Dalies:

Sabiedriskajam darbiniekam un žurnālistam, Laika redaktoram (2002-2003) Ojāram Cellem – 90!

Sabiedriskajam darbiniekam un žurnālistam, Laika redaktoram (2002-2003) Ojāram Cellem – 90!
  • 10. Nov. 2019

“Es jūtos kā latvietis savā zemē”

Novembris ir pārdomu laiks. Bieži vien tas atnes lietu un miglu, saule iespīd daudz retāk. Tomēr latviešiem šis ir nozīmīgs laiks – Lāčplēšu diena un Latvijas Republikas proklamē- šanas diena. Laikrakstam Laiks tas ir pavisam zīmīgs laiks – 8. novembrī atzīmējama dzim- šanas diena, šogad – 70.

Novembris ir arī sabiedriskā darbinieka un žurnālista Ojāra Celles laiks. 6. novembrī viņš svin savu 90. dzimšanas dienu. Un ne velti minēju šīs būtiskās novembŗa zīmes – tas viss allaž ir bijis būtisks un nozīmīgs un ir vēl joprojām jubilāram Ojāram Cellem – saistība ar laikrakstu Laiks, kur vairākas desmitgades (kopš 1970. gada) lasāmas viņa publikācijas, viņa analītiskie, asredzīgie skatījumi un vērtējumi par notikumiem un norisēm Latvijas polītiskajā dzīvē. Ilgus gadus nodzīvojot svešumā, Ojāram Cellem kā daudziem jo daudziem trimdiniekiem Latvija bija svēts vārds. Visi darbi un visas labākās domas tolaik bija domātas par Latviju, kuŗu nācās atstāt Otrā pasaules kaŗa izskaņā, no DP – pārvietoto nometņu bēgļiem kļūstot par trimdiniekiem.

Lasītākās ziņas valstī

Ojārs Celle dzimis 1929. gada 6. novembrī. Liela nozīme viņa dzīvē bija vecākiem un māsai. Tolaik viņa dzīvesvieta bija Sarkandaugava. Kopā ar māsu paticis doties pastaigās. “Mūsu pastaigas, gadiem ejot, jau Ulmaņlaikos, kļuva gaŗākas. Mana māsa bija vecāka par mani, tāpēc allaž iznāca tā, ka man bija jācenšas turēties viņai līdzi. Augot pašam, auga arī redzesloks ap mani. Un Mežaparks kļuva tuvāks, vieglāk aizsniedzams un pārredzamāks. Vasarās mēs dzīvojām laukos, Raiskumā pie Cēsīm. Tāpēc manas Rīgas (un arī Mežaparka) atmiņas saistās ar rudeni, ziemu un pavasari. Mans tēvs bija liels burātājs, mums piederēja Liepājas klases jolla vārdā “Najāde”, kas dažas vasaras stāvēja vienā no Ķīšezera jachtkluba ostām. Ar to pavasaŗa beigās un rudens sākumā vēl varējām izbraukāties pa Ķīšezeru, Daugavu un Sarkandaugavu. Lai tiktu ātrāk līdz jachtai, bija jāiet no mūsu mājas līdz Tilta ielas 22. autobusa pieturai. Tad ar autobusu varējām nokļūt gandrīz līdz pašai jachtu ostai. [..] Trīsdesmito gadu beigās jau biju pamatskolnieks, un mani ļoti fascinēja Mežaparka sacīkšu trase, kuŗā notika motociklu un auto sacīkstes. It sevišķi aizraujošas bija motociklistu cīņas, veiksmes un neveiksmes.” Šis stāstījums iezīmē Ojāra Celles bērnības laika vietas un noskaņas, arī to, kā mainījās Mežaparka vide 1940. gadā un vēlāk kaŗa laikā.

Vācijā Ojārs Celle dzīvojis dažādās bēgļu nometnēs, pabeidza Hannoveres “ACCU” nometnes latviešu ģimnaziju. 1950. gadā viņš izceļo uz ASV, apmetas uz dzīvi Kalifornijā, studē Kalifornijas Universitātē Bērklijā, ko absolvē 1959. gadā, iegūstot bakalaura gradu ģeoloģijā. Darbojās Sakramento Latviešu kopas valdē, darbojās jauniešu organizācijā. Ojārs Celle aktīvi iesaistās latviešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, apliecina savas organizātora spējas. Viņa pūrā ir daudzas svētku runas un uzrunas, kas taču arī atklāj viņa pamatbūtību, vērtības un ideālus.

1961. gadā viņš uzņēmās Ziemeļkalifornijas Latviešu biedrības biļetena Ziemeļkalifornija Apskats vadību, kas nu – līdzīgi kā laikraksts Brīvā Latvija, kuŗa redaktors un komentētājs arī savulaik bija Ojārs Celle – pārtapis par elektronisku izdevumu.

1963. gadā mācītājs A. Piebalgs salaulāja dzejnieces Rūtas Skujiņas jaunāko meitu Māru Lāci ar ģeologu Ojāru Celli.

Nejauši atradu ziņu, ka Ojāram Cellem patīk šacha spēle, turklāt viņš spēlējis ar atzīstamiem panākumiem. Dzīvodams Dienvidkalifornijā, Ojārs šachu spēlējis vienā komandā ar rakstnieku Anšlavu Eglīti un dzejnieku Olafu Stumbru.

33 gadus Ojārs Celle nostrādājis par rakstu inženieri techniskās publikācijās, vispirms pie Apollo mēness izpētes programmas, bet vēlāk pie ballistisko raķešu programmām.

“Kad 1989. gada 26. septembrī, pēc daudziem gadiem svešumā, ierados Rīgā, mani tūliņ pār- ņēma sajūta, ka esmu atpakaļ savā pilsētā. Bet kā tā bija pārvērtusies!” stāsta Ojārs Celle. 1994. gadā viņš pensionējas, 1995. gada maija beigās atgriežas Latvijā uz palikšanu. Ir Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvis. Viņš rosīgi darbojas Rīgas Latviešu biedrībā, Latvijas Okupācijas mūzeja valdē. Taču, kad jāizdara izvēle – sabiedriskās rosmes vai darbs žurnālistikā, proti, rakstīšana, Ojārs Celle izlemj par labu otrajam. 2000. gadā kļūst par laikraksta Brīvā Latvija redaktoru (kopā ar tagadējo laikraksta Laiks un Brīvā Latvija redaktori Ligitu Kovtunu) Taču ar laiku vairāk pievēršas rakstīšanai, atsakoties no redaktora darba.

Ojārs Celle atgriezās Latvijā, taču viņa laiks vairākas reizes gadā aizrit arī Amerikā. Ņu- džersijā, Putnu ciemā. Taču viņš allaž atgriežas, droši vien sevī kaut ko pārdomājis un arī ieguvis distanci – spēju paraudzīties uz Latviju un tajā notiekošo it kā no malas, no attāluma. Viņš atgriežas Meža- parkā, par kuŗu minējis, ka pirmās atmiņas saistās ar 20. gs. 30. gadu vidu – ziemu, sniegiem un braukšanu kamaniņās, tiesa, tolaik viņš par Mežaparku uzlūkojis Mīlgrāvi, taču arī īstais Mežaparks iepazīts.

“Es jūtos kā latvietis savā zemē. Šī zeme vienmēr ir bijusi mana, arī tad, kad tajā bija ielauzušies svešinieki, kad man tā bija jāatstāj. Vai jūtos kā savējais? Tad būtu jāprasa, kas tad ir “savējais”? Nevaru ne domāt, ne justies tā, kā jūtas un domā kāds, kas izcietis Sibirijas elli. Varu tikai raudzīt viņu saprast un, protams, just līdzi. Tāpat nevaru ne domāt, ne justies tā, kā jūtas cilvēks, kas audzināts padomju sistēmā, tajā mūžu nodzīvojis un darbojies. Varu tikai mēģināt viņu saprast un izprast. Bet varam saprasties kā iedzīvotāji, kas jau desmit gadu dzīvo brīvā latviešu valstī, jo šī pieredze ir mūsu kopīgā, vai tas ir sabiedrībā, vai darbā. Protams, mūs šķiŗ kaut vai materiālais dzīvesveids, mūža gaitā krātie ieradumi un paradumi. Mūsu paaudzē atšķirības paliks, nākamajās tās izzudīs jau vairāk. Vai es tieku pieņemts? Uz to būtu jāatbild tiem, ar kuŗiem es ikdienā sadarbojos. Nekādu īpašu “distanci” starp sevi un citiem nejūtu, bet viņiem ir “krievu” pieredze, kuŗas man nav, un man ir “amerikāņu” pieredze, kuŗas savukārt nav viņiem,” sarunā ar Astru Mooru reiz bildis jubilārs.

Sūtu sirsnīgus sveicienus jubilāram, vēlot tikpat asu spalvu un domu, rakstot ik rakstu. Mani iepriecina katra sastapšanās ar šo inteliģento un nosvērto kungu. Daudz baltu dieniņu!

Autore: Inguna Daukste-Silasproģe

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti