Dalies:

Rolands Lappuķe intervijā Sallijai Benfeldei

Rolands Lappuķe intervijā Sallijai Benfeldei
  • 26. Oct. 2019

Rolands Lappuķe, bijušais diplomāts un Valsts prezidenta Egila Levita ārštata padomnieks viedo technoloģiju jautājumos, ir dzimis Parīzē, un ieguvis Strasbūras Luija Pastēra universitātes doktora gradu neirozinātnē,  pārvalda sešas valodas, ieskaitot dzimto latviešu valodu. Jaunībā, pat vēl bērnībā, viņam bijusi pārliecība, ka kādreiz pārstāvēs Latviju, par spīti tam, ka nezināja, kā tas varētu notikt.

Esat dzimis latviešu mācītāja ģimenē Parīzē, bet no septiņiem līdz piecpadsmit gadiem nerunājāt latviski. Kas notika, kādēļ mainījāt savu attieksmi un sākāt runāt latviešu valodā?

Nerunāju, jo neredzēju vajadzību. Izņemot Ābolu ģimeni, citu latviešu  Parīzē nebija, tādēļ, manuprāt, nebija jēgas runāt latviešu valodā. Domāju, ka zemapziņā esmu dumpinieks, pret baznīcā iešanu man arī nebija īpaši laba attieksme. Kāpēc mainīju domas? Piecpadsmit gadu vecumā aizbraucu uz Angliju mācīties angļu valodu, bet mēs nebijām īpaši turīgi, tāpēc tur dzīvoju  ģimenē, kur visi runāja latviešu valodā. Pie  viņiem bija atbraucis arī tēvocis Rolands no Austrālijas. Viena no meitām piedalījās Pasaules latviešu jauniešu kongresā, kas notika kādā kolledžā. Aizgāju līdzi un piedzīvoju spēcīgas emocijas, kad aptuveni 400 jauniešu dziedāja latviešu tautasdziesmas, kuŗas nebiju pavisam aizmirsis. Manā bērnībā tēvs bija vairāku latviešu nometņu direktors, atceros, kā pēc nometnes tautasdziesmas dziedājām vēl arī automašīnā. Valoda un sajūtas atdzima. Droši vien biju meklējumos, gribēju identificēties vai pat izcelties ar kaut ko un izvēlējos latviešu valodu. Iespējams, tā bija zemapziņa, kas izdarīja šo izvēli, bet atgriezos mājās un vairs ne vārda nerunāju franču valodā – sākot ar telefona zvanu, lai man brauc pakaļ uz staciju Strasbūrā. 

Lasītākās ziņas valstī

Nezinu, kāda bija mana valoda, bet es tik runāju... Tās bija ar mūziku saistītas emocijas, un man tas bija ļoti svarīgi. Tēvam bija tāda silta balss, viņš bija labs mācītājs, baznīcas dziesmas un tautasdziesmas  piederēja pie manas kultūras. Vispār tolaik es klausījos rokmūziku. Atceros, jauniešu kongresa laikā, trepju telpā sēdēja gaŗmatains jaunietis no Amerikas   ‒ Pēteris Aldiņš – un improvizēja uz kokles. Manā izpratnē tas bija ģeniāli, tas bija tāds mūzikāls pārdzīvojums, ka sapratu, ko var darīt ar instrumentu, kuŗu es tā īsti nemaz nepazinu. Tas mani uzrunāja,  tā bija tā stīga, ko kokle un 400 balsu dziedātās tautasdziesmas manī aizskāra. 

Jums ir kāds interesants stāsts par jūsu paša dēlu Lūkasu. 

Jā, tas tiešām bija viens no labajiem pārsteigumiem, kad pamani, ka viss nav nepareizi. No piecu līdz deviņu gadu vecumam Lūkass dzīvoja Portugalē, kad tur biju vēstnieks, un gāja vācu skolā. Pārcēlāmies uz Parīzi,  un abi bērni sāka iet starptautiskajā skolā, turpināja mācīties vācu sekcijā. (Skolā bija kādas desmit sekcijas – briti, nīderlandieši, vācieši un vēl citas.) Kādā vakarā sieva man saka, ka no rīta dzirdējusi Lūkasu,  dušā dziedot Latvijas himnu! Jautājusi dēlam, kāpēc viņš to dzied un izrādās, ka skolā katras sekcijas skolēni uzstāsies ar savas valsts himnu. „Zini, mamma, es negribu dziedāt Vācijas himnu, es dziedāšu Latvijas himnu,” teicis Lūkass. Un viņš patiešām viens pats uz skatuves to nodziedāja. Tas mani iepriecināja, jo viņš latviešu valodu un himnu saistīja ar kaut ko labu un pozitīvu un nebaidījās to parādīt. Neviens to Lūkasam nelika darīt, viņš lēmumu pieņēma pastāvīgi un savu identitāti izvēlējās pats – es esmu ārzemēs, bet es esmu latvietis.

Jūsu stāstītais liek domāt, ka latvietību nevar iemācīt tā, kā skolā māca reizrēķinu. Vai piekrītat, ka nevar likt justies kā latvietim?

Ne gluži tā – domāju, ka vecākiem savi „mājasdarbi” ir jāizdara. Vecāku pienākums ir dot bērnam no sevis to labāko un, ja esi latvietis, tad ir jādod latviešu valoda, ja ar bērniem esi patiess. Tas ir mantojums, tas ir vislabākais, ko bērniem var dot. Ticiet man, bērni paši  negribētu, piemēram,  iet uz muzejiem – to izvēlas vecāki. Bet vecākiem vairs nav teikšanas par bērnu izvēli desmit, piecpadsmit vai divdesmit gadu vecumā, nevar piespiest izdarīt izvēli. Bet darbs bērnos ir jāiegulda, tas nenāk no zila gaisa, tā teikt, gan jau viņš pats iemācīsies. Tie, kas apgalvo pretējo, vienkārši negrib pūlēties vai arī domā, ka bērnam labāk ir uzreiz runāt svešā valodā, tad viņš labāk iekļausies sabiedrībā.Tās ir muļķības! Pirms gadiem trīsdesmit lasīju austrāliešu zinātnisko literātūru par iebraucējiem Austrālijā. Tie bija ekonomiskie migranti pēc kaŗa, arī septiņdesmitajos gados no Italijas, Grieķijas, Īrijas. Daudzi domāja, ka viņu bērniem būs labāk, ja viņi sarunāsies angļu valodā. Iznākums bija pilnībā negātīvs, jo ... paši nespēja labi runāt valodā, kuŗā nav auguši. Labāk būtu bijis, ja vecāki dotu to valodu, kuŗa ir viņu dzimtā un kuŗu viņi zina un jūt. Tad arī bērns labi zinātu vienu valodu, bet angļu valoda būtu otrā, un to viņš arī labāk apgūtu. Rezultātā Austrālijā veidojās, piemēram, itliešu  izcelsmes jauniešu grupa, kuŗiem vairs nav italiešu valodas, un arī angļu valoda ir vāja. Viņi tā īsti vairs nevarēja iekļauties ne  vienā,  ne otrā  sabiedrībā, jo ne vienu, ne otru valodu labi nezināja. Tāpēc arī viņi nevarēja kāpt pa tā dēvētajām sociālajām kāpnēm uz augšu, viņiem nebija vajadzīgā instrumenta – valodas. 

Jums bija laba izglītība, varējāt pelnīt labu naudu un mierīgi dzīvot ārzemēs Kāpēc izvēlējāties strādāt Latvijai?

Mans tēvs bija labs mācītājs,  trīsdesmit trīs gadu vecumā viņš apguva franču valodu, lai varētu turpināt studijas.   Viņš bija ideālists, mīlēja cilvēkus, tādēļ darīja šo darbu, un  cilvēki to juta. Ja esi audzis tādā gaisotnē, tad „normālajā”, prāgmatiskajā dzīvē ir problēmas. Neiesaku nevienam darīt to un tā, kā esmu darījis es, tas nav loģiski. 

Nevajag būt ideālistam?

Tas nav vienkārši. Izstudēju bioloģiju, ieguvu doktora gradu, bet es zināju, ka tas nav mans aicinājums. Man vajag aicinājumu, lai strādātu. Par diplomātiju man ir dīvains stāsts ... Biju ļoti aizkustināts, kad  prezidenta Egila Levita inaugurācijā viņš  Nacionālajai bibliotēkai uzdāvināja grāmatu par Latvijas valsts izcelšanos, ko sarakstījis sūtnis Jānis Seskis. Es apmulsu, jo tā ir pirmā grāmata, ko astoņpadsmit gadu vecumā latviešu valodā es izlasīju no sākuma līdz beigām kā romānu. Man šī grāmata bija kā pagrieziens, mans sapnis bija kļūt par Latvijas diplomātu. Tolaik tas bija pavisam stulbi, nereāli. Sapratu, ka esmu no latviešu bēgļu ģimenes, man ir jāstudē un jādara gods saviem vecākiem. Mana mamma aizgāja Mūžībā pirms trīs gadiem. Kad viņa vēl bija dzīva, 2014. gadā viņa vēlējās, lai mēs sarīkojam dievkalpojumu tēva simtgades piemiņai Rīgā. 

Ģirts, kuŗš vienā no tēva vadītajām latviešu nometnēm bija audzinātājs, man pastāstīja kaut ko pavisam pārsteidzošu – audzinātāji esot vaicājuši latviešu  nometņotājiem, ko viņi vēlas darīt, kad būs pieauguši, un es esot atbildējis, ka būšot Latvijas sūtnis Francijā, jo maz latviešu protot franču valodu. Es franču valodu protu, un tā esot diplomātijas valoda. Man bija ne vairāk kā deviņi gadi. Manuprāt šim „lēmumam” ir savs pamatojums. Protams, tēvs veda bērnus sev līdzi uz 18. novembŗa sarīkojumu. Atceros, kā, būdams bērns, kā uz augšu skatījos uz impozanto cilvēku sūtni Oļģertu Grosvaldu. Mans tēvs bija arī latviešu apvienības Francijā priekšsēdis, viņš šajā sabiedrībā bija galvenā persona, bet pret vienu cilvēku viņš droši vien izturējās bijīgāk, nekā pret citiem, un tas bija sūtnis. Un mazais Rolandiņš skatījās, skatījās, kamēr izdomāja, ka to viņš grib! Citādi es nevaru izskaidrot, kāpēc deviņu gadu vecumā gribēju kļūt par sūtni. Domāju, ka zemapziņai ir ļoti liela loma. Kad studēju, visā Austrumfrancijā man vienīgajam bija stipendija, ieguvu doktora gradu, bet karjēru netaisīju. Tas nebija mans aicinājums.

Un tad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija visas iespējas kļūt par sūtni?

Jā, es tajā laikā biju skolotājs Minsterē. Rīkojām konferences, bet pēc 1990. gada 4. maija sāku pavadīt latvijas parlamentāro delegāciju uz eiropas Padomes Parlamentāro asambleju. Dele­-gāciju vadīja Georgs Andrejevs. 1991. gadā rakstīju vēstuli Jānim Jurkānam, lai pieteiktos diplo-­ mātiskajā dienestā, viņš atbil­dēja, lai strādāju no turienes, kur esmu. kad 1993. gada janvārī Georgs Andrejevs kļuva par ār­lietu ministru, viņš man zvanīja, aicināja aizbraukt uz Strasbūru. Es aizbraucu, un viņš mani uzai­cināja iestāties diplomātiskajā dienestā. Man nebija šaubu, ka tas jādara! Tas taču bija mana neapzinātā sapņa piepildījums. Tagad to stāstu tā, it kā tas būtu bijis vienkārši, bet nebija vis... kad biju diasporas vēstnieks, rei­zēm sev jautāju: tie, kuŗi brauc prom, meklē labāku dzīvi, bet es atbraucu atpakaļ.Kāda tam jēga? “Normāls” cilvēks taču savā mīt­nes zemē nodrošina savu dzīvi, pensiju, bet es? Tā ir izvēle bez izvēles, jo ticu zemapziņas spē­kam.

Vai var salīdzināt situāciju diasporā pirms pieciem gadiem, kad bijāt vēstnieks diasporas jautājumos, un šodien?

Salīdzināt noteikti var, un salī­dzinot var arī redzēt atšķirības. Jaunā emigrācija ir izvēlējusies dzīvot citur. Domāju, ja mums blakus nebūtu Eiropas Savienī­ba, bet Zimbabve, Venecuēla vai kāda cita valsts, tad no Latvijas izbrauktu mazāk cilvēku. Ap­stākļi Latvijā nav tik slikti, bet cilvēki grib dzīvot labāk un uz­reiz. Viņi netic solījumiem, jo neticēja jau Padomju Savienības laikos. Varbūt tā ir tāda sava vei­da inerce? Aizbraucēji ir migran­ti, viņu psīcholoģija daudzos aspektos ir līdzīga, un katrs ir izdarījis savu izvēli. Ir cilvēki, kuŗiem nav īpašu problēmu at­stāt Latviju, tās kultūru, it īpaši tad, ja viņi aiz sevis atstāj naba­dzību. Es saprotu šos cilvēkus, domāju, ka viņi neko daudz nepārdzīvo. Kad biju vēstnieks, vairāk biju norūpējies par tām ģimenēm, piemēram, Īrijā, kas strādāja, lai atmaksātu kredītus zviedru bankām latvijā. tas mani padarīja ļoti niknu – latvie­šu godīgās ģimenes strādāja ār­zemēs, lai atdotu kredītus zvied­ru bankām un lai zviedru pen­sionāri varētu baudīt sauli Taize­mē. Tie bija labi un strādīgi cil­vēki, un, iespējams, viņiem kul­ tūras dimensija bija daudz svarī­ gāka. Zviedru bankas varēja to piebremzēt, bet apzināti to ne­ darīja.

Emigranti vēl līdz galam nezi­na un nesaprot, ko nozīmē būt ārzemniekam līdz pat mūža ga­lam. Ja cilvēki domā atgriezties, pret viņiem Latvijā jāizturas ar cieņu. Priecājos, ka Pasaules lat­viešu kultūras konference notika Cēsīs, jo pilsētas galva Jānis Ro­zenbergs savulaik bija pirmais un vienīgais, kuŗš devās pie tau­ tiešiem Anglijā un Īrijā. Cilvē­kiem ir svarīga arī attieksme, ne tikai tas, ko pašvaldība var vai nevar palīdzēt. Pirms gadiem as­toņiem aizbraukušos nereti uz­skatīja gandrīz vai par nodevē­jiem, tagad attieksme tomēr ir mainījusies.

Diaspora ir tie cilvēki, kuŗi dzīvo ārpus savas valsts un kuŗiem ar to ir kāda saistība. Čikāgā es satiku ebrēju, kuŗš sa­cīja, ka viņa vecvecmāmiņa aiz­ braukusi no Rīgas pirms Pirmā pasaules kaŗa četrpadsmit gadu vecumā. Amerikā viņa apprecē­jās ar Rīgas ebrēju, ģimenes valo­da bija jidišs. Izrādās, pēctečiem Latvija bija gandrīz kā pasaku tēls, turklāt ļoti pozitīvs. Diaspora ir plašs jēdziens, cilvēku attiek­ sme pret Latviju ir ļoti dažāda. Tāpēc diaspora visu laiku mai­nās.

Vai pietiek ar valodu un kultūru, lai veidotu pilsonisko sabiedrību arī ārpus Latvijas, kuŗai Latvija tomēr rūp?

Man grūti pateikt, vai ar to pietiek. Varbūt dažs labs Latvijā dzīvojošs, latviski nerunājošs cilvēks ir daudz lojālāks valstij nekā latviešu valodā runājošs latvietis. Valoda ir nepieciešama, bet tas nav kritērijs, lai kaut ko nodrošinātu.

Kā sasniegt lielāku diasporas iesaisti tajā, kas notiek Latvijā? Piemēram, plašāku piedalīša- nos vēlēšanās?

Man vairāk rūp, ka visi ārze­mēs dzīvojošie tiek pieskaitīti vēlētāju kopai,un Latvijā vēlēša­nu statistika rāda, ka aktīvitāte samazinās. Manuprāt, nevar vien­nozīmīgi apgalvot, ka Latvijā vē­lēšanās piedalās mazāk. Cilvē­kiem nemitīgi izbraucot, likum­sakarīgi uz vietas Latvijā balso mazāk cilvēku. Kamēr nav skaid­ru ziņu par to, cik cilvēku dzīvo šeit, kur viņi dzīvo, t. i., kamēr nav konkrētu un ticamu skaitļu par vēlētājiem šeit un aiz robe­žām, grūti sniegt precīzu skaitu, cik vēlētāju uzturas Latvijā vē­lēšanu laikā. Turklāt, ja tik daudz ārzemēs dzīvojošu cilvēku tiek ieskaitīti kopējā vēlētāju skaitā, tad tie 52 procenti nav mazs skaitlis. Jebkuŗā gadījumā, šie procentu rēķini, manuprāt, ir pavirši un nav pietiekami zināt­niski pamatoti.

Vai ir kāda recepte, lai ārpus Latvijas dzīvojošie cilvēki vairāk iesaistītos Latvijas norisēs, rītdienas veidošanā?

Situācija ir mainījusies uz labu, darām to, kas pašlaik ir darāms ar Diasporas likumu, un tas ir daudz. Neuzskatu, ka sadarbība ir vāja. Varbūt dažas lietas var darīt vairāk un intensīvāk, bet, atklāti sakot,man liekas,ka tie ir mūsu mājas darbi – uzlabot situā­ciju Latvijā. Piemēram, attieksme pret cilvēkiem Latvijā ir visai skaudra, tāpēc Valsts prezidents ir izvēlējies jēdzienu “solidāritā­te” kā vienu no saviem mērķiem. Trūkst solidāritātes, trūkst izprat­nes par to, ko varam darīt otra labā.

Vai domājot par Latvijas nākotni, esat optimists vai pesimists?

Ne viens, ne otrs. Uzskatu, ka Latvijā dzīves apstākļi ir tik labi, kādi nav bijuši nekad. Bet var vēl labāk. Kāda Latvija būs pēc desmit gadiem, nezinu, katrā zi­ņā ‒ esmu biologs, zinu, ka dzī­vais organisms izdzīvo, bet kā tas notiek, iepriekš neviens īsti ne­ var paredzēt. Jā, to var ietekmēt, un es tāpēc strādāju.

Šī publikācija ir daļa no inter­ viju cikla ar pilsoniski aktīviem diasporas cilvēkiem. Projekts ir vērsts uz diasporas pilsoniskās līdzdalības stiprināšanu Latvijas un Eiropas norisēs. Projektu fi­ nancē Latvijas Republikas Kultū­ ras ministrija no Latvijas Simt­ gadesatbalstaprogrammaslīdzek­ ļiem.

Autore: Sallija Benfelde

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti