Dalies:

Raksts, kas 1986. gadā apturēja Daugavpils HES celtniecību

Raksts, kas 1986. gadā apturēja Daugavpils HES celtniecību
LETA/Ieva Čīka
  • 04. Mar. 2020

Daiņa Īvāna un Artūra Snipa raksts „Par Daugavas likteni domājot” 1986. gadā izraisīja sprādzienam līdzīgu efektu, panākot Daugavpils hidroelektrostacijas (HES) celtniecības apstādināšanu, kaut arī tai jau bija iztērēti miljoni. Daugavas augšteces gleznainie loki bija izglābti, bet līdzās tam tas bija ļoti svarīgs pagrieziena punkts visos tālākajos Atmodas procesos, stāsta Latvijas Radio

„Vai no 2000. gada viedokļa paraugoties, mēs pašlaik nerisinām svarīgas enerģētiskas problēmas ar tvaika mašīnas laika metodēm?” Šis ir viens no provocējošajiem jautājumiem, ar kuru pie lasītājiem vēršas Dainis Īvāns un Artūrs Snips savā rakstā „Par Daugavas likteni domājot”. Ir 1986. gada rudens. Daugavpils HES celtniecības sagatavošanas darbi norit jau kopš 1979. gada, un tiem iztērēti 12 miljoni rubļu.

Autori rakstā atļaujas apstrīdēt milzīgā projekta lietderību, apsverot zaudējumus, ko tas nesīs Latvijas ekonomikai, ekoloģijai un kultūrvidei.

Lasītākās ziņas valstī

Citāts no raksta: „Vai jautājums par Daugavpils HES celtniecības ekonomisko lietderību nebūtu vēl un vēl vērtējams un pārvērtējams, turklāt, nevis šaura resora vai ieinteresētu organizāciju pavadā ejot, bet principiāli, tautsaimnieciski plaši un pilnīgi.”

Raksta tapšana un aicinājumi nerakstīt

Raksts ir kopdarbs. Artūrs Snips, enerģētikas inženieris, tajā analizē Daugavpils HES celtniecības tehniski ekonomiskos aspektus, bet Dainis Īvāns, tobrīd literatūrkritiķis – HES graujošo ietekmi uz mūsu dabas un kultūras vērtībām.

„…mums, tāpat kā jums, vajadzīga arī dzīva, īsta Daugaviņa, māmulīte, Daugaviņa, melnacīte, mūsu likteņupe, republikas nacionālais lepnums, par kuru tik daudz dzeju un dainu, kas, iespējams, pēc gadiem, stāvot pie duļķainiem dambjiem, arī pārvērtīsies fikcijā,” raksta autori.

Raksta iniciators ir Dainis Īvāns. Viņa vecvecāku mājas bija netālu no Pļaviņām, un, kā viņš pats atzīst – viņā jau no bērnības sūrstēja rēta par Pļaviņu HES dēļ iznīcināto Staburagu. 1986. gada vasaru viņš pavadīja sievas dzimtajā pusē – skaistajā Daugavas senlejā pie Slutišķu sādžas, kur buldozeru un ekskavatoru skaļā klātbūtne tobrīd uzstājīgi apliecināja – drīz arī šī skaistuma vairs nebūs:

„Ieraudzījām mietiņus, kas pašos kalnu galos bija sadzīti, un kad sākām jautāt, ko tie mietiņi nozīmē, tad mums teica: „Tur viļņosies Daugavpils jūra!” Nu, un tā painteresējāmies… Jā, tur viena sādža tikšot noslīcināta zem zemes, otra sādža… Un es domāju, tas taču ir kaut kas tik skaists, un mūsu bērni to vairs neredzēs. Un tad man likās, ka kaut kas būtu jādara. Bet neviens nedara. Griezos pie dažiem žurnālistiem, viņi teica: „Labāk nebāz galvu! Tā ir lieta, ko nedrīkst aiztikt un par to diskutēt.””

Pilnīgi cita reakcija bija Ķeguma HES inženierim Artūram Snipam, kad Dainis Īvāns viņu nejauši satika Valsts bibliotēkas lasītavā.

„Tad es pastāstīju par Daugavpils HES, par to nejēdzību un izteicos, ka kaut ko vajadzētu darīt. Artūrs kasīja bārdu un tā smīnēdams teica – nu, mēs tiksim ar viņiem ātri galā!” atceras Īvāns.

Pirms raksta tapšanas, lai veiktu pētniecību, autori devās uz Daugavpili. Kamēr Dainis Īvāns vāca informāciju dažādās iestādēs, Artūrs Snips to vilināja ārā no celtniekiem, kas strādāja Daugavpils HES projektēšanas birojā, visatsaucīgākā bija kāda kolēģe no Kuibiševas.

„Tur bija no mūsu HES cilvēki, kas jau gaidīja, ka viņus paaugstinās amatā, būtībā mani kolēģi, ar kuriem es HES strādāju. Bet viņi teica – ziniet, mēs nekādu informāciju jums nedosim. Toties informāciju iedeva viena forša meitene no Kuibiševas. Tā nelikās zinis par vietējiem, kas teica, ka nedrīkst dot dokumentus, viņa man visu iedeva, šo to es izrakstīju un tā tālāk, un tā joprojām,” stāsta Snips.

1986. gada 17. oktobrī rakstu „Par Daugavas likteni domājot” nodrukāja laikraksts „Literatūra un Māksla”, un tik sprādzienveidīgu reakciju pat paši autori nebija gaidījuši.


Tautas atbalsts un vārda „Daugava” aizliegums 

„Mēs jau toreiz nezinājām, kas sekos, jo toreiz es nezināju to, ko zinu tagad, ka nekāda precedenta visā bijušajā Padomju Savienībā šādām publikācijām nebija.

Tā izrādījās bija pirmā publikācija visā Maskavas kontrolētajā teritorijā, kas argumentēti pamatoja vienas komunisma triecienceltnes bīstamību un nepamatotību.

Man liekas, tāpēc arī tam bija tāds sprādziena efekts. Reakcija bija tāda, ka es domāju – varētu šo rakstu pasaules žurnālistikas hrestomātijā likt. Ne jau tik daudz tāpēc, ka mēs labi uzrakstījām, bet tas bija īstajā brīdī, un tāda bezprecedenta situācija, ka viens raksts varēja radīt apvērsumu sabiedrības domāšanā.

Nākošajā dienā mans dzīvoklis piepeši pārvērtās par sacelšanās štābu. Zvanīja, prasīja, sāka mūs aicināt. Faktiski sākās kaut kas līdzīgs kodolreakcijai, ko vairs nevarēja apturēt,” par tā laika notikumiem stāsta Īvāns.

Tautas atbalsts bija milzīgs. Lavīnām sāka gāzties protesta vēstules pret HES celtniecību, īsā laikā savāca 30 000 parakstu. Diskusijai pieslēdzās arī zinātnieki - hidrologi, biologi, ģeogrāfi un citi profesionāļi, tā ieguva starptautisku rezonansi, līdzīgi procesi sākās arī citās valstīs.

Visai epopejai punkts tika pielikts 1987. gada beigās, kad vara paziņoja par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu.

Pilnu rakstu lasiet LSM.LV

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti