Dalies:

Sallija Benfelde: Divas kopienas un kādas ietekmes anatomija

Sallija Benfelde: Divas kopienas un kādas ietekmes anatomija
  • 23. May. 2020

Pēc Latvijas televīzijas ziņu dienesta pasūtinājuma veiktās pētījumu centra SKDS aptaujas rezultāti par to, vai iedzīvotāji uzticas oficiālo iestāžu un spe­ciālistu paustajam par Covid­19, nepārsteidz – tie parāda, ka ie­dzīvotāji vairāk uzticas speciā­listiem nekā polītiķiem un ka krievvalodīgie vairāk tic Jurijam Perevoščikovam, savukārt lat­viešu valodā runājošie – Ugam Dumpim.

Tas, ka krievvalodīga­jai auditorijai ir citi kritēriji un valsts paustā informācija gan­drīz netiek ievērota, bija labi redzams krizes sākumā – kamēr Krievijas prezidents Putins ne­aicināja uzmanīties, jo vīruss ir bīstams, daudzi ierobežojumus klaji ignorēja. Citiem vārdiem sakot, Covid­19 krize vēlreiz spilg­ti apliecināja, ka Latvijā dzīvo divas atšķirīgas kopienas ar acīm­ redzamit pilnīgi atšķirīgu izpratni par jebko valstī notiekošo.

Jāteic, ka populārāko un ne­populārāko Latvijas ministru sa­rakstā SKDS aptaujā nav pagu­vis iekļūt ministrs, kuŗš ir pavei­cis ”lielu darbu”, lai plaisa starp abām kopienām tikai padziļinā­tos, proti, iekšlietu ministrs San­dis Ģirģens no partijas KPV LV ar atšķirīgo pieeju, ko atļaut vai neatļaut, atzīmējot 1., 4., 8. un 9. maiju, manuprāt, ir ļoti skaid­ri novilcis robežu, ko drīkst un ko nedrīkst darīt viena vai otra kopiena.

Lasītākās ziņas valstī

1. maijā, Latvijas Repub­likas Satversmes sapulces sasauk­šanas dienā, Latvijas otrajā dzim­šanas dienā 4. maijā un 8. maijā, Nacisma sagrāves un Otrā pa­saules kaŗa upuŗu piemiņas die­nā, noteiktie ierobežojumi bija jāievēro visiem. Tas bija pašsa­protami, jo tie ieviesti ne jau po­lītisku, bet gan epidemioloģisku apsvērumu dēļ. Diemžēl 9. maijā tika prasīta noteiktā divu metru distance, bet pulcēšanās ierobe­žojumi tika ignorēti. Protams, pārmest policistiem, kuŗu pie Uzvaras pieminekļa Rīgā netrū­ka, ir nevietā, jo viņi tikai izpil­dīja pavēles.

Laikam ir veltīgi mēģināt sa­prast iekšlietu ministra pamato­jumu, kāpēc cilvēki pie Uzvaras pieminekļa Rīgā drīkstēja pulcē­ties. Skaidrojumi, ka ”tādos svēt­kos policija taču nevar likt barje­ras” un ka ”tad jau būtu vajadzīgi arī policijas suņi” un vēl kādi pa­pildlīdzekļi, izklausījās vismaz dīvaini. It sevišķi tāpēc, ka līdz šim, piemēram, 16. martā tas bieži ticis darīts pie Brīvības pie­minekļa. Domāju, ka premjer­ministra Krišjāņa Kariņa, tāpat kā Saeimas deputātu prasība mi­nistram sniegt paskaidrojumu par Valsts policijas darbu 9. mai­jā nekādu skaidrību nevieš, jo tas nemainīs polītiķa Ģirģena do­māšanas veidu un izpratni par tiesiskumu. Protams, var piepra­sīt iekšlietu ministra demisiju, bet nedomāju, ka tas ir iespējams. KPV LV nav uzticamākais koa­līcijas valdības partneris, un vēl lielāka valdības “šūpošanās” kri­zes laikā ir bīstama.

Tomēr tiesiskuma un epide­mioloģiskās drošības neievēro­šana nav vienīgā problēma. Ma­nuprāt, nopietnas notikušā sekas ir plaisas un savstarpējās nepa­tikas padziļināšanās starp abām kopienām un arī latviešu valodā runājošās kopienas starpā. Dis­kusijas sociālajos tīklos liecināja, ka zināšanas par Otro pasaules kaŗu un tā vēstures interpretācija ir tik dažāda, ka varētu domāt – katrs runā par pavisam citu kaŗu.

Vienas kopienas miermīlīgākie diskutētāji atgādināja, ka Otrā pasaules kaŗa beigas Eiropā at­zīmē 8. maijā, otri atbildēja, ka arī Vācijā atzīmē kaŗa beigas. Pēc atgādinājuma, ka Vācija atzīmē 8., nevis 9. maiju, sekoja atbildes, ka jādzīvo taču draudzīgi, nav nozīmes, kāda katram tautība un pilsonība un ka galvenais ir tas, ka kaŗš beidzās. Tālāk sekoja iebildes, ka Latvijā vienu okupā­ciju nomainīja otra un ka kaŗu sāka Staļina un Hitlera vieno­šanās, tādēļ Latvija var atzīmēt to, ka beidzās Otrais pasaules kaŗš, bet ne jau Lielā Tēvijas kaŗa beigas, kas iezīmēja Latvijas oku­pāciju. Tālāk sekoja izaicinoši paziņojumi, ka kaŗu “uzvarējām mēs, nevis kaut kādi Rietumi” un ka “mēs te esam un būsim, un Latvijas drīz vairs nebūs”. Disku­siju tālākais atstāsts nav nepie­ciešams – abu pušu pārstāvji at­vadījās ar vērtējumiem “fašisti”, “šovinisti”, “Staļina sekotāji” un tamlīdzīgi.

Tas, ka daudzi nezina vai ne­ grib zināt Otrā pasaules kaŗa vēsturi un, savos prātos sekojot Putina paustajai ideoloģijai, lab­prāt “pārraksta” vēsturi, nav ne­kas jauns. Biedējoši ir tas, ka daudzi no viņiem dzīvo mums blakus un šādi pasākumi uzjun­dī ikdienā piemirsto vai noslēp­to pārākuma apziņu, nepatiku, pat naidu pret Latviju. Un, pro­tams, arī latviešu kopiena tā zau­dē vēlmi veidot kopīgu pilsonis­ko sabiedrību ar kopīgām vērtī­bām, un sabiedrībā joprojām pastāv divas frontes puses, kas varbūt var vienoties, cepot šaš­liku un dzerot alu Jāņos, bet ne veidojot kopīgu Latviju.

Vērts atcerēties arī to, ka dau­dzi, turklāt ne tikai krievu valo­dā runājošie Latvijas iedzīvotāji informāciju iegūst arī no Krievi­jas medijiem, it sevišķi no Krie­vijas televīziju kanaliem. Raidī­jumiem, kuŗi ir polītiski orientēti un kur Kremļa vēlmes ir labi redzamas, latviešu kopiena gan īsti neuzticas un “vienīgo patie­sību” tajos, cerams, meklē nedau­dzi, ar savdabīgu izpratni apvel­tīti cilvēki.

Tomēr ir raidījumi, kuŗos par polītiku netiek runāts, piemēram, ir tāds arī Latvijā visai populārs raidījums “Dzīvot vese­līgi”, kuŗu vada kāda daktere Ma­liševa. Viņa jau 23 gadus Krievijas TV kanalos ir, tā teikt, veselībasguru. Izglītību ieguvusi PSRS, ir medicīnas zinātņu doktore un, pēc pašas apgalvojumiem, bieži piedalās zinātniskās konferencēs ārzemēs. Tomēr – vai viss ir tik vienkārši?

Viens no zināmāka­jiem Krievijas opozīcijas līde­riem, jurists Aleksejs Navaļnijs kanālā youtube.com publicē ma­teriālus, kuŗos atmasko ar Kremli cieši saistītu cilvēku darbību. Iz­rādās, Jeļenai Mališevai Ameri­kā, 20 km no Manhatanas, pie Hudzonas upes, pieder neaptve­rami grezna savrupmāja, kuŗu viņa nopirkusi 2016. gadā par 6,4 miljoniem dolaru. Videosi­žetā var apskatīt mājas interjeru, kas laistās zeltā un marmorā. Izrādās, dokumenti apliecina, “tautas dakterei” Mališevai nāk milzīgs atalgojums no Krievijas valsts budžeta. Kāpēc? Atbildi var saņemt, noskatoties kaut vai tikai dažus fragmentus no viņas raidījumos paustā.

Pirmkārt, viņa ir kļuvusi par Krievijas publis­kās vides “galveno ekspertu” Covid­19 jautājumos, un viņas apgalvojumi, maigi izsakoties, ir vismaz dīvaini, ja ne melīgi. Proti, sākumā Krievijas vara ar Putinu priekšgalā apgalvoja, ka vīruss ir parastā gripa un ka to izdomājuši Rietumi, lai grautu Krievijas ekonomiku, un Mali­ševa atbalstīja šo nostāju. Izrā­dās, viņa ar savām atziņām Kremlim ir “piespēlējusi”, pie­mēram, pensijas vecuma paaugs­tināšanas jautājumā. 2018. gada rudenī Putins gribēja pensijas vecumu paaugstināt līdz 67 ga­diem, bet iedzīvotāju plašie pro­testi šo ieceri pilnībā neļāva veikt.

Mališeva Putina plānus publiski komentēja, norādot, ka, tik agri aizejot pensijā, sievietēm 30 – 40 gadus lāgā vairs nav ko darīt, tāpēc būtu ļoti pareizi, ja sievietes pensijā aizietu 67 gadu vecumā. “Tautas dakterīte”, izrā­dās, ir ne tikai atklāta Putinafane, bet bijusi arī polītiķa, Mas­kavas mēra Sergeja Sobjaņina, varētu teikt, slepenā PR kam­paņas balstītāja, par ko saņēmusi milzu summas. Navaļnija veido­tajā videosižetā ir fragments, kuŗā Mališeva pavisam koķeti publiski atzīst, cik ļoti mīl un dievina Maskavas mēru.

Kādēļ tik daudz rakstu par šo “dakterīti”? Viņas raidījumi ir skatāmi arī Latvijā, un, kā jau minēju, viņai kā mediķei uzticas un tos skatās arī latviešu kopie­nā. Jā, tas nav nekas īpaši jauns – izmantot kādas jomas speciālis­tus polītiķu interesēs, par to labi samaksājot. Un, protams, tā no­tiek ne tikai Krievijā.

Alekseja Navaļnija gatavotais videosižets ir krievu valodā, bet aplūkot nofilmēto grezno sav­rupnamu pie Hudzonas var jeb­kuŗš, ja ir tāda vēlēšanās.

Autore: Sallija Benfelde

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti