Dalies:

Pētnieks Mārtiņš Kaprāns raksta grāmatu par latviešiem Lielbritānijā

Pētnieks Mārtiņš Kaprāns raksta grāmatu par latviešiem Lielbritānijā
LETA/Edijs Pālens
  • 21. Feb. 2020

Pierasts domāt, ka Īrija ir tā valsts, kas simboliski iemieso “jauno emigrāciju”, taču pašreiz tā pat vairs nav TOP3 populārāko mērķa valstu vidū. Pirmajā vietā neapstrīdami ir Lielbritānija, kur pēc piesardzīgām aplēsēm dzīvo aptuveni 110 tūkstoši no Latvijas aizbraukušo. Tieši par šiem cilvēkiem Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns pašreiz raksta grāmatu. Par tās tapšanu pētnieks sniedzis plašu interviju Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā".

Kaprāns latviešu kopienu Apvienotajā Karalistē pēta jau kopš 2014.gada. Šajā laikā pētnieks veicis plašas aptaujas, padziļinātas intervijas, braucot pie šiem cilvēkiem uz Lielbritāniju, un piedalījies kopienu pasākumos. Kaprāns Lielbritānijā dzīvojošo Latvijas migrantu kopumu sauc par “Latvijas sabiedrības mikromodeli”.

“Tur ir sava elite – kultūras elite tai skaitā. Un ir no laukiem aizbraukušie, kas arī tur dzīvo mazpilsētās vai lauku apvidos. Dažādu izglītību [cilvēki], ar dažādu pieredzi. Viņi ļoti lielā mērā reprezentē Latvijas sabiedrību,” stāsta Kaprāns.

Lasītākās ziņas valstī

Lai arī topošā grāmata būs par Lielbritānijas latviešiem visā daudzveidībā, pētnieku personīgi vairāk interesē tā cilvēku daļa, kas strādā mazkvalificētu vai vidēji kvalificētu darbu. 

“Tie nebūs gluži tie, kas strādā finanšu sektorā Londonā, kas varbūt bieži vien tiek piesaukti kā “veiksmes stāsti”. [Mani interesē] “vienkāršie” cilvēki, kas ir vistipiskākie – kas strādā noliktavās, celtniecībā, uz lauka, fabrikās, šķiro vai iepako produktus,” norāda pētnieks.

Latvijā ir nostiprinājušies stereotipi, ka aizbraucēji dzīvo briesmīgos apstākļos un “kalpo”. 

“Īstenībā daudzi no viņiem ir kā fēniksi no pelniem atdzimuši un savu dzīvi no jauna sākuši. Tur tas veiksmes faktors ir daudz vairāk nekā neveiksmes,” norāda Kaprāns, uzsverot, ka viņa kā pētnieka uzdevums ir ar stereotipiem cīnīties.

Parāk labi savam pirmajam darbam

Socioloģijā mēdz runāt par augšupejošu un lejupejošu mobilitāti. Dzīves laikā cilvēks var kāpt uz augšu pa karjeras kāpnēm vai slīdēt lejup. Aizbraucēju stāsti ir ļoti raibi, atzīst pētnieks. Lielākoties pirmais darbs, ko uz Lielbritāniju atbraukušie dara, neatbilst viņu patiesajām spējām un kvalifikācijai.

“Es esmu intervējis angļu un latviešu valodas skolotājas, kuras sākušas savu darbu salātu pakošanas rūpnīcās un kāpušas lēnām pa karjeras kāpnēm. Bet, kas ir interesanti, pat, ja viņas gluži nevar strādāt un dažas nemaz negrib strādāt Lielbritānijas skolu sistēmā, [..] viņas meklē kaut ko pietuvinātu un līdzīgu savai kvalifikācijai.”

Konkrētās sievietes vēlāk atradušas darbu sociālās aprūpes sektorā.

“Cilvēki ar īpašām vajadzībām [Lielbritānijā] vairs nav kopējos namos, bet viņi ir sadalīti dzīvot mazās kopieniņās, grupās. Un šīs mājas ir jāpārvalda. [..] Un te pedagoģija zināmā mērā transformējas un nepazūd, esot tur.”

Nonākot jaunos apstākļos, daudzos mostas pašiniciatīva, novērojis pētnieks. Viņš kā piemēru min cilvēkus, kas Latvijā bijuši augsta līmeņa meistari celtniecībā, atbraucot uz Lielbritāniju sāk ar darbu noliktavā, bet pie tā neapstājas.

“Bet viņi vēlas būt tuvāk savai profesionālajai identitātei. Un viņi kārto sertifikātus, visus soļus, kas prasa ilgu laiku un resursus, lai varētu tuvāk savai vēlamajai profesijai nonākt,” par cilvēku cīņassparu stāsta pētnieks.

Uz laiku vai pavisam?

Motivācija palikt vai atgriezties, protams, ļoti individuāla. Taču pētījums izgaismojis divus izšķirīgus faktorus, kas 90% cilvēkiem liks palikt – Lielbritānijā izveidota ģimene un iegādāts nekustamais īpašums. 

Maksimums, kas pie labvēlīgiem apstākļiem varētu atgriezties, ir viena piektdaļa, lēš pētnieks. Ja Latvijā sociālekonomiskie apstākļi pasliktināsies, proti, nebūs pieejamas mājvietas un algas saglabāsies nekonkurētspējīgas, mājās braucēju skaits būs mazāks. 

“Vislielākā varbūtība, ka cilvēki atgriezīsies pensijas vecumā. Trīsdesmitgadniekiem perspektīva varētu būt - “kaut kad pensijas vecumā, kad tāda bezrūpīgā britu pensija būs, tad es varēšu pārcelties atpakaļ un bezrūpīgi dzīvot”,” ieskicē pētnieks.

Kaprāns pētījumā izvairās likt uzsvaru uz to, kā veicināt remigrāciju. Viņu vairāk interesē – kā nepazīstamā vidē tiek būvēta jauna dzīve.

“Kā cilvēki veido savu jauno identitāti, jauno dzīvi un dzīves jēgu, dzīves telpu, un kas paliek no agrākās dzīves telpas un pasaules. [..] Proti, viņi atbrauca un viņiem bija tā iespējamā pasaule prātā. Viņi ir atbraukuši un tagad veido un piepilda šo iespējamo pasauli.”

Māksla par sevi pastāvēt

Pētnieks novērojis, ka daudzi Lielbritānijā dzīvojošie apguvuši, kā aizstāvēt savas tiesības, cīnoties pret darba devēju patvaļu vai rasistiskiem izteikumiem. 

“Apziņa, ka tu vari sekmīgi aizstāvēt savas darba ņēmēja tiesības ir viena pazīme, ka cilvēki ir pielāgojušies un sapratuši spēles noteikumus. To vajadzētu uztvert arī tiem, kas mēģina par remigrāciju runāt – [saprast], ka šeit jau viņi ir apzinājušies sevi kā subjektu, kas spēj ietekmēt savu dzīvi, profesionālo trajektoriju caur savām tiesībām. Tad Latvija bieži kļūst par tādu kā kontrastu - lūk, Latvijā es īsti nespēju savas darba ņēmēja tiesības aizstāvēt, ar mani nerēķinājās. Lai gan tā pieredze, iespējams, velkas līdzi no 10 gadu senas pagātnes.”

“Brexit” dēļ diskrimināciju neizjūt

Imigrācija bija liela “Brexit” veicinoša tēma, un ir joprojām – jo tiek solīts, ka migrācijas politika tiks būtiski pārskatīta, koncentrējoties tikai uz augsti kvalificētiem iebraucējiem.

Kaprāns par to, kā Lielbritānijas latvieši jūtas “Brexit” kontekstā veicis lielu kvantitatīvu aptauju.

“Kopumā latvieši nav saskārušies ar agresiju. Ir atsevišķi gadījumi. Bet tas interesantais ir – arī tad, ja agresija parādās, viņi [aptaujātie] to mēģina uztvert ne tieši “Brexit” gaismā,” par aptaujā secināto stāsta Kaprāns.

No britu puses mēdzot būt “mazas, ikdienišķas nelietības”, noskaidrojies aptaujā un intervijās.

Viens intervētais stāstījis, ka pēc “Brexit” kāds kaimiņš, lai izrādītu savu nepatiku pret iebraucējiem, regulāri metis pāri sētai dažādas lietas, piesārņojis pagalmu, arī kādu skarbāku vārdu veltījis. Tas ģimeni mudinājis pārcelties citur.

Ir cits aspekts, kur “Brexit” atstājis ietekmi. Daudziem šis bijis brīdis nopietni izvērtēt – uz cik ilgu laiku īsti šeit esmu ieradies?

“Tu vairs nevarēji būt ar šo domu – es jau te esmu uz pagaidu laiku, es varētu arī aizbraukt. Pēkšņi tev pasaka – tev jāpiesakās pastāvīgās uzturēšanās atļaujai, citādi tu nevarēsi šeit vairs dzīvot. Zināma izšķiršanās – ne tikai simboliska, bet ļoti praktiska,” skaidro pētnieks.

“Vecā trimda” un “jaunā emigrācija” - divas dažādas kopienas

Pastāv lielas atšķirības starp trimdas latviešiem, kuri emigrējuši otrā pasaules kara rezultātā, un tā saucamo “jauno emigrāciju", secinājis pētnieks. Šo abu grupu ceļi krustojas reti un viņu “dialogs ir vājš”, saka Kaprāns.

“Viņi to [savstarpējo saikni] mēģina veidot caur “Daugavas vanagu” māju Londonā, un vēl “Bērzes strazdi” varbūt kļūst par tādu kā tiltu, kas cenšas veidot šo dialogu,” stāsta pētnieks, taču – kopā būšanas dzinuļi un formas abām kopienām atšķiras.

Trimdas latviešus vairāk vieno politiskās idejas un tādas tradicionālas kultūras aktivitātes kā kori, deju kolektīvi un citas tautas kultūras aktivitātes. Tikmēr “jauno emigrāciju” vairāk vieno hokeja, florbola un basketbola komandas.

“Savā ziņā arī tas veic solidarizējošu funkciju. Tikai tā toņkārta ir cita. Līdz ar to tā vairāk ir sociāli nevis politiski orientēta solidaritāte,” skaidro Kaprāns. Kopumā latvieši Lielbritānijā nav pārāk naski uz kopīgām nodarbēm.

“Man [par šo viedokli] varbūt sanāktu zināma rīvēšanās ar mūsu aktīvākajiem diasporas pārstāvjiem. Protams, Lielbritānijā ir gan deju kolektīvi, gan kori, gan citu aktivitāšu dalībnieki. Taču aptaujas ir parādījušas – iesaiste šī tipa aktivitātēs nav sevišķi augsta, tie ir pāris procenti no visiem,” norāda pētnieks.

Latvietis latvietim ārpus Latvijas netīkams?

Varētu būt, ka jaunās tehnoloģijas mazina motivāciju tikties klātienē. Bet intervijās regulāri parādījusies tēze: “Es izvairos tikties ar latviešiem”.

Kāds latviešu celtnieks, ko Kaprāns intervējis netālu no Mančestras, piemēram, teicis: “Man liekas, ka latvieši izmainās, kad viņi ir tur. Viņi kļūst augstprātīgāki, it kā cenšas distancēties no tevis, tāpēc mēs [intervējamais un sieva] cenšamies no latviešiem izvairīties.”

Kāds cits latvietis, kurš Londonā nodibinājis savu remonta kompāniju, vaļsirdīgi atzinis: “Mēs savā kompānijā kā darbiniekus nepieņemam latviešus. Vairāk lietuviešus.” 

“Latviešu [darbinieku kompānijā] sākumā bijis daudz, bet esot kaut kā nedaudz greizi skatījušies, ka, lūk, priekšnieks, kompānijas īpašnieks, arī ir latvietis. Tāda bija viņa interpretācija. Esot izlēmuši, ka ir mazāk problēmu, ja paņem lietuviešus,” par intervijā uzzināto stāsta Kaprāns.

Pētnieks secinājis, ka daļai latviešu Lielbritānijā “ieslēdzas kultūras barjeras” attiecībā uz pašu kultūras pārstāvjiem.

Nelieto vārdu “diaspora”

Pētnieka Mārtiņa Kaprāna grāmata par Lielbritānijas latviešiem nāks klajā nākamā gada sākumā. Tajā, visticamāk, nevarēs atrast vārdu “diaspora”.

“Viņi paši sevi tā nesauc un neuzskata,” skaidro Kaprāns uzsverot, ka ir svarīgi sarunāties, izmantojot tādus jēdzienus, ar kuriem viņi paši identificējas. Vārdu “diaspora” pārsvarā lieto politiķi, pētnieki un žurnālisti.

“Kad cilvēki runā par sevi, viņi saka: “Mēs, latvieši...”, citreiz nekautrējas sevi nosaukt par imigrantiem, bet par diasporu faktiski [ne]. Es esmu dažiem pajautājis, un viņi tad vaibstās.”

Raidījumu ar pētnieka Mārtiņa Kaprāna piedalīšanos var noklausīties Latvijas Radio mājaslapā.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti