredzes, bet par satura attīstību atbildīgajai valdes loceklei nav pieredzes mediju darbā, ko pati padome iepriekš atzi­na par noteikti nepieciešamu.

LŽA vērtējumā NEPLP izvēlē­tie kandidāti un lēmuma argumentācija nerada pārliecību, ka NEPLP šajā gadījumā patiesi pildījusi likumā noteikto lomu pārstāvēt sabiedrības intereses. Ņemot vērā sabiedrisko mediju īpašo lomu demokratijā un vāji pamatoto NEPLP lēmumu atlaist iepriekšējos LTV valdes locekļus, jauno valdes locekļu izvēlē pado­mei jāpiemēro visaugstākie kvalitātes kritēriji. Padomes lēmums var negatīvi ietekmēt sabiedrības uzticēšanos LTV un tās radītajam saturam.

Droši vien jāpaskaidro, ka LTV ir sabiedriskais medijs, bet tas arī ir valsts kapitālsabiedrība, un NEPLP ir valsts kapitāla daļu tu­rētāja. Ja atceramies par likumiem, tad Elektronisko plašsaziņas lī­­dzekļu attiecas uz NEPLP, 62. panta 5. daļa nosaka, ka “Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome ieceļ un atceļ sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu valdes. To locekļus izrauga atklāta konkursa kārtībā. Konkursa nolikumu ap­­­stiprina Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome.” Bet ne šajā, ne kādā citā šī likuma sadaļā vai pantā nav sīkāk noteikts, kādam jābūt atklātajam konkursam un tā nolikumam.

Tātad konkursa nolikumā ir jāievēro Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā rakstītais – proti, 31.panta 3. daļā sacītais: “Sākotnēji valsts kapitāla daļu turētājs vai valsts kapitālsabiedrības padome sagatavo potenciālo valdes vai padomes locekļu sarakstu, kas tiek veidots, pamatojoties uz attiecīgajam valdes vai padomes locekļa kandidātam nepieciešamās profesionalitātes un kompetences kritērijiem. Iespējamie valdes un padomes locekļu kandidāti tiek atlasīti, organizējot publisku kandidātu pieteikšanās procedūru, piesaistot personāla atlases konsultantus vai izmantojot citas personāla atlases metodes.”

Jāpiebilst, ka šī panta 2. daļā ir arī noteikts, ka “Valdes un padomes locekļa nominēšanas process atbilst korporatīvās pārvaldības labās prakses principiem, nodrošina atklātu, godīgu un profesionālu valdes un padomes locekļu atlasi, kas veicina profesionālas un kompetentas kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijas izveidi.”

Citētajā likuma pantā pasvīt­roju to, kas šobrīd tiek apšaubīts, jo konkursa komisijā bija tikai NEPLP locekļi un par uzvarētājiem lēma arī tikai viņi. Turklāt konkursa uzvarētājiem nav zināšanu un pieredzes mediju darbā un nav skaidrs, vai viņi vispār saprot, ar ko atšķiras komercmediji no sabiedriskajiem medijiem.

Nedomāju, ka NEPLP mainīs savu lēmumu. Kaut ko mainīt varbūt varētu vienīgi tad, ja kāds no konkursa zaudētājiem apstrīdētu konkursa likumību Administrātīvajā tiesā. Vai tas notiks? Nav zināms. Jebkurā gadījumā šoreiz vainot Eiropas Savienību, Krieviju vai pat Latvijas valdību būtu smieklīgi. Jo likumu ievērošanu, tiesības uz patiesas informācijas iegūšanu un galu galā uz preses brīvību aizstāvēt jāprot arī valsts iedzīvotājiem pašiem.
 

Autors: Sallija Benfelde
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti