Dalies:

"Personība fokusā": uzņēmēja Olga Kotova

"Personība fokusā": uzņēmēja Olga Kotova
Foto: SSE Riga
  • 06. May. 2020

Olga Kotova ir uzņēmēja, biznesa sieviete ar visai neparastu un prasīgu hobiju – kāpšanu kalnos, par kuru viņa stāsta burtiski degošām acīm. Un acīm ir jādeg, lai būtu jēga dzīvot, SSE Riga podkāstā “Personība fokusā”/“Person of Interest” žurnālistam Maikam Koljeram saka starptautiskā sociālās uzņēmējdarbības akseleratora “NewDoor” valdes locekle un “Baltic Commercial Aviation Training” dibinātāja. Tāpēc ir jāsapņo. Un nevis šā tā, bet vistrakākie un neiedmājamākie sapņi, ja vien tie, no rīta pamostoties, liek pasmaidīt un virza uz priekšu.

Dzimusi, augusi, visu bērnību izbaudījusi un visus labākos draugus ieguvusi Rīgā. Olgai ir maģistra grāds ekonomikā. Uzņēmējdarbībā, tirdzniecības jomā roku iemēģinājusi jau 16 gadu vecumā, un dara to joprojām. Interesi par ekonomiku radījusi sajūta, ka “dzīve ir īsa, un laiks ir vērtība”.

Lasītākās ziņas

“Dzīve ir īsa, un laiks ir vērtība”

“Nezinu, cik veselīgas ir šādas domas 14 gadu vecumā, bet tieši tad es to pirmoreiz sajutu. Skaidri atceros, ka man bija 14, kad runāju ar vienu no savām labākajām draudzenēm un teicu: “Mūsu pulkstenis tikšķ. Ir tik daudz lietu, ko darīt.” Un viņa atbildēja: “Jā, mums jāsteidzas.”. Un tā mēs steidzāmies kopā.”

Pirmais kopīgi paveiktais darbs ir krietna stāsta cienīgs.

“Neatceros, kura bija tā fantastiskā persona, kura mums toreiz uzticēja pārtulkot dokumentāciju “MI 8” helikopteram. Man nebija ne jausmas, kā helikopters funkcionē, nevienā valodā.”

Pārtulkot šādu tehnisku dokumentāciju pirms “Google” ērā bijusi liela avantūra.

“Mēs bijām nokrāvušās ar tehniskajām vārdnīcām no grīdas līdz griestiem. Sēdējām naktīm. Kad bijām tikušas galā ar daļu teksta, es gribēju atrast kādu, piemēram, pilotu, kurš izlasītu un pateiktu, vai uzrakstītajam ir kāda jēga. Tas bija jautri.”

“Tad es pamanīju iespēju agrāk iestādies augstskolā. Viņi izmēģināja jaunu pieeju, ļaujot iestāties augstskolā divus gadus pirms vidusskolas beigšanas. Tas paredzēja, ka, beidzot skolu, varētu uzreiz turpināt studijas otrajā kursā augstskolā. Tas precīzi nospēlēja uz manām “dzīve ir īsa, un laiks ir vērtība” izjūtām, tāpēc es ielēcu šajā piedāvājumā,” stāsta Olga.

Jākrāj pieredzes slāņi

Iespējams, ka pie “dzīve ir īsa” sajūtas piezagšanās tik agrā vecumā vainojami pārmaņu laiki deviņdesmitajos, prāto Olga. 

“Tas ir [Latvijas] neatkarības atgūšanas laiks. Tas ir laiks, kad pēkšņi viss tavs apvārsnis ir atvēries. Šķita prātam neaptverami – ko visu tu varētu darīt. Turklāt 14 gadu vecumā tu nedomā rāmjos. Tu sev nesaki: “Tas nav reāli”. Tā vietā ir sajūta – es varu doties jebkur, man priekšā ir visa pasaule. Nav nekā, ko es nevarētu. Man bija sajūta – gribu to visu! Bet, ups, nav laika! Tāpēc jāsāk tūlīt un uzreiz.”

Olga pārliecināta – ja neizdosies viena lieta, izdosies cita.

“Jo vairāk tu dari, jo vairāk pieredzes tev ir, jo vairāk slāņu sev iegūsti. Un es krāju šos slāņus. Tas ir enerģijas un optimisma avots. Tu zini, kā ir tad, kad kaut kas neizdodas – ka tu izdzīvosi un pēc tam aizmirsīsi. ”

Sapņošanas advokāte

Olga sevi sauc par “sapņu un personiskās attīstības treneri”. Žurnālists Maiks Koljers godīgi atzīst, ka uz šādiem amata nosaukumiem raugās ar cinisma devu, tāpēc lūdz, lai Olga pārliecina viņu – kas tieši ir šāds cilvēks.

“Esmu pārliecināta, ka sapņot ir absolūta nepieciešamība. Visvairāk mani uztrauc mirkļi, kad kādam pajautā – kas ir tavs sapnis? - un pretī saņem tukšu skatienu.”

Kad Olga runā par sapņiem, tad viņa domā tieši tos – trakos, varbūt muļķīgos, lielos sapņus. Aizlidot uz marsu vai kļūt par astronautu.

“Tas ir kaut kas personisks, pat ne līdz galam sasniedzams, bet ārkārtīgi kārots un vērtīgs mērķis konkrētajam cilvēkam. Kaut kas, kas tevi iedegtu no rīta. Kaut vai tikai apziņa, ka varbūt kādreiz tas notiks.”

Olga par piemēru ņem Maiku, kurš atzīst, ka viņa lielais sapnis ir uzrakstīt izcilu romānu.

“Tas nenozīmē, ka to uzrakstīsi rīt,” saka Olga, “bet pats sapņošanas akts ienes cilvēkā dzīvību. Ienes dzīvību rutīnā, ikdienā. Tas padara dzīvi dzīvošanas vērtu.”

Pieaugušajiem jāsapņo kā bērniem

“Tas ir klasiskais stāsts par bērna nenogalināšanu sevī. Man, piemēram, šobrīd ir super interesanti vērot savus mazos bērnus,” atzīst Olga. “ Es šobrīd viņos redzu nebeidzamu zinātkāri. Tā ir neizmērāma. Zinātkāres ir vairāk nekā enerģijas. Viņi var aizmigt pārguruši, taču joprojām būtu par kaut ko ieinteresējušies.”

Protams, var racionalizēt un teikt – tā pasaule iekārtota. Bērnībā viss interesē un sapņi plūst pāri malām, bet tad pieaugam. Bet kādēļ daudzi pieaugušie pārtrauc sapņot?

“Tas man neliek mieru. Kurā brīdī mēs apzināti vai neapzināti nolemjam, ka esam kļuvuši par nopietniem pieaugušajiem? “Sapņi ir muļķīgi, tagad pievēršos nopietnām lietām”. Piemēram, kredītsaistībām. Kas, ļoti iespējams, nogalina ļoti daudz sapņu. Mums vajadzētu atcelt šo lēmumu! Mudināt mūsu bērnus to nedarīt. Mudināt mūsu vecākus atcerēties, par ko viņi sapņoja, kad bija bērni.”

Ierobežojumu un rāmju pasaulē tāpat pietiek. Likumi un citas lietas. Nav vajadzības sev uzlikt vēl vairāk rāmju un nesapņot. Jo tieši tā notiek, ja sevi ieliekam mazā krātiņā un izvēlamies tajā dzīvot.

Sapņi un saprāts nav pretmeti

Maiks liek pretī jautājumu – kā sapņošana un domas brīvība iet kopā ar Olgas hobiju – kalnos kāpšanu, kur nepieciešama stingra plānošana, saprātīgas izvēles un konkrētu noteikumu ievērošana?

“Kādēļ tev šķiet, ka sapņošana nav saprātīga?” atvaicā Olga. “Lai tev būtu vēlēšanās sasniegt savu sapni, tam jābūt īstam sapnim – ar tajā ietverto aizrautību un enerģiju. Tas tevi virzītu cauri sarežģītiem laikiem, kas palīdzētu šķērsot robežas. Ja sapnim nepiemīt šāda enerģija, tu to nekad nesasniegsi. Tu drīz vien pārstāsi censties.”

Lai sapņotu kvalitatīvus sapņus – tāpat kā ar skriešanu, ēst gatavošanu vai jebko citu – ir regulāri jāpraktizē, saka Olga. Tikai tā iespējams šo prasmi izkopt. 

“Ja sapņošana līdz šim bijusi sveša, ieplāno to kalendārā un pievērsies regulāri. Laika gaitā pratīsi to aizvien labāk, un tu uzdursies tai lietai, kas tevi iekustina. Un tas var izrādīties ļoti tuvu tavai dzīves jēgai. Varbūt arī ne. Tas var mainīties. Tas ir tavs sapnis un tu to vari atmest jebkurā brīdī, tev nevienam nav jāatskaitās. Taču, manuprāt, sapņošana ir izšķirīgi svarīga laimīgā dzīvē.”

Svētlaimīgās grūtības

Olga iemīlēja kalnus tiklīdz tos ieraudzīja. Alpi tobrīd 18 gadu vecās jaunietes elpai likuši aizrauties.

“Stāvēju 3000 metru augstumā Austrijā, raudzījos apkārt. Tā bija skaistākā ainava, ko jebkad biju redzējusi. Šķita, ka tā ir kā džungļu otra puse, ja saprotat, ko domāju.”

Bērnībā Olgai interesēja daba, dzīvnieki, džungļu pasaule. Pieliekot otrā pusē šo kalnu ainavu, Olgas dabas skaistuma etalons bija ieguvis pilnību.

“Tās šķita kā saistītas, bet reizē pilnīgi pretējas pasaules. Tas bija prātam neaptverami. Biju pārņemta.”

Vispirms Olga pievērsusies slēpošanai. Tikai daudz vēlāk gadījies, ka Olga februāra mēnesī iestrēgusi Reikjavīkā, Islandē. Viesnīcas sporta zālē noticis remonts. 

“Reikjavīka ir fantastiska vieta vasarā. Ziemā, sliktos laikapstākļos, nav daudz cita ko darīt kā vien ēst un iet uz sporta zāli. Bet, ja sporta zāle ir slēgta, ātri vien piezogas slikta oma,” atminas uzņēmēja, kurai vajadzīgas vairākas stundas kustību dienā. “Tādēļ nedēļas nogalē es nolēmu uzkāpt tuvējā kalnā. Paveicu to gumijas zābakos, lai arī pa ceļam drīz vien sākās gaita, kas vairāk līdzinājās vienam solim uz priekšu un trim atpakaļ. Lejup man nācās šļūkt uz muguras, jo saķeres nebija nekādas. Cīnījos ar to kalnu 3-4 stundas. Daudz kļūdu, ļoti daudzos līmeņos. Bet kaut kā man tas tik ļoti patika – būt tur vienai ar sniegu, vēju, sarunājoties ar šo kalnu, domājot savas domas, un lēnām virzoties uz augšu vai leju. Tā bija svētlaimīga pieredze.”

Toreiz Olga tehniski visu “salaidusi dēlī”, tas pat nav kvalificējies kā labs pārgājiens. Taču emocionāli viņa šo mirkli tā mīlējusi, ka sapratusi – jāuzvelk piemēroti apavi un jādodas atpakaļ. Tieši to viņa pēc nedēļas izdarījusi.

“Otrreiz gāju ar puisi, kurš vēlāk kļuva par manu vīru. Tas bija aptuveni četru stundu pārgājiens, mēs uzrāpāmies kalna galotnē, nokāpām lejā un secinājām – mums kas tāds jādara vēl,” savu kalnos kāpšanas “aha” mirkli atminas Olga.

Dēkaiņi

Kāpšanas gars pārņēmis tik spēcīgi, ka kā otrais mērķis izraudzīts augstākais Islandes vulkāns.

“Visi, kuri tagad klausīsies, lūdzu, neatkārtojiet! Tas nav droši,” smejas Olga. “Saguglējām, kā rīkoties ar virvēm, kā uzvesties uz ledāja.”

Tā kā nekādas iepriekšējas pieredzes kalnos kāpšanā abiem nav bijis, izveidojuši sarakstu ar lietām, kuras nezina, kā darīt, un kuras šķiet bīstamas. Un tad meklējuši atbildes – kā novērst potenciālos riskus.

“Piemēram, var sabojāties laikapstākļi, sniegs var būt pārāk dziļš, ceļā var gadīties ledājs, pa kuru pārvietojoties – kā bijām dzirdējuši – jāizmanto virves. Ķērāmies pie inventāra meklēšanas, kas varētu mazināt šos riskus, un pie vajadzīgo iemaņu izzināšanas.”

Pēc šī 18 stunu pārgājiena āķis bijis lūpā uz visiem laikiem.

Īstais sapnis ir kā saldējums

Olgas aizraušanās ar kalnos kāpšanu aizsākās pāris nedēļu laikā.

“Tas ir, kā ēdot saldējumu. Tu nokod pirmo gabaliņu un diezgan ātri saproti, vai tā ir tava garša,” raksturo uzņēmēja, atzīstot, ka bijusi pārsteigta - kā var būt, ka jāpaiet gandrīz trīsdesmit gadiem, līdz atklāj savu īsto nodarbi.

Olgas prāts strādā labāk, kad fiziski ir grūti. Kalni viņai to sniedz. Viņa iekšēji sarunājas ar visu apkārt redzamo. Kalnos smadzenes darbojas citādāk nekā ikdienā.

“Es nevaru panākt, lai mans prāts strādātu šādā formātā, esot Rīgā. Diemžēl.”

Bauda, kāpjot kalnos ne tikvien nav mazinājusies, bet ar laiku augusi. Tam pat nav vienmēr jābūt sarežgītam kāpienam slavenā kalnā, pietiek ar skaistu pārgājienu, lai pozitīvās emocijas mirklī atraisītos.

Skarbums un daile

“Aļaska,” neminstinoties atbild Olga, vaicāta, kura ir līdz šim spilgtākā ekspedīcija. “Es neesmu rakstniece, tāpēc man ir grūti atrast vārdus, lai raksturotu to skaistumu, kurā esi ietverts 24/7 mēneša garumā.”

Pat brīžos, kad šķitis, ka nekas vairs nespēj pārsteigt, atlicis izrāpties no telts un atkal palikt plaši ieplestām acīm.

“Aļaska ir tik ļoti uz ziemeļiem, ka naktis vasarās ir visai gaišas, tāpēc šī bija vienīgā ekspedīcija, kur nevajadzēja lukturīti. Tu vari staigāt jebkurā diennakts laikā. Dažkārt iešana tieši naktīs bija loģiskākā izvēle, jo nācās doties pa visai trauslu virsmu, tāpēc noderēja katrs grāds vairāk mīnusā.”

Taču skarbie laikapstākļi neiebiedē, tie liek justies kā daļai no dabas un respektēt to, saka Olga.

“Tādēļ man ir milzu nepatika pret izteicienu “iekarot kalnu”. Tas ir galējs absurds. Ja tev šķiet, ka esi iekarojis kalnu, nedodies uz nākamo, jo vienā no kāpieniem iesi bojā,” skarba ir Olga, “Tu varbūt vari iekarot pats sevi, ja tev tiešām paveicas.”

Mācības sev nevis citiem

Kalnos kāpšana Olgai ir ļoti personisks notikums. Bieži viņa tuvākajiem pat nesaka par došanos kārtējā ekspedīcijā.

“Tas ir ļoti intīms process. Tas mani māca. Nav garantēts, ka šī mācība ir jāgūst vēl kādam. Iespējams, tev tā nederētu, tu nenonāktu pie tiem pašiem secinājumiem. Varbūt ir cilvēki, kuri šīs mācības spēj gūt, neizejot no bibliotēkas. Viņiem kalnos kāpšana nav vajadzīga. Droši vien ir cilvēki, kuri spēj nonākt pie daudz dziļākiem secinājumiem, sēžot uz meditācijas paklājiņa. Man šādu iemaņu nav,” stāsta Olga. “Man kalni ir labu domu avots, kuras tālāk varu pielietot savā personīgajā dzīvē vai biznesā. Stāsts nav par pašiem kalniem.”

Tāpēc uzņēmējdarbības konsultante vairās savās pamācībās lietot salīdzinājumus ar kalniem vai runāt par to “iekarošanu”.

“Es parasti šīs lietas nejaucu kopā.”

“Ar bērniem vai bez”

Olgai ir mazi bērni, taču, dodoties bīstamās ekspedīcijās, “neviens neplāno zaudēt dzīvību vai nekāpj augšup ar nolaidību un domu – man nav bērnu, tāpēc varu rīt mirt”.

“Tu [kalnos] esi apdomīgs ar vai bez bērniem. Bērni dod papildu atbildības sajūtu un kļūsti piesardzīgāks. Šobrīd komfortabli jūtos zemāka riska zonā nekā biju gatava agrāk,” atzīst Olga. “Pirms ikviena šāda pasākuma, ko darām kopā ar vīru, mēs apspriežam – ko darīt uzskatām par piemērotu un ko ne. Mums ir plāni B un C.”

Viņas svarīgākā “recepte” šai savai dzīves jomai ir darīt “ar bērniem vai bez”. Un kopš bērnu piedzimšanas šis moto nav mainījies un nemainīsies, uzskata Olga.

Tu neesi tavs mērķis

“Skolas laikā un vēl pirms tam, es domāju, ka tu esi tas, ko tu dari. Tu esi tavs sapnis. Tu esi tavs mērķis. Tu esi savu darbību iznākums. Neatkarīgi no tā – gūsti panākumus vai ciet neveiksmi. It kā jau zini, ka nevajadzētu justies kā niecībai, ja kaut kas nav izdevies, ka vari mēģināt vēl.”

Izvirzītie mērķi ir ļoti cieši saistīti ar cilvēka “ego”, uzskata Olga. Un tas, pēc viņas domām, ir bīstami.

“Tas ir brīdis, kad tavs prāts nav klātesošs pilnā apmērā. Tas ir mirklis, kad “ego” viegli var ņemt virsroku pār prātu. Tas notiek biznesā, un tas notiek kalnos. Un šī iespējams ir pirmā reize, kad es biznesu un kalnus salīdzinu,” uzskata uzņēmēja. “Tā ir mana galvenā “pret-katastrofas” recepte. Nošķirt sevi no saviem mērķiem.” 

Olga sev iemācījusi izkāpt ārpus sava mērķa vai sapņa. Lūkoties uz to no malas kā uz aktivitāti vai procesu.

“Tad tu sāc saprast, ka, ļoti cerams, tev būs garš mūžs, kurā būs dažādi posmi un vairākas lomas. Un visa šī kombinācija veido īsto “tu”. Nevis kaut kas viens konkrēts šodien vai rīt. Nevis tikai tas, ka esi māte, žurnālists, alpīnists. Tās visas ir būtiskas šķautnes, un tomēr – tikai šķautnes starp neskaitāmām, kas tevi veido,” savu dzīves redzējumu raksturo Olga. “Ja tu spēj distancēties no kādas konkrētās šķautnes vai konkrēta mērķa, tad gadījumā, ja viss neiet gludi, tu vari teikt – tas nekas, ar mani viss ir kārtībā.”

Šāda domāšana arī ļauj izvairīties no liekiem riskiem un padara apdomīgāku, relaksētāku.

“Ja biznesā ciešu kādu neveiksmi, es vai nu no šīs situācijas kaut ko iemācos vai neiemācos. Bet tā nedefinē mani kā uzņēmēju kopumā. Un pavisam noteikti nedefinē mani kā personību.”

Apkārt pasaulei

Olga ir sajūsmā par jautājumu – par ko viņa sapņo šobrīd. Saberzē rokas un aizrautīgi saka: “Nākamā neprātīgā lieta manā darba kārtībā – un es nezinu, vai tā jebkad īstenosies – es gribu apburāt apkārt zemeslodei kopā ar savu vīru un bērniem.” 

Visus “Personība fokusā”/"Person of Interest" podkāstus angļu valodā varat klausīties Spotify un Apple Podcasts vai noskatīties vietnē Youtube.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti