Dalies:

Rīgas gredzens - stāsts nevis par torņiem, bet dziesminiekiem

Rīgas gredzens - stāsts nevis par torņiem, bet dziesminiekiem
  • 14. Dec. 2019

„Es nebeidzu apbrīnot mūsu nāciju, es nebeidzu apbrīnot mūsu tautu! Tās akas ir tik dziļas, tik dzīvi apliecinošs ir tas ūdens, no kuŗa mēs spējam padzerties...” – ar šādiem pacilājošiem vārdiem Latvijas radio koŗa mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava 2017. gadā pieteica Latvijas Simtgadei veltīto koncertciklu Latvijas gredzens. 

Divu gadu laikā tika iestudēti četri Latvijas vēsturiskajiem novadiem – Latgalei, Kurzemei, Vidzemei un Zemgalei veltīti koncerti. Piedošanu, nevis koncerti, bet rūpīgi un detalizēti izstrādāti uzvedumi, kuŗos rokrokā savijās mūzika un dzeja, scēnografija, vizuālā māksla un izcelta katra novada vēsture, piesaistot virkni redzamu solistu. Visi četri Gredzeni atkārtoti tika izrādīti šovasar Dailes teātrī, kad jau palēnām brieda iecere par Latvijas galvaspilsētas Rīgas Gredzenu. Žanriski tas atkal bija iecerēts kā koncertuzvedums, kas nozīmē režisora, scēnografa, kostīmu mākslinieka u.c. kolēģu sadarbību iestudējumā, kur sarežģītākais, protams, bija skanošā materiāla – dziesmu un dzejas atlase. Atšķirībā no iepriekšējiem uzvedumiem šoreiz Sigvards Kļava balstījās četru Rīgas apdziedātāju – dzejnieku Aleksandra Čaka un Ojāra Vācieša un komponistu Ulda Stabulnieka un Artura Maskata daiļradē. Visu darbi jau ieskanējušies Radio koŗa repertuārā, tāpēc šoreiz jo svarīgi bija atrast balansu starp bijušo un esošo, gluži tāpat kā pilsētvidē, kuŗā neizbēgami jūtam pasaules tendenci – internacionālizāciju. Jā, gluži kā baisajos padomju gados, kad ne tikai Rīgai, bet visai Latvijai draudēja rusifikācija. Un tieši mūsu dzeja un mūzika bija tie bastioni, uz kuŗiem balstījās latviešu valoda savā izmisīgajā vēlmē izdzīvot. 

Rīgas gredzens, protams, vēsta ne jau par tiem jaunuzcelto blokmāju rajoniem, kuŗos dzīvokļus piešķīra lielākoties atbraucējiem no padomjzemes, bet gan par tās skaisto un latvisko Pārdaugavu, kur vēl tagad paceļas dūmi no skursteņiem un pavasaŗos kā neprātīgi zied ceriņi. Šo Rīgu apcer Dzejnieka atbalss – dziedātājs Jānis Strazdiņš, kamēr pats izrādes galvenais varonis Dzejnieks (aktieris Andris Keišs) klīst pa Čaka spilgti atainoto sirmo un reizē jauncelsmei pakļauto Rīgu Daugavas otrā krastā, kur kādreiz pa bruģakmeņiem klaudzēja ormaņu rati un zirgu pakavi. Tagad koki šalc tāpat kā pirms simts gadiem, taču pilsētas skaņas ir pavisam citas – auto signāli, mūzika no tranzistoriem, sirēnas un svešas valodas. Taču, pateicoties šai izrādei, varējām pārcelties uz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem un vēl agrāku laiku, kad nejutām bailes no musulmaņu terrorisma, toties lasījām dzeju un paši daudz vairāk dziedājām. 

Lasītākās ziņas valstī

Sigvardam Kļavam šis bija ārkārtīgi personisks darbs, jo viņš ir rīdzinieks, un izcilajam diriģentam izdevies radīt īstu himnu skaistajai pagātnes Rīgai. Tādas vairs nekad nebūs, tāpēc daudzi neslēpa savu saviļņojumu, pat asaras pēc uzveduma, kas tika izrādīts Rīgā, VEF kultūras pilī, novembŗa beigās, kā arī Rēzeknē 6. decembrī. Vēl priekšā atskaņojums Liepājā, koncertzālē Lielais dzintars (22.02.2020.), un arī turienes publikai noteikti būs interesanti ieklausīties stāstā par pašu Latvijas sirdi, jo „stāsts par Latviju nebūtu cik necik noapaļots, ja mēs nerunātu par Rīgu,” kā uzsveŗ Sigvards Kļava.

„Grūtākā lieta bija uztaustīt sirds sajūtu, kas mums katram Rīga ir, jo daudzas galvaspilsētas pazaudē savu ģīmi, kļūst citu jaunu un lietu iespaidotas. Man likās, ka ir svarīgi, un varbūt šis ir pats pēdējais brīdis to darīt, noķert Rīgas smaržu, to iedomu atmosfēru, kāda mums katram ir bijusi, būs un par ko mēs varbūt sapņojam – kāda tad būs mūsu Rīga. Tāpēc mana pārliecība, ka par Rīgu jāstāsta caur Rīgas dziesminiekiem, liekas esam pareiza. Veidojot šo uzvedumu, daudzas svarīgas lietas ir nedaudz mainījušās. Ja sākumā likās, ka izrāde izvērsīsies milzīgā himnā mīlestībai un brīvībai, tad šobrīd tā pārvērtusies himnā radošajam garam. Tas tiek iznīcināts, tas mirst, un uzvedums ir radošā gara pārdzimšanas notikums. 

Šis bija man pašam daudzus jautājumus uzdodošs stāsts. Ļoti priecājos, ka radošajā kompānijā esošie cilvēki spēja izveidot šo stāstu ārkārtīgi dzīvu. Nevienā mirklī tā nav iekonservēta patiesība.” 

Patiesi, izrādes galvenais varonis Dzejnieks jeb Radošais gars ir visam pāri esošs, pāri visam dzīvojošs. Arī koncertuzveduma noskaņa atstāj šādu pēcgaršu – mūžības klātbūtni, jo 20. gs. dižgaru – Čaka un Vācieša darbi savijušies ar joprojām darbīgā Maskata mūziku, kamēr Stabulnieks jau min mūžības ceļus. Varbūt kāds gaidīja skanam Atmodas laika Stabulnieka himnu „Tik un tā”, taču priekšroka dota komponista darbiem tieši ar jau pieteikto dzejnieku vārdiem. Ir arī izņēmumi – skumjā Balāde par klaunu (Pēteris Zirnītis) un līksmā Es mīlu dzīvi skaisto (Jānis Rokpelnis), pavisam aizmirsta un populāra dziesma, abām kļūstot par izrādes ļoti nozīmīgiem pieturas punktiem Jāņa Strazdiņa priekšnesumā.

„Man patīk domāt par Rīgu un dziedāt par Rīgu.” Dziedātājs dzimis un audzis Rīgā, mācījies Rīgas Doma koŗa skolā, dzīvojis četros atšķirīgos galvaspilsētas rajonos. Vēl jo mīļāka Jānim šī pilsēta kļuvusi pēdējos piecos gados, kopš viņa darbs saistīts ar Zviedrijas vokālo a capella ansambli The Real Group, līdz ar to Strazdiņam nākas ļoti daudz ceļot. Atgriežoties Rīgā, viņam ļoti patīk pastaigāties, un pastaiga no centra uz Imantu dziedātājam nav nekas sevišķs. Strazdiņš braucis gaŗus gabalus ar velosipēdu naktī, kad ceļā negadās cilvēki un nav baiļu, braucot gar tumšām vārtrūmēm. Šādi ķerot sajūtas, viņš uzlādējas radošā darba nākamajam cēlienam. 

Strazdiņa Pārdaugavas varoņa pretmets ir dzīves nogurdinātais, skeptiskais Andŗa Keiša Dzejnieks, kuŗš starp skaņdarbiem runā Ojāra Vācieša poēmas Balsij bez pavadījuma pantus. „Pilsēta, kuŗā cilvēki nekopj dārzus, bet pērk kāpostus tirgū,” tā Rīgu raksturo Jelgavā dzimušais aktieris. Viņam šis gads bijis īpaši ražīgs – filmēšanās kinolentēs Nekas mūs neapturēs, Jelgava ‘94, Eduarda Smiļģa loma Jaunā Rīgas teātra izrādē Meklējot spēlmani. „Ja citas Latvijas pilsētas burtiski pāris stundās izstaigājamas no sākuma līdz beigām, tad Rīgā varu justies kā īsts pilsētnieks,” aktieris uzsvēra. „Rīga ir centrs. Ja esi liels mākslinieks ar lielu sirdi, tev jābūt Rīgā tāpat kā Vācietim. Uz Rīgā dzimušajiem skatos ar nelielu skaudību, šī pilsēta man ir nedaudz mistiska vieta,” viņš saka. Varbūt arī Andris būtu gribējis augt kā pašpārliecināts Rīgas pašpuika, kas dzīvo centrā, lec braucošā tramvajā, rāpjas pa bēniņu logu uz namu jumtiem, no kuŗiem redzami staltie Doma un Pēteŗbaznīcu torņi. „Joprojām jūtos šeit kā svešinieks, dzīvoju uz Čaka un Matīsa ielas stūŗa. Tas jau pārvērties par ikdienišķu Eiropas pilsētas rajonu, kur katrs ceturtais ir pakistānietis. Apmēram tas pats, kas Parīzē vai Berlīnē, tikai māju fasādes mums nav tika sakoptas. Manuprāt, īstā Rīga saglabājas Pārdaugavā, kur var klejot, staigājot kājām, tad iekāpt tramvajā. Kur var justies vientuļš; un cerams, tur šī noskaņa saglabāsies arī nākotnē.”

Keišs pats savu ideālo Rīgu piedzīvojis kādā agrā rītā Dziesmu svētku laikā, kad, nākdams no filmēšanas, viņš pa ceļam sastapis daudz dziedošo cilvēku tautastērpos. Šo skatu atceroties, aktierim acīs sakāpj asaras. Viņš vēlētos, kaut pa galvaspilsētas ielām šādi ļaudis staigātu biežāk, tad Rīgas seja arī ikdienā būtu pavisam citāda. 

Nekas no Rīgas sejas nav atainots koncertuzveduma scēnografijā. Uz skatuves guļ milzīgs zelta gredzens – kā zīme, kā važas, kā valdīšanas un spožuma simbols. Tam apkārt soļo koris, uz gredzena ir skatuve, kas kļūst par šajā stāstā atainoto notikumu arēnu. Mūzikālās izrādes scēnografe un kostīmu māksliniece ir Ieva Jurjāne. Viņai šī bija iespēja satikties ar savu bērnību – pagājušā gadsimta 70. gadiem. Vizuāli šis tiešām bija ceļojums laikā, turklāt pat koŗa dalībnieku kostīmi nebija unificēti. „Apģērbs kalpo savam valkātājam. Izrādē katrs ir personība, katram ir unikāla balss,” uzsvēra Jurjāne un meklēja ikvienam ko atbilstošu. Vadoties no mūzikas un dzejas gara, tika piemeklēti kostīmi no vēsturiskām kollekcijām. Par skatuves kustību paleti gādāja choreogrāfe Jana Jacuka. Laikmetam atbilstošas bija arī koristu frizūras, protams, iespēju robežās. 

Ideja par gredzena, laulību gredzena, novietošanu skatuves centrā, pieder izrādes režisoram Viesturam Kairišam, kuŗš bieži tiek identificēts ar Latgali, tomēr ir dzimis rīdzinieks: „Rīga ir mana pilsēta, un, veidojot scēnografiju, domāju par savām attiecībām ar šo pilsētu. Domājot par scēnografiju – ir nerakstīts likums, ka uz skatuves nevar attēlot to, kas ierakstīts nosaukumā. Taču šis bija brīdis, kad man likās, ka centrā vajag nolikt šo laulības gredzenu! Rīga, atšķirībā no koŗa apdziedātajiem novadiem, kas ir skaisti, dārgi un dažādi, ir varas, spožuma un posta galvaspilsēta. Laulības gredzens ir no zelta. Tas var būt pilnīgi apsūbējis, varbūt nav ilgi nēsāts, bet tas simbolizē attiecību intimitāti. Par to ir mans stāsts, ka šo pilsētu es neesmu izvēlējies, bet liktenīgi ar to salaulāts. Varu no tās bēgt, bet īsti aizbēgt nevaru, jo reizēm bez tās nevaru dzīvot. Varbūt šī ir vienīgā pilsēta pasaulē, kas patiesi iedvesmo – tava īstā vieta, kuŗu vienlaikus tu nevari izturēt.” 

Rīdzinieks no Strenčiem, komponists Arturs Maskats, galvaspilsētā ienāca 70. gadu vidū, pusaudža vecumā, kad iestājās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Tad arī sākās viņa „romāns” ar Rīgu, kuŗu komponists tagad sauc par sev vistuvāko vietu visā pasaulē. 1982. gada 6. decembrī Maskatam laimējās ciemoties pie Ojāra Vācieša viņa mājās. Līdzgājējs bija tolaik pēc kinofilmām un darba Dailes teātrī populārais dziedošais aktieris Ivars Kalniņš, ar kuŗu kopā tapa mūzikas un dzejas izrāde Si minors – dažas no tās dziesmām skan arī koncertuzvedumā Rīgas gredzens. Datums palicis prātā, jo Vācietis Maskatam toreiz uzdāvināja savu dzejoļu krājumu, nupat iznākušo „Si minors”, kuŗā ierakstīja: „Arturam darba eksemplāra vietā – Ojārs. 6.12.1982.”. „Mēs toreiz uzdrīkstējāmies Ojāram rādīt mūsu kopējo produkciju, dzejnieks bija kaut ko dzirdējis par to.” Vācietis divreiz bija saucis klavieŗskaņotāju, lai savestu ilgi nelietoto instrumentu kārtībā, gaidot abus jaunos māksliniekus. Arturu ļoti aizkustināja, ka Tautas dzejnieks tik ļoti rēķinājies ar šādu priekšnesumu. „Mēs toreiz nosēdējām līdz trijiem vai četriem rītā četratā – kopā ar Ojāra sievu Ludmilu Azarovu. Naktī bija putenis, un, kad iznācām uz ielas, netālu no Māras dīķa, man bija sirreāla Rīgas sajūta, kuŗu nevar aprakstīt vārdos. Likās, kaut kas ļoti liels šai brīdī notiek ar mani,” atzīstas komponists. „Likās, ka dzimst jaunas tēmas un ka saprotu, ko man vajadzētu darīt gadiem uz priekšu. Mūsu, es teiktu, ģēnijs toreiz līdzi iedeva arī daudzus nepublicētus dzejoļus, kuŗiem varēju uzreiz ķerties klāt un turpināt rakstīt.”

Atvadījušies no Vācieša, Maskats un Kalniņš centās noķert taksometru, kas Padomju Latvijas astoņdesmito gadu ikdienā nebija viegli, lai kaut kur nosēstos siltumā un mierīgi pārcilātu radušos iespaidus. Pēc pusstundas mašīna arī atradās, un šai laikā komponists guva neaizmirstamus iespaidus par to Pārdaugavu, kas saistās ar Ojāru Vācieti – Arkādijas parks, Altonavas iela, Māras dīķis. Vēlāk, jau pēc Vācieša aiziešanas mūžībā, pa šo apkaimi Arturs daudz staigāja kopā ar Ludmilu Azarovu, un allaž šīs pastaigas bija garīgi ļoti piepildītas, kas ļāva Vācieša dzeju atbilstoši dziļi traktēt skaņu partitūrās. Viņa dziesmas Kaut ko klusiņām, Varat raudāt, varat smiet;Rīgai un citas Latvijas radio koris nodziedāja sev ierastajā smalkjūtībā, un tomēr pietiek ar pirmajām frazēm no Ulda Stabulnieka himnas Barons, lai sajūtas pavērtos biedējošā dziļumā. Lieki piebilst, ka šis koris Sigvarda Kļavas vadībā jau sen kalpo par mūsu koŗdziedāšanas etalonu, to kārtējoreizi pierādot mūzikālajā izrādē Rīgas gredzens. Līdz ar sajūsmu par patiesu mūzikālo un emocionālo baudījumu, uzvedums dāvāja plašu noskaņu gammu – te valdīja prieks un skumjas, sajūsma un sāpes vienlaikus. Kā jau attiecībās, kas nemēdz būt ideālas, un pacēlumam vienmēr seko atsvešināšanās. Ja kaut kas paliek pāri no attiecībām, tad tas ir saviļņojums un radošais gars, un tas piepilda Rīgu joprojām.

Autore:Daiga Mazvērsite

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti