Dalies:

Režisores Dzintras Gekas un komponista Pētera Vaska dubultportrets sniega vētrā Sietlā

  • 26. Feb. 2019
Režisores Dzintras Gekas un komponista Pētera Vaska dubultportrets sniega vētrā Sietlā
Režisores Dzintras Gekas un komponista Pētera Vaska dubultportrets sniega vētrā Sietlā
Režisores Dzintras Gekas un komponista Pētera Vaska dubultportrets sniega vētrā Sietlā
Režisores Dzintras Gekas un komponista Pētera Vaska dubultportrets sniega vētrā Sietlā
Režisores Dzintras Gekas un komponista Pētera Vaska dubultportrets sniega vētrā Sietlā
Režisores Dzintras Gekas un komponista Pētera Vaska dubultportrets sniega vētrā Sietlā

Ar kinorežisori Dzintru Geku un komponistu Pēteri Vasku sarunājās Taira Zoldnere

Amerikas Rietumu piekrastes metropolē Sietlā plosās lielākā sniega vētra pēdējos 70 gados. Skolas slēgtas, tāpat arī muzeji, kafejnīcas un restorāni, noraizējušies iedzīvotāji steidzas iepirkt pārtiku. Tomēr aizsnigušajā un pieklusušajā pilsētā notiek brīnums - Pētera Vaska kamermūzikas koncerts!

Dažas stundas pirms koncerta sēžam kopā ar Dzintru Geku un Pēteri Vasku mājīgā viesnīcas istabiņā, un, raugoties lielās, mīkstās sniegpārslās aiz loga, runājam par mūziku, kino un latviešiem.  

Lasītākās ziņas valstī

Taira Zoldnere(T.Z): Amerika piedzīvo vienu no bargākajām ziemām pēdējās desmitgadēs. Kā gadījās, ka tieši šajā ziemā notiek jūsu abu radošais brauciens?

Pēteris Vasks (P.V.): Viss iesākās ar Kanādas pilsētas Vinipegas simfoniskā orķestra diriģenta Daniela Raiskina (Daniel Raiskin) uzaicinājumu piedalīties gadskārtējā Vinipegas Jaunās mūzikas festivālā, kas notiek jau 28 gadus, vienmēr janvāra pēdējā nedēļā. (Jāpiebilst, ka Vinipega izceļas ar īpaši bargu klimatu un aukstu ziemu). Daniels Raiskins manu mūziku tika daudz diriģējis arī Eiropā, un viņš gribēja festivālā atskaņot vairākus manus skaņdarbus. Ar Sietlas mūziķi flautistu un mūzikas profesoru Paulu Taubi (Paul Taub) arī jau vairākus gadus esam apsprieduši ideju par koncertu. Šī bija lieliska iespēja spēlēt manu mūziku divās Ziemeļamerikas pilsētās.

Dzintra Geka (Dz.G.): Vinipegas Jaunā mūzikas festivāla rīkotāji ieinteresējās par manām filmām, un festivāla programmā iekļāva arī filmas “Piemini Sibīriju” seansu. Tas notika vienā no pilsētas kinoteātriem, un rīkotājiem bija diezgan liels risks. Nepavisam nebija zināms, cik cilvēku gribēs skatīties filmu par Sibīrijā izsūtītu bērnu likteņiem. Tomēr kinoteātris bija pārpildīts, atsaucība un interese milzīga. Veselu stundu pēc seansa cilvēki vēl uzdeva jautājumus, jo par šo vēstures tēmu tik maz ir runāts. Liekas, ka aizkavējām nākošo kino seansu, bet kinoteātra īpašnieks bija laimīgs par skatītāju atsaucību.

T.Z. Kāda bija muzikālā pieredze Vinipegas festivālā?

P.V. Pieredze bija unikāla. Vinipegas festivāla atklāšanas koncerts “Leduslaikmets” vienmēr notiek ārā uz aizsalušās Assiniboine upes ledus. Arī šogad, neskatoties uz to, ka āra temperatūra bija -26C, koncerts notika. Tajā tika izmantoti no ledus veidoti mūzikas instrumenti, ledus vālītes, kas atgādina zvanu spēli, bija pat ledus trompete. Viss kopā radīja ļoti interesantu skanējumu.

Dz.G. Neskatoties uz aukstumu, bija sanākuši daudz klausītāju. Visi kārtīgi satinušies siltās drēbēs, tikai acis vien redzamas. Koncerts ilga vairāk par stundu, un klausītāju atsaucība un optimisms bija acīmredzami.

Vispār jāsaka, ka cilvēki Vinipegā bija ļoti sirsnīgi, un var redzēt, ka viņi ir paraduši viens otram izpalīdzēt. Temperatūra visu laiku turējās zem -25C, un dažas dienas Vinipega bija pasaules “aukstuma centrs”. Ja cilvēki redzēja mūs izejam uz ielas, brīdināja, lai neuzturamies ārā pārāk ilgi. Bija gadījums, kad dažas minūtes viesnīcas priekšā gaidījām sarunāto mašīnu. Tajā laikā vairākas citas mašīnas apstājās, un cilvēki vaicāja, vai mūs nevajag aizvest, vai viss kārtībā. Skarbais klimats cilvēkus saliedē.

P.V. Arī Vinipegas simfoniskā orķestra mūziķi bija tikpat optimistiski, draudzīgi,  vienmēr gatavi uz jokiem, pasmiešanos, bet arī pilnīgi koncentrējušies darbam ar diriģentu. Orķestris ir kā labs māls, no kura diriģents var izveidot mākslas darbu. Festivālā tika atskaņoti trīs mani skaņdarbi: “Vientuļais eņģelis” vai “Meditācija”, “Donna Nobis Pacem”, kā arī “Otrā Simfonija”. Esmu īpaši gandarīts par simfonijas atskaņojumu, jo parasti koncertiem izvēlas populāru klasiķu darbus, un mūsdienu komponistu simfonijas tiek atskaņotas daudz retāk. Mūziķi spēlēja izcili. Festivāls bija ļoti labi apmeklēts, zālē ir pusotrs tūkstotis sēdvietu, un tā bija pilna. Pirms katra skaņdarba diriģents pasaka nelielu ievadu, izstāsta kādu joku, visa zāle smejas, rodas ļoti brīva un sirsnīga atmosfēra. Arī pēc koncerta cilvēki labprāt pakavējas, iedzer kādu glāzi, parunājas. Ārā aukstums sasniedz -30C, ielas ir tukšas, bet cilvēki labprāt dodas uz sarīkojumiem.

Piedzīvoju arī negaidītu pārsteigumu – Brandona (Brandon) universitātes studentu orķestris bija sagatavojis vairākus manus skaņdarbus, arī tehniski grūto darbu “Gadalaiki”, un šajos ekstrēmajos laika apstākļos ar autobusu brauca vairāk kā 200 kilometru uz Vinipegu, lai noturētu meistarklasi kopā ar komponistu.

T.Z. Vai tālajā un aukstajā Vinipegā satikāt arī latviešus?

Dz.G. Jā, Vinipegā iepazināmies ar trīs latviešiem - Tāli Ozoliņu, viņa dēlu un vedeklu, kas uz Kanādu pārcēlusies pirms desmit gadiem no Latvijas. Vinipegā savulaik dzīvojuši arī veclatvieši, bet aukstā un skarbā klimata dēļ latvieši pamazām pārcēlušies uz citām vietām Kanādā.

T.Z. Jūsu lielais Amerikas piedzīvojums turpinājās Vankūverā.

Dz.G. Vankūverā dzīvo mana laba draudzene Rūta Blossom, kuru apciemot sapņoju jau sen. Vankūveras latvieši bija atsaucīgi, un sarīkoja arī manas filmas “Dievputniņi” izrādi. Apmēram puse skatītāju bija izbraukuši no Latvijas 1944.gadā, bet otra puse bija “jaunā diaspora”, kas ieradušies Vankūverā pēdējo desmit-divdesmit gadu laikā. Noskatījāmies filmu ļoti sirsnīgā atmosfērā, bija daudz jautājumu un arī personīgās pieredzes stāstu. Esmu novērojusi, ka manas filmas visvairāk uzrunā cilvēkus gados, kas paši pieredzējuši kara un pēckara laiku, kā arī pavisam jaunus cilvēkus, kas ir ieinteresēti un grib vairāk uzzināt par latviešu tautas likteņgaitām.

T.Z. Arī Sietla jūs sagaidīja ar aukstu  laiku un piedevām vēl sniega vētru. Pilsētā dzīve pilnīgi apstājusies, tomēr koncerti notiek.

P.V. Trešdienas, 6.februāra vakarā notika ASV Ziemeļrietumu Baltijas mākslas padomes un Vašingtonas universitātes rīkots garīgās mūzikas koncerts “Aizlūgums par mieru pasaulē”, kurā piedalījās trīs amerikāņu kori no Vašingtonas universitātes un Luterāņu universitātes, kā arī stīgu kvartets “Skyros” ar kontrabasu. Viens no darbiem ar nosaukumu “Klusuma auglis” ir radies pateicoties Mātes Terēzes dzejai angļu valodā. Tomēr lielākoties dziesmu teksti bija latviešu valodā. Visi amerikāņu kori skaisti dziedāja latviski ar pārsteidzoši labu izrunu.

Te Pēteris Vasks sāk smieties:  Ar kontrabasu bija traki – kontrabasa spēlētājs nebija ieradies! Lai atrisinātu situāciju, viens no koristiem pieteicās atvest instrumentu no savām mājām. Kontrabass tika atvests un pēc daudziem gadiem es atkal spēlēju koncertā kopā ar stīgu kvartetu.

T.Z. Kāda ir sajūta “ielecot” orķestrī, mūzikā bez mēģinājuma?

P.V. Kādreiz es spēlēju kontrabasu profesionāli orķestrī, bet kopš tā laika pagājuši vairāki desmiti gadu. Pēdējo reizi kontrabasu kopā ar orķestri spēlēju pirms pāris gadiem Latvijā. Tomēr to nevar aizmirst. Mūziku spēlējot ir jākoncentrējas, un visu laiku jāskaita līdzi kā matemātikā – lai īstajā brīdī pievienotos mūzikai ar savu instrumentu.

Arī Dzintra smejas: Pēteris izskatījās ļoti koncentrējies uzdevumam!

T.Z. Izklausās, ka Amerikā latviešu mūzika ir labi pazīstama.

P.V. Apmeklējot Ameriku, un, runājot ar vietējiem mūziķiem, sapratu, ka Baltijas un Latvijas mūzika, it īpaši koru un mūsdienu simfoniskā mūzika ir labi pazīstama un bieži tiek izpildīta koru un orķestru repertuārā. Kanādā īpaši jāmin latviešu izcelsmes komponists Imantam Ramiņš, kurš divas reizes saņēmis Kanādas Nacionālo balvu koru mūzikā,  tāpat tiek atskaņoti arī Ērika Ešenvalda, mani un citu komponistu darbi. Sietlas koncerta rīkotāji mani iepazīstināja ar vietējiem mūziķiem, ar amerikāņu baznīcu koriem, kuri latviešu valodā dzied manus darbus. Biju gluži vai apmulsis no tā, cik daudz mani un citu latviešu komponistu darbi tiek izpildīti amerikāņu koncertu publikai.

Flautistu Paulu Taubi, kas ir kamermūzikas koncerta idejas autors, pazīstu jau kopš 1990.gada. Tajā laikā pēc viņa lūguma, uzrakstīju skaņdarbu flautai. Koncerta programmai pievienojās arī Hetere Garbes (Heather MacLaughlin-Garbes), kas vada sieviešu vokālo ansambli “Mägi”. Hetere Garbes ir īsta Baltijas mūzikas entuziaste, viņas vadībā  ansamblis “Mägi” piedalījās arī 2018.gada Dziesmu svētkos Latvijā. Savukārt vijolnieces Sāras Pizišemi (Sarah Pizzichemi), kas vada stīgu kvartetu “Skyros”, ģimenes saknes meklējamas Latvijā. Manu kamermūziku viņa bija atradusi bibliotēkā, pievēršot uzmanību komponista vārda latviskajam skanējumam.

Dz.G. Sietlas latviešu sabiedrība ir bijusi ļoti atsaucīga. Sniega vētras dēļ nevarēja notikt manas filmas izrāde Sietlas latviešu namā, tomēr, pateicoties profesoram Guntim Šmidhenam, tikos ar Baltijas studiju centra studentiem Vašingtonas universitātē, skatījāmies fragmentus no filmas “Kurts Fridrihsons”, bija daudz jautājumu no auditorijas par poētiskā kino žanru, kādā ir veidota šī filma. Varu izteikt vislielāko apbrīnu un pateicību kultūras un sabiedriskās dzīves entuziastiem Guntim Šmidhenam, Heterei Garbes, visiem rīkotājiem, kas mūs uzņēma un  rūpējās, lai koncerti un filmu izrādes notiktu.

T.Z. Kaut arī šis ir izaicinājumu pilns radošs brauciens, tomēr jūs abi turpināt darbu pie nākošajiem projektiem?

P.V. Jā, man bija lūgums tūres rīkotājiem, lai būtu iespēja turpināt komponēt. 24.februārī jaunatklātajā Elbas filharmonijā Hamburgā notiks kora un ērģeļu mūzikas koncerts, kurā piedalīsies ērģelniece Iveta Apkalna un Valsts Akadēmiskais koris “Latvija” Māra Sirmā vadībā. Tiks atskaņots skaņdarbs ērģelēm  “Cantuss ad pacem” un notiks arī pasaules pirmatskaņojums darbam ”Veni Domine”, kas ir kā lūgšana savest tautu kopā mājās – gan garīgās, gan fiziskās mājās. (Piebilde: Intervijas publicēšanas laikā koncerts jau ir noticis).

Jau šī gada 19.maijā atkal ar savu mūziku atgriezīšos ASV – Disneja koncertzālē, Losandželosā notiks pirmatskaņojums ērģeļu skaņdarbam “Hymnus”, ko spēlēs ērģelniece Iveta Apkalna. Liels paldies Ivetai Apkalnai par entuziasmu latviešu mūzikas popularizēšanā pasaulē!

Dz.G. Es šobrīd nobeidzu darbu pie dokumentālās filmas par Ilmāru Blumberu, kas ir mans sen iecerēts un uzfilmēts projekts. Filma būs gatava pavasarī. Toties, pagājušajā, Latvijas Simtgades gadā katru dienu filmējām kādu notikumu – monarhu vizītes, Dziesmu svētkus, notikumus uz Latvijas robežas, un reizēm arī kādu nelielu ikdienas skici, personas portretu. Biju domājusi, ka iznāks pusotru stundu gara filma, tomēr, aplūkojot uzfilmēto materiālu, sapratu, ka šo projektu nav iespējams iekļaut vienas filmas rāmjos. Būs četras dokumentālās filmas, sadalītas pa četriem gadalaikiem. Mūziku filmām rakstīs komponists Pēteris Vasks, un to spēlēs četri lieliski pianisti: Vestards Šimkus, Reinis Zariņš, Georgijs Osokins, Rihards Plešanovs. Šī gada rudenī filmām jābūt gatavām. 

Dzintra un Pēteris smejas:  Darba pietiek!

Autore: Taira Zoldnere
Foto: Taira Zoldnere, Andris Rogainis Dzintra Geka

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti