Dalies:

REDAKTORA SLEJA: Kariņš premjers, Levits prezidents. Ko tas nozīmē vecajai trimdai, ko jaunajai diasporai?

REDAKTORA SLEJA: Kariņš premjers, Levits prezidents. Ko tas nozīmē vecajai trimdai, ko jaunajai diasporai?
  • 03. Jun. 2019

"Nekad nešķita pienācis laiks, kad valsts vistiešākajā veidā vēlētos uzticēt savu vadību ārvalstīs augušiem profesionāļiem. Tas tagad ir neapšaubāmi mainījies, un šķietami nepieciešamība pēc personībām ar ļoti plašu redzes un pieredzes loku ir kļuvusi tik liela, ka nekādi spēki nesasparojās pietiekami, lai šādu attīstību apturētu." Par trimdas latviešiem augstākajos valsts amatos redaktora slejā šonedēļ raksta Kristaps Grasis.

Pēdējā pusgada laikā Latvijas politikā ir notikušas būtiskas pārmaiņas. Divos galvenajos valsts vadības amatos ievēlēti trimdā auguši latvieši. Tā nav pirmā reize, kad trimdā dzimušie vai augušie iecelti valsts vadošos posteņos. Vaira Vīķe Freiberga kā eksprezidente vēl šodien saņem milzīgu atbalstu no tautas, un nupat noritējušās prezidenta priekšvēlēšanas laikā atkārtoti tika pieminēta kā viena no priekšzīmīgākajām personām, kas ieņēmusi šādu amatu Latvijā.

Toties, ja VVF savulaik par prezidenti tika iecelta kā dažādo politisko spēku negaidīta kompromisa kandidāte, tad ar Kariņu un it sevišķi ar Levitu ir bijis mazliet citādāk. Krišjānis Kariņš publiski un redzami gāja vēlēšanu kampaņā kā Ministru Prezidenta kandidāts un publiski arī pauda atkārtoti viedokli, ka viņš ne tikai būtu piemērots amatam, bet arī gatavs tādu uzņēmties. Turklāt Kariņu noteikti var apzīmēt kā profesionāli, kas darbojies politikā vadošos amatos jau no 2002. gada.

Kariņš savu izglītību ieguvis pārsvarā ASV un Eiropā, bet politiķa amatu apguva galvenokārt Latvijā, pirms sevi varēja pilnveidot, 10 gadus strādājot Eiropas Parlamentā Briselē.

Lasītākās ziņas valstī

Egīls Levits, kas pirms izceļošanas no PSRS mācījās Rīgas 2.vidusskolā, bet pēc tam ieguva abitūriju Minsteres Latviešu ģimnāzijā 1973. gadā Vācijā (ari Kariņš absolvēja to pašu skolu), savu profesionālo izglītību ieguva lielākoties ārpus Latvijas.

Noteikti piemināms ir arī fakts, ka Levits savus jaunības gadus aktīvi pavadīja, darbojoties Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienībā (ELJA) , kas noteikti atstāja ievērojamu iespaidu gan uz viņa kontaktiem Eiropas latviešu aktīvistu vidū, gan veicināja izvēli savas profesionālās zināšanas veltīt latviešu lietai.

Trimdas organizācijas tiem otrās paaudzes cilvēkiem, kas tajās darbojās, spējušas pamodināt idejas un vīzijas par Latvijas valsti, kāda tā varētu būt, nevis tikai tiekties pēc sapņa, kas radies no to cilvēku atmiņām, kuriem kara baismās savu valsti nācās atstāt.

Gan Kariņš, gan Levits ir spilgti piemēri, kā trimdā ilggadīgi uzbūvētās struktūras un darbs varēja dot iespēju latviešu cilvēkam arī ārpus savas ģimenes atrast vidi, kas liktos pietiekami pievilcīga, pietiekami interesi piesaistoša, lai ar to sasaistītu visu savu dzīvi.

Izcils piemērs, kā blakus emigrācijas nepašaubāmi loģiskām sekām - daudzskaitlīga asimilācija katrā paaudzē - trimdas latviešu sabiedrība un organizācijas tomēr veicinājušas savu cilvēku vidū palīdzēt izaudzināt lielu virkni spējīgus vadītājus.

Arī iepriekš Latvijas politikā netrūka trimdas pārstāvju, bet nekad nešķita pienācis laiks, kad valsts vistiešākajā veidā vēlētos uzticēt savu vadību ārvalstīs augušiem profesionāļiem.

Tas tagad ir neapšaubāmi mainījies, un šķietami nepieciešamība pēc personībām ar ļoti plašu redzes un pieredzes loku ir kļuvusi tik liela, ka nekādi spēki nesasparojās pietiekami, lai šādu attīstību apturētu.

Trimda uz to var skatīties ar zināmu lepnumu un prieku, kaut gan jāuzsver, ka ne Levitu, ne Kariņu tagad nevarētu klasificēt kā trimdas vai diasporas pārstāvjus, jo abi patiesi vienmēr uzsvēruši, ka darbojas primāri Latvijas un visu Latvijas cilvēku interesēs.

Diasporai, kas sasniegusi rekordlielu skaitu Latvijas cilvēku, kas tagad dzīvo ārpus valsts, esoša konstelācija toties dod iespējas turpināt padziļināt saiknes un sadarbību ar valsti.

Ir tapis diasporas likums, kura veidošanu Levits jau ļoti agri atbalstīja. Tas manifestēja valsts apziņu, ka darbs ar diasporu nepieciešams un attīstāms un tādēļ radīts likums, kas nodrošinātu šādas sadarbības ilgtspēju.

Bet valsts nebūs spējīga šo darbu attīstīt bez ciešas sasaistes ar diasporu pašu, kā arī nevarēs nepieciešamos soļus spert uz priekšu bez konkrēta plānojuma un vīzijām, kurām ir jārodas Latvijā uz vietas. Tam ir vajadzīgi kompetenti virzītāji un speciālisti, kas liek vērst uzmanību uz lietām, kurām vajag radīt attīstības struktūras jau tagad, nākamajos gados.

Tieši pēdējos 10 gados Latvijas diasporā ir radusies pirms tam nepiedzīvotā situācija, ka tik milzīga valsts daļa devusies dzīvot ārpus tās. Lai ar to tiktu galā, nepietiks ar diasporas organizāciju un kopienu aizrautīgo brīvprātīgo darbu, bet būs vajadzīgas kopīgi attīstītas struktīras un stratēģijas, kā rīkoties nākamos 5 un 10 gadus.

Egīls Levits kā jaunievēlētais prezidents jau analizēja, ka diasporas politika ir samērā jauna parādība valstī, jo radusies vairāk vai mazāk pēdējo 5 gadu laikā. Tās attīstība saistīta ar virkni nozīmīgiem jautājumiem, kā valodas izglītība ārzemēs, kultūras un identitātes saikņu stirpināšana, kas saskatāmas kā sava veida pamatdarbība.

Visiem gan sen ir skaidrs, ka diaspora ne tik vien nozīmē cilvēku zudumu, bet gan arī paralēli tam sevī tur nākotnes iespējas gan cilvēkos, gan valstī. Diasporā aug, izglītojas un strādā cilvēki, kas visās darbībās jomās Latvijai būtu noderīgi un vajadzīgi.

Ja gan Levitam, gan Kariņam ir savās dzīves gaitās radušās visas iespējas atrast savu ceļu uz Latviju, tad ir svarīgi, lai diasporas politika būtu vērsta uz to, ka nākamos 10- 15 gados visā pasaulē attīstītos vēl tādi cilvēki, kas jau nākamajā paaudzē varētu būt tāds pats papildinājums valstī, un būtu nodrošinātās tādas struktūras, kas šādu cilvēku piesaisti nemitīgi veicinātu.

Diaspora sen ir apzinājusies, ka valsts uzdevums nepastāv tās uzturēšanā vai darbības finansēšanā, bet gan ka ir nepieciešama abpusēja vēlme turpināt padziļināt saiknes un ka tam ir jāpievēršas arī profesionāli.

Valsts priekšgalā tagad ir cilvēki, kas to apzinās ļoti skaidri. Situācija ir unikāla, vienalga vai pie tās novedušas ir zvaigznes, liktenis vai vienkārši vēstures likumsakarīgā attīstība.

Darbs tikai sākas, nākamās paaudzes uz to atskatīsies.

Autors: Kristaps Grasis, latviesi.com galvenais redaktors 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti