Dalies:

Pirmās ģimeņu dienas latviešu centrā Minsterē

Pirmās ģimeņu dienas latviešu  centrā Minsterē
  • 17. Apr. 2018
Ir saulaina pēcpusdiena pavasarī, ievas zied un saldi smaržo, termometrs rāda 21 grādu, un latviešu centra namā čakli darbojas lielie un mazie cilvēki pirmajās „ģimeņu dienās“ Minsterē. Pagrabā skan kokļu maigie akordi, aulā bērni ir uzvilkuši maskas un tēlo dzīvniekus teātrim, un no blakus istabas var sasmaržot kausēto parafīnu krāsaino sveču liešanai.

Centrā uz nedēļas nogali no 2018. gada 13. līdz 15. aprīļim ir sabraukuši aptuveni 45 bērni un pieaugušie vecumā no 14 mēnēšiem līdz 65 gadiem, lai piedalītos trīs dienu ilgstošā nometnē. Programma ietver nodarbības dažāda vecuma grupām - gan mazajiem un lielajiem bērniem, gan arī pieaugušiem. Piedāvatas tiek: sveču liešana, dejošana, folklora, teātris, koklēšana, zumba, balles dejas, hip hop dejas, dziedāšana un mūzikālais ansamblis.

Rīti, kā jau nometnē, sākas vienmēr ar sportisku rīta rosmi un īsu kopsapulci aulā. Uz vietas pagatavotās maltītes tiek kopā ēstas bērnu dārza telpās ierīkotajā „ēdnīciņā”, un lielais vairums dalībnieku pārnakšņo guļammaisos centra „atelier“ telpās piektajā stāvā. Vakarā pirms gulētiešanas jaunākajiem bērniem visi nometnieki kopā dzied aplī „Aijā žūžū lāča bērni“, sadevušies krustotās rokās (kā māca Zuze, LCM vadītāja – vienmēr labā pāri kreisajai) un viegli šūpojoties.

Pēc ģimeņu sabraukšanas Minsterē, piektdienas vakarā notiek iepazīšanās spēles, kas īpaši patika mazajam Nikam Mūrēnam, 7: „Vislabāk visā nometnē man patika, kā mēs spēlējām ‘akmens, šķēres, papīrītis, viens divi trīs!”. Šinī spēlē bija jātēlo ola, vista, lācis un dinozaurs un jāatrod sev partneri ar ko iepazīties un spēlēt ‚akmens, šķēres, papīrītis‘. Vinnētājs tad drīkstēja pārvērsties par nākošo ķēmu. Centra aulā valda smieklīga burzma, kamēr pietupušās olas saka „vabl, vabl“, un lāči, izstiepuši rokas gaisā, rūc: „rā, rā, rā“. Vēlāk vakarā bērni vēl spēlē galda spēles un pieaugušie dzied, apsēdušies aplī ar kokļu pavadījumu.

Sestdienas pēcpusdienā pēc nodarbībām, lingviste Laura Ritenberga-Kindere vada diskusiju par divvalodīgu bērnu audzināšanu diasporā. Dalībnieki dalās pieredzē bērnu attīstībā, un Ritenberga-Kindere uzsver, ka bērnu latviešu valoda ir vecāku latviešu valodas atspoguļojums. Viņa sniedz padomu vecākiem - censties konsekventi runāt latviski, bet bērnu nesodīt, ja tie kaut ko pasaka nepareizi.

Kad vakarā nometnieki ir izsalkuši, tie bauda pikniku ārā, bērnu dārza bedrē, ar grillētām desiņām, svaigiem dārzeņiem un uz iesmiem uzdurtiem „marshmallow“ uzputotā cukura saldumiem. Pēc ēšanas, nometnieki jautri dejo dančus mūziķu pavadībā (akordeons, vijole, mandolīna, flauta, kā arī bungas - iepriekšminētā mazā Nika izpildījumā). „Cūkas griķos“ rada visiem lielu prieku, kā arī „pankūkdancis“ vai „plaukstiņpolka“.

Nometnes iniciatorei un vadītājai, Rasai Jansonei, 23, šis vakars esot bijis mīļākā aktivitāte nedēļas nogalē. Kā radās ideja šādai nometnei? „Es rakstu savus studiju pētījumus par latviskās identitātes saglabāšanu diasporā, un viens no maniem secinājumiem ir, ka bērnu latviskās identitātes saglabāšanā liela loma ir ģimenei. Es pati esmu uzaugusi, piedaloties daudzās „trejdeviņu spēlmanīšu” nometnēs, kuras rīkoja mani vecāki Pēteris un Sandra Jansoni, un arī tagad – ar tradicionālās kultūras biedrību „Mantojums” viņi rīko vasaras nometnes tieši diasporas latviešu bērniem, tāpēc zinu, ka nometne ir labs veids, kā veidot draudzības un patīkami pavadīt laiku
ar cilvēkiem, kuriem ir kopīgas intereses. Šī gada sākumā es biju 3 x 3 ģimeņu saietā Canberra, Austrālijā un iedvesmojos no ģimeniskās atmosfēras, kad nometnē ir ne tikai bērni, bet arī viņu vecāki – draudzības un saikne veidojas ne tikai starp bērniem, bet ģimenēm. Tad nu saliekot kopā šīs trīs lietas – latvietību, ģimenes, un nometņu pieredzi bija skaidrs, ka šāda ģimeņu nometne būtu tieši laikā!”

Jansone studē Latvijas Kultūras akadēmijā, un ERASMUS programmas ietvaros veic trīs mēnešu ilgu praksi LCM pie Zuzes Krēsliņas-Silas. Viņa uzrunāja centra latviešu skoliņas vecākus un kolektīvu vadītājus, par piedalīšanos ģimeņu nometnē. „Piesaistīt palīgus bija grūti tajā ziņā, ka tad, kad es nolēmu rīkot nometni, es nevienu nepazinu. Taču partnerus izdevās atrast ļoti ātri, jo Minsterē darbojas daudz pretīmnākoši un aktīvi latvieši.“ Turklāt Jansone lietoja savus personīgos kontaktus un piesaistīja asistentu komandu, četrus jauniešus, kuri palīdzēja visās jomās: no dārzeņu griešanas līdz danču vakara pavadīšanai.

Vadītāja apbrīnoja nometnes kopsajūtu, par spīti dalībnieku daudzveidībai: „Man ļoti patika tas, cik aizrautīgi bija ne tikai bērni, bet ari visi pieaugušie. Vienmēr varēja atrast kādas palīdzīgas rokas, kas padarīja ģimeņu nometni par visu dalībnieku kopēju pasākumu, nedalot skolotājus, organizētājus un dalībniekus, jo visi piedalījās visur. Visi bija tā sadraudzējušies, ka nevarēja pateikt, kuri bērni bija kuriem vecākiem, jo visi pieskatīja visus.“

Jansones draudzene un studiju biedre Rozīte Katrīna Spīča, 22, atlidoja uz Minsteri no Rīgas, lai mācītu grupām ar un bez priekšzināšanām kokles spēli. Smaidīgā meitene ar skruļļainiem matiem īpaši novērtē ģimeņu dienu norises vietu. „Man patika tas, ka nometne notiek Latviešu Centrā Minsterē, jo šī vieta ir ideāli piemērota rīkot nometni. Šai vietai ir ļoti laba aura. Man arī patika, ka bērni tiešām runā labi latviešu valodu.“ Spīča ir piedalījusies dažādās nometnēs Latvijā un diasporā, gan kā dalībniece, gan no 17 gadu vecuma arī kā skolotāja.

Uz jautājuma, kas viņu visvairāk pārsteidzis par nometni, Spīča atbild, ka neesot varējusi ticēt, ka dalībnieks Enno Walkenfort, 21, esot 100% vācietis, jo tik labi runājot latviski. Walkenfort stāsta, kā saskāries ar latvietību. „Es Latvijā dzīvoju gadu un tur darīju brīvprātīgo darbu Valmierā, pensionātā. Tā bija Eiropas Savienības brīvprātīgo programma EVS (‘European Voluntary Service’). Tur es iepazīstinājos ar Latviju, mācījos valodu, un tas viss man patika.“

Starpbrīžos pie garā, sportiskā jaunieša skrien bērni, jo viņš ir atvedis elastīgu jostu, ko piesējis starp diviem kokiem centra pagalmā, un tur bērniem roku, kas cenšas uz jostas balansēt. Walkenfort atzīst centra lomu latviešu kultūras atklāšanā: „es pirms brivprātīgā gada, vienu reizi biju LCM un arī runāju ar Zuzi Krēsliņu-Silu, tas bija mans pirmais kontakts. Kad es nonācu atpakaļ Vācijā, es domaju ka man tagad jāiet regulāri centrā. Es pagājušajā gada oktobrī sāku dejot LCM tautas deju kopā ‚Danči‘.“

Svētdienas pēcpusdienā, nometnes beigās, dalībnieki kopīgā koncertā rāda, ko ir iemācījušies. Bērni parāda teātra uzvedumu ar dziesmām un dejām - pasaku par „Mazo kukulīti“ un iesācēji koklē, dzied un piesit kāju pie dziesmas „Divi dienas mežā gāju“. Pie dināmiskiem dienvidamerikas ritmiem, zumbas dejotāji kustina kājas un
gūžas, un garos sarkanos svārkos valdzina sabiedriskās deju pāri ar valsi, fokstrottu un ča, ča, čā. Protams, būdami latvieši, arī dziedām tautas dziesmas ar un bez instrumentu pavadījuma.

Kā nometnes pēdējo programmas daļu, pateicoties Ārlietu Ministrijas atbalstam, varam noskatīties Vara Brasla ģimeņu komēdiju „Vectēvs, kas bīstamāks par datoru“ un izmantot vienreizējo iespēju parunāties ar klātesošo režisoru Braslas kungu un scenāriju autoru Alvi Lapiņu. Lapiņš mūs iepriecina ar interviju fragentiem no jauna
puiša aktieru meklēšanas, piemēram: „Kādas tev attiecības ar datoru? – Vai tad jūs nezināt, ka attiecības ir tikai ar sievietēm?”

Tā nu mūsu nometnītei arī ir pienācis gals un dalībnieki svētdienas vakarā lēnām dodas mājās. Pajautāti, vai piedalītos atkal šādā nometnē, visi rakstam intervētie atbild ka noteikti atkal piedalītos. Ko vadītāja Jansone novēl Minsteres latviešiem nākotnei? „Mes nometnes ietvaros ar bērniem un pieaugušajiem bijām LCM muzejā,
kur Viktors mums pastāstīja par Zentu Mauriņu un pieminēja arī viņas slaveno citātu ‚uzdrīkstēties ir skaisti’. Tā nu es novēlu turpināt uzdrīkstēties draudzībā, latviskumā un visās aktivitātēs!”

Sakām paldies dalībniekiem par uzdrīkstēšanos piedalīties un jauko kopābūšanu! Lielais paldies par nometnes tapšanu ir jāsaka visiem nodarbību vadītājiem: Andrai Pūcei, Rozītei Katrīnai Spīčai, Laumai Leišovnikai, Valdai Dundarei, Vinetai Frērikai, Kristīnei Gerhardei, Ingūnai Šķesterei, Jevgēnijai Valdmanei, kā arī tehniskajiem palīgiem – Gustavam Šķērstiņai, Dainai Auziņai, Pēterim Ponnim, Dārtai Silai un LCM vadītājai Zuzei Krēsliņai-Silai, kā arī nometnes vadītājai Rasai Jansonei! Milzu paldies LCM saka arī nometnes atbalstītājiem: Latviešu kopībai Vācijā!

Raksta autore: Dārta Sila
Attēls: Pēteris Ponnis

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti