Dalies:

"Politikā tas, kurš pasaka visu, ko domā, īpaši tālu netiek." Intervija ar premjerministru Krišjāni Kariņu

"Politikā tas, kurš pasaka visu, ko domā, īpaši tālu netiek." Intervija ar premjerministru Krišjāni Kariņu
Foto: Ieva Ābele, Saeima
  • 24. May. 2019

Ko maza valsts var panākt lielajā Eiropas Savienībā?

Sallija Benfelde

Latvijas premjerministrs Krišjānis Kariņš kā deputāts Eiropas Parlamentā nostrādājis gandrīz desmit gadus un kā vienīgais no Baltijas politiķiem iekļauts starptautiskās nevalstiskās organizācijas „VoteWatch Europe” pētījumā par ietekmīgākajiem EP deputātiem, 70 deputātu vidū ieņemot 19.vietu.

Lasītākās ziņas valstī

Kā to var panākt, ka deputātu no nelielas valsts, kurai ir tikai 8 deputāti no 751, dzird, uzklausa un ar viņu rēķinās?

Galvenais, kā visās dzīves jomās, ir nenoslinkot. Visi deputāti ir sadalīti pa frakcijām, pa valstu delegācijām. Ir cilvēki, kuri tādā vidē ar savu darbu un līdz ar to arī ar iegūto autoritāti izvirzās par viedokļu līderiem. Ja ir ar atvērtām acīm un saprot, kuri ir tie, kas var ietekmēt citus, tad nav jārunā ar visiem pārējiem 750 deputātiem, bet varbūt vajag runāt ar piecpadsmit, divdesmit deputātiem. Man ir bijusi milzu priekšrocība strādāt Eiropas Tautas partijas frakcijā, kas joprojām ir Eiropā vislielākais politiskais spēks. Es arī turpinu šajā politiskajā grupā darboties Eiropadomē, kurā daudzi kolēģi ir, varētu teikt, no šī politiskā spēka ģimenes. Tas ļoti palīdz, jo, ja es pārliecinu savu politisko grupu, tad man jau ir kādas 220 balsis. Ja es pārliecinu savējos, tad mani kolēģi palīdz pārliecināt citu politisko frakciju deputātus. Daudzi cilvēki, arī politikā būdami, nav izpratuši, ka politika nav uzņēmējdarbība, politika nav akadēmiskais darbs – un es esmu strādājis arī šajās jomās – politikā ir daudzi šie elementi, bet ir viena lieta, kas stāv pāri  visam: spēja runāt, uzklausīt un pārliecināt. Un vienkārši sadraudzēties ar otru, iegūt uzticību. Ja iegūst uzticību, tad iegūst ausis, ja iegūst ausis, gūst arī uzticamību. Tā, manuprāt, ir veiksmīga politiķa pieeja politikai. Ja esi no maza politiskā spēka vai arī, ja pārstāvi lielu politisko grupu, bet neesi galvenais, tad tu varbūt pārvaldi 30 balsis no 751. Nākot no liela politiskā spēka man jau sākumā bija 220 balsis, un kolēģi palīdzēja pārliecināt citus. 

Vai vienmēr ir tā, ka politiskā grupa jeb frakcija visos jautājumos iekšēji ir vienota? Deputāti ir no dažādām valstīm, un valstu intereses atšķiras.

Jā, valstu intereses atšķiras. Iespējams, ka Eiropas vides aktīvisti ir vienoti, bet, ja salīdzina ar lielajām grupām, sociāldemokrātiem un liberāļiem, tad Eiropas Tautas partijas frakcija tiešām ir vienota., vidēji 95 procenti balso par to, par ko grupā ir bijusi vienošanās. Tas ir tādēļ, ka Tautas partijas frakcijā notiek ļoti aktīvas iekšējās diskusijas, nav tā, ka kāds leitnants pasaka, un visi pārējie seko. Mēs vienlaikus runājam gan savā frakcijā, gan ar ārējiem partneriem. Iekšēji, protams, ir dažādas intereses, dažādas delegācijas, ir jābūt pietiekamai informācijai un ir jājūt un jāsaprot, ar kuriem deputātiem ir jārunā, lai gūtu lielāku atbalstu. Un kādos jautājumos es savu atbalstu varu sniegt citiem, zinādams, ka dots devējam atdodas (smaida). Reizēm tā ir kā liela zālē dejot, nedejo divi, bet ļoti daudzi un ļoti viegli var uzkāpt kādam uz kājas vai kādu pagrūst, tomēr visu laiku jābūt kustībā. Protams, nav tā – ja es viens kaut ko izdomāšu, tad man automātiski būs tās 220 balsis. Tas ir liels darbs, bet es zinu, kur un kā es varu gūt sava politiskā spēka atbalstu un kā strādāt ar citiem. 

Kā var kļūt par frakcijas līderi, sarunu vadītāju kādā jautājumā – piemēram, enerģētikā?

Tas ir vairāku gadu process. Es nostrādāju divus sasaukumus. Pirmajā sasaukumā es apguvu laukumu, izzināju procesus, procedūras vienkāršoti sakot – iestrādājos attiecīgajās komitejās, gūstot savu kolēģu atbalstu. Otrajā sasaukumā mani kolēģi mani izvirzīja par atbildīgo no Eiropas Tautas partijas frakcijas enerģētikas, rūpniecības un zinātnes jautājumos. Kāpēc viņi mani izvirzīja, jums droši vien būtu jājautā viņiem, bet acīmredzot tas bija balstīts uz manu darbību piecos gados. Iepriekšējā vadītāja bija no Spānijas, bijusī ministre, ļoti gaišs un patīkams cilvēks. Otrajā sasaukumā mani uzrunāja, vai es negribētu kandidēt, un līdzšinējā vadītāja mani atbalstīja. Vēl kandidēja viens deputāts no Vācijas un viens no Austrijas. Tā bija iekšējā balošana. Ar ļoti lielu pārsvaru tiku ievēlēts, un Vācijas delegācijas vadītājs uztraucās, kā vācu deputāts var saņemt tik maz balsu. Tas bija ļoti liela darba rezultāts. Ir daudzi deputāti, kuri atbild par dažādām jomām, bet, ja atbildīgais ir no lielas frakcijas, tas palīdz tos pēdējos simts metrus veiksmīgi noskriet. Protams, līdz tam ir jātiek, tas ir individuāls darbs. Tas, ka esmu no Latvijas, mani ne kavēja, nedz arī man palīdzēja. Komitejā es no Latvijas biju vienīgais, no Vācijas bija pieci vai seši deputāti. Ir jāstrādā, notikumus var ietekmēt. Savā ziņā es to pašu turpinu Eiropadomē, tagad esmu viens no 27, jo Lielbritānija pēdējā laikā pie sarunu galda nav bijusi. Protams, es kontaktējos ar kolēģiem, gribu viņus labāk iepazīt, jo mani interesē, lai mūsu valstij ir lielāka ietekme, nekā mūsu iedzīvotāju skaits vai ekonomikas lielums. 

Vai ir jābūt arī zināmām diplomāta dotībām? Pieļauju, ka sarunās un diskusijās nākas dzirdēt gan aizvainojošus, gan gluži aplamus spriedumus, kas var nokaitināt. Galu galā mēs visi esam tikai cilvēki...

Politikā tas, kurš pasaka visu, ko domā, īpaši tālu netiek. To es iemācījos bērnībā. Viens no mana tēva labiem padomiem, ko es atceros, bija: „ Tu vienmēr vari otram pateikt visu, ko tu domā. Tikai padomā, kādas varētu būt sekas!” Tas bija labs padoms un savā ziņā tas atbrīvo. Nevajag uztraukties, jo, kad es gribēšu pateikt, ka tas ir muļķīgs arguments, es to varēšu pateikt. Tomēr jāpadomā, kādu labumu tas dos vai nedos. Dzīvē jau ir tieši tāpat – tiem, kuri jebkurā kompānijā pasaka visu, ko viņi domā, parasti nav pārāk daudz draugu. Un reizēm jau ir tā, ka esam noguruši, sakaitināti un atļaujamies kaut ko pateikt, bet tās pat nav mūsu domas, bet sliktās pašsajūtas izrādīšana. Politikā tas ir netikums. 

Runājot par enerģētiku – joprojām lielais jautājums ir par Krievijas gāzes vada ”Nord Stream2” būvi Baltijas jūrā. Šajā jautājumā Eiropas Savienības dalībvalstu intereses atšķiras – Vācija, piemēram, ir par, bet Latvija un vairākas citas valstis to nevēlas atbalstīt.  Arī Eiropas Komisijas nostāja nav viennozīmīga. Kas šajā jautājumā tika panākts un vai tur vispār var kaut ko izdarīt?

Situācija ir ļoti dinamiska. Atcerieties, Francijas valdība gribēja pārdot divus helihopteru bāzes kuģus „Mistral” Krievijai. Mēs parlamentā sacēlām pretestības vilni, sāka protestēt arī citi, un beigās tos kuģus Krievijai nepārdeva. Bažas bija par to, ka kuģi ir aprīkoti ar NATO tehnoloģijām, kuras nevajadzētu nodot Krievijai. Protams, Francijai bija ekonomiskā ieinteresētība, jo viņi kuģus uzbūvēja un gribēja saņemt naudu. Beigās to naudu viņi saņēma, jo pārdeva kuģus citiem. Tas nav tāpat ar Vācijas valdību, jo runa nav par pārdošanu un pircēja maiņu. Grūtības rada tas, ka Vācijas politika un valdība joprojām ir atkarīga no divu partiju – konservatīvo un sociāldemokrātu – vienošanās. Sociāldemokrāti gadu desmitiem ir bijuši klaji Kremļa atbalstītāji. Gerhards Šrēders, bijušais kanclers, ir tas, kurš vada „Nord Stream” projektu. Tātad bijušais Vācijas valdības vadītājs to vada un viņa argumenti ir, ka tas ir tīri saimniecisks projekts. Tām Eiropas energokompānijām, kas ir iesaistītas, tas tiešām ir saimniecisks projekts, jo viņi iegūst piekļuvi Sibīrijas gāzes laukiem. Tā ir lielā nauda, tā ir iespēja tikt pie tiesībām uz vēl lielāku peļņu. Piekrītu, ka no kompāniju viedokļa tas ir ekonomisks projekts. No valsts interesēm raugoties, tas tā nav, jo Krievija enerģētiku izmanto kā vienu no saviem ieročiem, kā ietekmēt dažādas valstis. Mēs redzējām, kā tas notika pret Ukrainu. Mēs esam pauduši bažas, ka, īstenojot šo otro zemjūras gāzes vadu no Krievijas tieši uz Vāciju, vairs nebūs nepieciešams gāzi eksportēt caur Ukrainu, tā atņemot tai 2 līdz 3 miljardus ASV dolāru tranzīta naudas gadā, un tas ļoti negatīvi ietekmēs Ukrainas tautsaimniecību un līdz ar to arī viņu drošību. Vācijas kanclere publiski ir paudusi – ja šo otro gāzes vadu uzbūvēs, gāzes plūsmai caur Ukrainu ir jāturpinās. Mēs esam tikuši vismaz tik tālu, esam kopīgiem spēkiem mainījuši regulas starp Parlamentu un Eiropadomi un Eiropas likumi tagad attiecas arī uz trešo valstu piegādēm, ar klauzulu, ka tā ir uzņemošās valsts atbildība – šajā gadījumā tā ir Vācijas atbildība. Tas process šobrīd turpinās. Dānijas valdība ir pieņēmusi lēmumu, ka drošības apsvērumu dēļ cauruļvadu nedrīkstēs būvēt tieši gar Bornholmas salu, tātad vajadzēs pārprojektēt, tādēļ projekts būs dārgāks un sarežģītāks, jo ies caur dziļākiem ūdeņiem. Katra valdība, kura neatbalsta šo projektu, atrod veidus, kā reaģēt, un nekas vēl nav beidzies. Tagad gaidām, vai un kā rīkosies ASV, kas Senātā tagad skata sankcijas pret tiem uzņēmumiem, kas piedalīsies projektā. Tas ir nopietni. ASV ir spēja savu varu projicēt visā pasaulē, jo visas šīs energokompānijas ir ieinteresētas Savienoto Valstu tirgū, kas ir bagāts un vienots tirgus. Neviena kompānija negribētu šo tirgu zaudēt. Tātad nekas vēl nav beidzies.

Es tagad kā Latvijas valdības vadītājs Eiropadomē esmu no tiem, kurš atgādina kolēģiem, ka Krievija nav tikai Latvijas un  Eiropas Savienības kaimiņvalsts un valsts, ar kuru būtu vēlams veidot labas ekonomiskas attiecības, bet ir arī valsts, kas mērķtiecīgi uzbrūk visai mūsu sabiedrībai  kopumā ar dezinformāciju, par karadarbību Gruzijā, Ukrainā un Krimas pussalā nemaz nerunājot, un tas mums ir drauds. Es redzu, ka „Nord Stream2” nav tikai nevainīgs ekonomikas projekts. No vienas puses, tam ir ekonomiskā dimensija, bet, no otras puses, tik pat lielā mērā  pēc kremļa gribas tas varētu būt arī simtprocentīgs ierocis, lai mēģinātu ietekmēt, piemēram, Vācijas valdības lēmumus. Nepatīk lēmums – nebūs gāzes! Var teikt, ka piegāde ir, bet gadījusies tehniska kļūme, un nevar piegādāt. Mēs taču zinām, kā tas notiek, es stāstu, kāda pieredze ir Latvijai: tad šprotēs pēkšņi ir benzopirēns, tad ir problēmas ar cūkgaļu. Un tad kaut kas mainās, un vairs nav benzopirēna, šprotes ir kvalitatīvas un tamlīdzīgi. Mēs stāstām savu pieredzi, un tā ir politika.

Politikā, tāpat kā dzīvē, ir jābūt neatlaidīgam. Ar to, ka vienreiz pasaku – šis ir slikts projekts, neko nemaina. Ne jau es viens to panācu, bet es arī piedalījos darbā, lai mēs panāktu, ka Eiropas likumi tomēr attiecas uz gāzes piegādēm. Pretestība bija liela, arī Eiropas Komisija sākumā bija visai negribīga pret šo lēmumu, bet mēs tomēr panācām iecerēto. Tas darbs ir jāturpina. Nevaru prognozēt, vai tas izdosies vai neizdosies, bet zinu vienu lietu, ko esmu dzīvē un politikā iemācījies: ja nemēģini, tad atbilde jau ir zināma – nav un nebūs! Ja mēģini, tad rodas iespēja,  ka būs. Tā tas ir gan uzņēmējdarbībā, gan zinātnē, gan sportā, gan arī politikā – mēģināts vēl nav zaudēts! Bet nemēģināts ir droši zaudēts!

Jūsu sacītais acīmredzot nozīmē arī to, ka valdībai vienmēr jāsadarbojas ar Latvijas Eiropas Parlamenta deputātiem?

Jā, zināmā mērā tas ir noticis un notiek. Nav tā, ka valdības vadītājs mēdz tikties ar Eiropas Parlamenta deputātiem, jo visu nevar paspēt, trūkst laika. Bet Eiropas Parlamenta deputāti regulāri tiekas un strādā ar mūsu valsts atašejiem dažādos jautājumos Briselē, mēs meklējam iespējas, kā koordinēt savu rīcību. Protams, mums no Latvijas ir ievēlēti deputāti, kuri atbalsta valdību un ir tādi, kuri valdību neatbalsta un kuri jēdzienu „valsts intereses” izprot ļoti dažādi. Mums ir arī tādi deputāti, par kuriem  pēc manām domām jāteic, ka grūti saredzēt, ka tās ir Latvijas valsts intereses, ko viņi aizstāv. Nešaubos, ka tās ir kādas valsts intereses, ko viņi aizstāv, tikai man nav pārliecības, ka tās ir mūsu intereses. Eiropas Parlamenta vēlēšanās ir ļoti svarīgi, lai cilvēki piedalītos un domātu par to, kas būs mūsu pārstāvji.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti