Dalies:

Pētnieks: Kontinenta miermīlīga apvienošana ir Eiropas DNS

Pētnieks: Kontinenta miermīlīga apvienošana ir Eiropas DNS
CC0 licence
  • 07. Feb. 2020

Ko nozīmē Eiropas Komisijas (EK) piedāvātā Eiropas Savienības paplašināšanās sistēmas reforma? Un kāpēc līdz šim pret paplašināšanos iebildusi Francija? Par šiem jautājumiem Latvijas Radio žurnālista Uģa Lībieša saruna ar pētnieku Florānu Marsiaku.

Diskusijas par Eiropas Savienības (ES) paplašināšanos dienaskārtībā ir bijušas jau vairākus mēnešus pēc tam, kad Francija bloķēja iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju. Francija ir kritizējusi pašreizējo paplašināšanās sistēmu un prasījusi, lai Eiropas Savienība mainītu savu pieeju. Es gribētu jums jautāt, kā jūs skaidrotu šo Francijas nostāju? Vai šeit runa tiešām ir tikai par paplašināšanos, vai arī ir kādi zemūdens akmeņi, par kuriem mēs runājam maz, bet kuri ir ļoti svarīgi?

Ir vairāki faktori. Francijas iebildumi pret iestāšanās sarunu uzsākšanu ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju nav pārsteidzoši. Francija tam pretojās jau 2018. gadā un [Francijas] prezidents [Emanuels] Makrons jau tolaik lika noprast, ka, viņaprāt, ir absurdi runāt par iestāšanās sarunu uzsākšanu, kamēr mēs diskutējam par “Brexit”. Līdz ar to pirmais ir laika jautājums.

Lasītākās ziņas

Otrs elements ir saistīts ar Eiropas Savienības reformu gaitu. Prezidents Makrons ir iesniedzis daudz un dažādus piedāvājumus par aizsardzības, monetārās un ekonomiskās savienības reformēšanu un tā tālāk, taču viņš ir saņēmis visai mazu atbalstu no saviem partneriem, īpaši Vācijas. Vienā brīdī viņš saprata, ka paplašināšanās jautājums ir tāds, kurā viņa balss var tikt sadzirdēta.

Un, treškārt, taktiski domājot – martā Francijā ir gaidāmas vēlēšanas. Prezidents Makrons un viņa partija nevēlas nosūtīt signālus par migrācijas plūsmām, kas, viņuprāt, joprojām ir par lielu. Taču kopumā runa ir par Eiropas Savienības reformēšanu kopumā, un paplašināšanās politika ir tikai daļa no šī procesa.

Ņemot vērā Francijas apsvērumus, Eiropas Komisija šonedēļ publiskoja savu jauno un uzlaboto plānu, ko tā ir nosaukusi par uzticamu Eiropas Savienības perspektīvu Rietumbalkānu valstīm. Kā jūs vērtētu šo jauno piedāvājumu?

Jaunajā piedāvājumā ir paņemts ļoti daudz no franču ierosinājumiem. Patiesībā, pirms EK piedāvājuma ir bijuši vēl divi citi piedāvājumi. Vienu tūlīt pēc pērnā gada samita, kurā Francija kopā ar Nīderlandi un Dāniju bloķēja iestāšanās sarunu sākšanu, iesniedza pati Francija. Otru iesniedza deviņas citas Eiropas Savienības dalībvalstis, manuprāt, ieskaitot arī Latviju. Eiropas Komisijas variantā ir iekļauti vairāki elementi, kuri pilnīgi noteikti bija nepieciešami.

Es uzskatu, ka iestāšanās procesa reforma patiešām ir nepieciešama, jo šis process līdz šim nav īsti veiksmīgi strādājis. Jautājums ir – kā mēs to izdarām un kādā laikā? Piemēram, EK ierosina palielināt stimulus, ko varētu nosaukt “vairāk par vairāk”.

Proti, ja valstis īsteno vairāk reformu, tām tiek dota iespēja piekļūt Eiropas programmām un līdzdarboties Eiropas politikā.

Taču šajā piedāvājumā ir iekļauts arī „mazāk par mazāk” princips. Ja valstis dara mazāk, piemēram, nepietiekami cīnās ar korupciju, iestāšanās procesu varētu apturēt vai iesaldēt. Šie ir ļoti nozīmīgi jautājumi, lai iestāšanās perspektīvai piešķirtu lielākus muskuļus. Taču šajā līmenī ir arī vairākas lamatas.

Jaunā metode piešķirtu Eiropas Savienības dalībvalstīm lielāku teikšanu, izvērtējot kandidātvalstu sasniegto progresu, tuvinoties Eiropas Savienības standartiem. Vai jūs piekrītat paplašināšanās komisāra Olivjē Vārelji viedoklim, ka šim procesam ir jābūt ne tikai administratīvi, bet arī politiski virzītam?

Jā, tas ir ļoti interesants jauninājums. Nenoliedzami, dalībvalstu loma palielināsies. Taču realitātē tā jau iepriekš ir bijusi ļoti augsta. Pēdējo desmit gadu laikā Rietumbalkānu valstu integrācija ir bloķēta atkārtoti. Kaut vai runājot par Grieķijas rīcību, bloķējot Ziemeļmaķedonijas iestāšanos. Dalībvalstis ir izveidojušas vairākus mehānismus, lai palēninātu un kontrolētu šos procesus. Šie mehānismi joprojām pastāv, un jaunā metodoloģiju ierosina to oficiāli atzīt. Tas nebūt nenozīmē kaut ko sliktu.

Interesanti būs vērot, kā uz to reaģēs Rietumbalkānu valstis. Tās tik ļoti neinteresē politiskās iesaistīšanās loģika, tās cenšas izpildīt kritērijus administratīvā ceļā. Šeit es redzu tādu kā neatbilstību vai pārpratumu no Eiropas Savienības puses.

Eiropas Savienība palielina politisko līdzdalību, bet Balkānu valstis reaģē ar administratīvām pārmaiņām.

Kāda ir līdz šim bijusi un kādai būtu jābūt Balkānu valstu reakcijai uz notiekošo? Un kas tām būtu jādara, lai uzlabotu savas pozīcijas gan reformu jomā, gan sarunājoties ar citām Eiropas Savienības valstīm?

Rietumbalkānu valstis ir gaidījušas šīs reformas, īpaši Albānija un Ziemeļmaķedonija. Tāpēc tā noteikti ir laba ziņa, ka šis process ir sācis virzīties uz priekšu. Serbijas un Melnkalnes gadījums ir nedaudz sarežģītāks, jo nav saprotams, vai šo reformu varēs piemērot abām minētajām valstīm?

Komisārs ir paziņojis, ka Serbijai un Melnkalnei būs iespēja brīvprātīgi pievienoties šai reformai. Un šeit es redzu ļoti lielu klupšanas akmeni, jo es īsti neredzu pamudinājumu šīm valstīm pievienoties. Tas tāpēc, ka reformā ir šis „mazāk par mazāk” princips.

Lai arī uz papīra Serbija un Melnkalne ir pašas attīstītākās valstis, realitātē tās ir valstis, kurās varas sagrābšana ir visizteiktākā.

Viņi ir saņēmuši atalgojumus, kaut arī viņu panākumi reformu īstenošanā pēdējo desmit gadu laikā nav bijuši īpaši labi. Tad kāpēc pievienoties?

Un šeit parādās otrais aspekts, proti, reģionālā sadarbība. Ja reforma neparedz iesaistīt visas reģiona valstis, to vidū sāksies šķelšanās. Un tas ir pretrunā ar pēdējos divu trīs gadu laikā īstenoto Berlīnes procesu, kura mērķis ir nodrošināt visa reģiona kopīgu virzīšanos uz priekšu, stiprinot sadarbību un atkalapvienošanos.

Pilnu interviju lasiet LSM.LV

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti