Dalies:

Personība fokusā: uzņēmēja Anna Andersone

Personība fokusā: uzņēmēja Anna Andersone
Foto: SSE Riga
  • 22. Apr. 2020

Uzņēmējai Annai Andersonei pieder ļoti interesanta kompānija “BeWith”, kas sevī – tiešā un pārnestā nozīmē – slēpj dziļāku jēgu. Iespēju stiprināt attiecības ar sev tuvākajiem cilvēkiem. Viņa ir arī “Riga Tech Girls” līdzradītāja un vairāku jaunuzņēmumu dibinātāja.

SSE Riga podkāstā “Personība fokusā”/“Person of Interest” Anna žurnālistam Maikam Koljeram atklāti dalās dzīves pieredzē, kas radījusi pārdomas par to – kā cilvēkam būt laimīgam attiecībās un – ne tikai par to filozofēt, bet kaut ko lietas labā tiešām darīt. Un atbilde izrādās vienkārša – pieskāriens.

Lasītākās ziņas valstī

Biznesā vajag misiju

“Vienmēr zināju, ka būšu uzņēmēja, tāpēc arī SSE Riga izvēlējos studēt šo virzienu. Es gan nezināju – ko radīt. Tas bija mans jautājums,” stāsta uzņēmēja, “Tiek runāts par uzņēmēja “gēnu” un tiem, kuri vēlas būt uzņēmēji pašas darīšanas pēc. Es neesmu viens no šiem cilvēkiem. Man vienmēr gribējies misiju, augstāku jēgu tam, ko daru. Pabeidzot studijas, vēl nebiju to atradusi.”

Annu interesēja radošās jomas, tāpēc karjeru sākusi “McCann Erickson Riga” reklāmas aģentūrā. Darbs šķitis aizraujošs. Tur daudz apgūts, apceļojot pasauli un citas aģentūras un mācoties, kā strādā mārketings, mārketinga stratēģija, kā jāstrādā ar klientiem. Tomēr kaut kā sava radīšana vienmēr šķitusi vilinošāka. Darbam bijusi vajadzīga liekāka jēga un iespēja kaut ko atrisināt. Pēc pieciem tur nostrādātiem gadiem Anna jutusies gatava savam pirmajam pašas projektam.

“Izveidoju grafiskā dizaina studiju “Hungry Lab”. Tur sākās arī manas attiecības ar tehnoloģijām. Tobrīd domāju, ka tehnoloģijās ir nākotne. Tas bija mans pirmais mērķis. Vēlējos ieguldīt sevi radot kaut ko, kas veidos nākotni. Sākām ar daudziem tehniskiem projektiem – mājaslapu dizainu un attīstību,” atminas Anna. “Kaut kā dabiski, neapzināti no tā izauga mūsu pirmais jaunuzņēmums – mājaslapu būvētājs “Berta”. Mēs to nosaucām par “Berta”, jo tas vienmēr atradās “beta” stadijā. Mēs tikai pievienojām R un tikām pie “Bertas”.”

Pie jaunajiem uzņēmējiem vērsušies daudzi draugi no radošās industrijas – dizaineri, gleznotāji un citi – un lūguši palīdzēt izveidot mājaslapu bez maksas, jo brīvu līdzekļu šiem cilvēkiem nav bijis. Anna ar kolēģiem sapratusi, ka visiem draugiem mājaslapas uzbūvēt nevarē. Tā vietā radījuši rīku, ar kura palīdzību katrs mājaslapu var izveidot pats.

““Berta” bija bez maksas, tiešsaistē. Vēlāk uzzinājām, ka cilvēki to lejuplādē un izmanto arī Nīderlandē, Spānijā un citās pasaules valstīs. Tikai tad sākām domāt – varbūt ar to varam arī pelnīt. Izveidojām arī maksas versiju,” stāsta Anna. “Nākamo produktu “Froont” mēs jau apzināti veidojām kā jaunuzņēmumu. Mēs devāmies uz akseleratoru Somijā, tikām pie saviem pirmajiem investoriem, atgriezāmies, piesaistījām otru investoru loku. Gājām šo tradicionālo jaunuzņēmuma ceļu.”

Meita uzņēmējam un Latvijas pirmajai “datoru lēdijai”

“Mans tēvs ir mežsaimniecības doktors. Mana mamma arī bija izglītojusies šajā jomā. Taču tikai vēlāk sapratu, ka viņa bija pirmā IT dāma Latvijā. 80.gados, kad mēs augām, viņa strādāja ar perfokartēm. Viņa bija iesaistīta datortehnoloģijā tās pašos pirmsākumos. Un es to sapratu tikai pērnruden, kad ceļoju ASV un kāds man pavaicāja – kāda bijusi tavu vecāku saikne ar tehnoloģijām. Un es piepeši sapratu – Ak, Dievs! - mana mamma patiesībā strādāja ar datoru,” smaidot stāsta Anna. “Mans tēvs ir uzņēmējs. Viņš aktīvi darbojās 80., 90.gados un joprojām. Man tas vienmēr šķita saistoši un zināju, ka arī gribētu to darīt. Gribēju izveidot kaut ko savu.”

Vidusskolā nolēmusi, ka grib mācīties Rīgas 1.ģimnāzijā, kas skaitījās labākā skola Latvijā.

“Man padevās matemātika, pieteicos un tiku uzņemta eksperimentālā klasē. Mēs bijām pirmā klase, kas saņēma reizē divus vispārējās izglītības diplomus, jo mēs mācījāmies gan Latvijas, gan starptautisko bakalaura programmu,” stāsta uzņēmēja. “Manā klasē bijām desmit meitenes un divdesmit zēni. Nezinu gan, kāda ir vispārējā statistika. Atceros, ka 1.ģimnāzijā bija sešas paralēlklases, no kurām viena bija valodu klase, kurā pārsvarā mācījās meitenes. Visās pārējās zēni bija pārsvarā. Bet es nekad neizjutu, ka meitenes būtu kādā mērā nelabvēlīgākā situācijā vai tiktu mazāk iedrošinātas. Iespējams, ka man ir paveicies, jo esmu dzirdējusi, ka citām meitenēm pieredze bijusi atšķirīga. Mans tēvs ticēja, ka es spēšu sasniegt visu, par ko sapņoju. Un mana mamma tam vienmēr bija piemērs.”

Zane atceras avīzes izgriezumu no 70.gadiem, ar kuru lepojusies. Tajā bijusi viņas mamma, kura uzvarējusi PSRS orientēšanās čempionātā.

“Uz žurnālista jautājumu – kā jūs to paveicāt, viņa bija atbildējusi: “Cilvēki spēj daudz, bet sievietes var vairāk”,” smejas Zane. “Es vienmēr esmu jutusi, ka nav robežu un es spēju izdarīt visu, ko vēlos.”

Slepenās kabatas laimīgām attiecībām

“Tikai pēc tam, kad izveidoju “BeWith”, apjautu, ka man ģimenē ļoti paveicies ar diviem cilvēkiem – tēvu un vectēvu – kuriem vienmēr bija vajadzīgs fizisks kontakts. Man tāds bija ar viņiem, un viņiem – ar apkārtējiem cilvēkiem. Arī tagad, kad satieku tēti, vienmēr apskaujamies, sēžam blakus. Vienmēr ir fizisks kontakts,” atklāj Anna. “Mana mamma ir pilnīgi atšķirīga. Viņai nepatīk fizisks kontakts.”

Tikai tad, kad izveidojusi kompāniju “BeWith” un sākusi lasīt pētījumus, uzņēmēja sākusi apjaust, cik supersvarīgi cilvēkam ir pieskārieni. Anna uzskata, ka tas varētu būt viens no iemesliem, kādēļ vecāki izšķīrās. Tolaik Annai bija astoņi gadi, un viņa atklāti atzīst, ka šis process atstājis uz viņu iespaidu. Viņā kopš tā laika audzis sapnis izveidot ģimeni, kas paliks kopā “līdz mēs būsim veci un krunkaini, un varēsim pulcināt visus mazbērnus savās mājās”.

“Neskatoties uz šo sapni, arī manā laulībā pēc dažiem gadiem pienāca krīzes punkts. Es sapratu – uzbūvēt attiecības mūža garumā patiesībā ir sarežģīti,” atzīst uzņēmēja. “Es sāku par to lasīt daudz pētījumu, un tas, ko es atklāju, ka ikdienišķs fizisks kontakts ir ļoti būtisks laimīgu un uzticībā balstītu ilgtermiņa attiecību uzturēšanā. Kad mēs pieskaramies, mūsu ķermenī izdalās hormons oksitocīns, kas atbild par tuvības sajūtu un uzticēšanos cilvēku starpā. Ja mēs ikdienā nesaņemam pieskārienus, šī hormona līmenis ķermenī krītas un mēs dabiski sākam izjust dažādas sajūtas – vēlmi satikties ar citiem cilvēkiem, pievērsties kādam citam vai vienkārši zaudējam uzticēšanos partnerim.”

Savās superaizņemtajās dzīvēs pat tuvākie cilvēki nevilšus atsvešinās. Annai ir divas meitas, rūpes par jaunuzņēmumiem. Arī vīrs darbojas “startapā”.

“Un mums bija ļoti maz laika tuvībai. Un tas notiek nemanot. Ja mēs aizmirstam par apskāvienu un fizisku kontaktu, tas tiešām apdraud attiecības,” pieredzē dalās Anna. “Mans mērķis ar “BeWith” bija radīt kaut ko, kas mums nemanāmi atgādinātu ikdienā apskauties un pieskarties un reizē radītu iespēju to darīt.”

“BeWith” ir apģērbs pieskārienam. Tajā ir slepenas kabatas, kurās var ielikt roku un pieskarties otra cilvēka ādai.

“Kad apkārt ir citi cilvēki, mums dažkārt ir neērti izrādīt savas sajūtas pieskaroties. Bet, ja tā ir slepena kabata, kurā vari to darīt citiem nezinot, tad tas ir risinājums – jebkurā vietā un laikā,” saka Anna.

Pārlieka paškontrole – pieskāriena pretinieks

Maiks Koljers vaicā, vai vienmēr ir runa par “aizmiršanu” pieskarties, vai arī Anna novērojusi, ka to ietekmē arī sabiedrības normas. Piemēram, ka pēc noteikta vecuma, attiecībās pavadītā laika vai konkrētās situācijās pieskaršanās un apskāviens vairs netiek uzskatīts par vajadzīgu, tiek atstāts jauniešiem un bērniem, kur tas it kā šķiet dabiskāks.

Anna atzīst, ka šādas tendences ir, taču norāda – vairāk ir runa par savas rīcības neapzinātību.

“Neviens jau skaļi nesaka – publiskā vietā samīļot sievu nevajadzētu. Taču daudzu zemapziņā ir iesakņojusies – nezinu, no kurienes cēlusies – norma to nedarīt.”

Daudziem jau kopš bērnības ir iekalts – neaiztiec to, nekāp te, sabiedriskajā transportā sēdi taisni un klusu, nevienu un neko neaiztiec, novērojusi uzņēmēja.

“Tas liek izstrādāt sava veida paškontroli – ka man vienmēr sevi jāuzrauga, man ļoti jāpārdomā, ko citi varētu domāt par manām reakcijām un rīcībām. Mēs pazaudējam saikni ar sevi – ko es vēlos darīt un kā es jūtos. Varbūt tieši šobrīd es vēlos cieši apķerties vīram, taču tas, ko domās un jutīs citi, kļuvis svarīgāk.”

Vientulības epidēmija

Anna piekrīt Maika Koljera pieņēmumam, ka daudzu cilvēku prātos pieskāriens tiek apzīmogots kā kaut kas ļoti īpašs, kas paredzēts īpašiem brīžiem un vietām. Cilvēki neapzinās, ka patiesībā tai vajadzētu būt vienkārši dabiskai ikdienas daļai.

“Iespējams, ka cilvēkiem šķiet – pieskāriens iederas tikai guļamistabā, bet ne citur,” spriež Anna. “Un varbūt – teikt, ka aizmirstam pieskarties, nav gluži korekti. Iespējams, mēs nekad neesam apzinājušies, cik būtiski tas ir. To mēdz pieminēt, kad runa ir par mazuļiem – ka viņi ir jāaijā, jābaro ar krūti, ka tad veidojas saikne.”

Līdzīgi ir ar pētījumiem, kas saka, ka senioriem ir vērtīgi ikdienā glāstīt kaķi vai mājdzīvnieku, jo tas uzlabo labsajūtu, taču, nez kāpēc, uz citām vecuma grupām to neattiecinām, iestarpina Koljers.

“Precīzi!” piekrīt Anna. “Un vecākajā paaudzē, sevišķi to vidū, kuri zaudējuši savu dzīves partneri, vērojama vientulības epidēmija, kas reāli cilvēkiem liek iet bojā. Un tas nāk no pieskāriena zaudējuma. Kad pieaugam, mēs bieži vairs neapskaujam savas mammas un tētus. Tas labāk strādā ar mazbērniem, kuri biežāk ir atvērti pieskārieniem. Bet man ir sāpīgi apzināties, ka ir tik daudz cilvēku, kuriem laupīts pieskāriens.”

To daļēji var risināt mājdzīvnieki, liecina Annas lasītie pētījumi. Ja cilvēks saka, ka mīl suni kā ģimenes locekli, tā var būt taisnība. Ar dzīvnieku izveidojusies cieša saikne, tas tiek apskauts un glaudīts. Un dažkārt tieši pieskārienu dēļ šī saikne ar dzīvnieku izveidojas pat ciešāka nekā ar cilvēkiem apkārt.

Apskauties daudz, bet nekļūt uzmācīgiem

Maiks Koljers vaicā, kā aicinājumu ikdienā bieži pieskarties un apskaut citus salāgot ar “MeToo” ēru un nerakstītajiem likumiem, kas attiecas uz fizisku kontaktu sabiedrībā? Kā iedrošināt jēgpilnu pieskaršanos, kas nav seksuāla rakstura un varbūt pat nav ģimenisks, bet kas tiktu uztverts kā katram vajadzīgs ikdienas “vitamīns”?

“Runājot par “MeToo” kustību, atslēga ir piekrišanā. Stāsts ir par komunikāciju, un arī apskāviens ir komunikācija. Noteikti nevajag apskaut cilvēku, kurš to nevēlas. Vienmēr ir jāatstāj iespēja izvēlēties – to var palīdzēt saprast acu kontakts vai vienkāršs jautājums - “Vai varu tevi apskaut?”. Ja ir abpusēja piekrišana, tad viss ir kārtībā,” uzskata Anna. “”MeToo” ir par to, ka šīs savstarpējas piekrišanas nav.”

Protams, ka situācijas mēdz būt sarežģītas, un, piemēram, priekšnieka jautājums darbiniekam - “Vai varu tevi apskaut?” - var radīt mulsinošu situāciju. Taču pēc Annas domām, no kaut kā tik būtiska nedrīkst pilnībā atteikties baiļu dēļ. Katram no mums ir iespēja izvērtēt savas rīcības un atrast iespējas pieskarties un apskauties situācijās, kur tas ir adekvāti.

Maiks Koljers vaicā, kā zināt, ka cilvēks, kurš uzvilcis “BeWith” apģērbu ar slepenajām kabatātm, tiešām grib apskāvienu tieši šajā mirklī un tieši no konkrētā cilvēka.

“To man bieži jautā. Es valkāju “BeWith” četrus gadus, kopš izstrādāju prototipu. Visi mani zina kā cilvēku, kurš būvē kompāniju, kas popularizē pieskaršanos. Negaidītu pieskārienu esmu saņēmusi tikai vienu reizi. Un šis cilvēks bija ļoti iereibis,” atceras Anna. “Domāju, ja mēs tiešām sevī ieklausāmies, ja komunicējam, veidojam acu kontaktu un pieturamies pie sociāli akceptējamas rīcības... Es nerunāju par stingrām normām, bet, ja tev ir sajūta, ka vari šo cilvēku apskaut, tad vari. Tā ir izvēle.”

Anna saka, ka viņas radītais apģērbs domāts saskarsmei ar vistuvākajiem cilvēkiem. Ideja nav, ka, braucot autobusā, jebkurš var ieslidināt roku slepenajā kabatā.

“Un tas arī nenotiek. Ir meitenes, kas valkā īsus krekliņus, ir redzama viņu āda. Bet nav tā, ka cilvēki viņas aiztiek visu laiku. Mēs esam iemācīti, ka svešiniekiem tā nepieskaras.”

4 pieskārieni, lai izdzīvotu

Apģērbs bija tikai pirmais produkts “BeWith” konceptā. Anna nekad to nebija iecerējusi kā apģērbu kompāniju. Tas vienkārši bija pirmais formāts, par kuru viņa iedomājusies, lai sasniegtu laimīgu attiecību mērķi.

Tagad arī viņa rīko īpašus pieskārienu vakarus pāriem un pieredzes vakarus ikvienam, kur noris sarunas par sava ķermeņa apzināšanos un to, kā tas var ietekmēt attiecības.

“Iedomājieties par apskāvienu un apzināti dariet to katru dienu. Apskaujiet savu tuvāko no rīta, kad dodaties katrs savā virzienā, un vakarā – kad atkal satiekaties. Tie būs divi apskāvieni. Bet pētījums saka – lai izdzīvotu, dienā vajadzīgi vismaz četri. Astoņi, lai justos labi, un divpadsmit, lai spētu attīstīties,” stāsta Anna, ar smaidu piebilstot, “Man ir divas meitas un vīrs. Tātad – apskaujot katru četras reizes dienā, es sasniedzu attīstības minimumu.”

Lai apskāviens nestu rezultātu, tam jābūt 20 sekunžu ilgam.

“Sākumā var šķist dīvaini, ja nav pierasts. Šķiet ilgi, taču to var uztrenēt. Otrs ieteikums – atrodiet savu ideālo apskāviena pozu. Jo var atšķirties augumi un apskāviens kļūt neērts. Dodiet laiku īstā apskāviena atrašanai. Ar katru cilvēku tas mazliet atšķirsies. Piekļaujieties otram cilvēkam un sajūtiet viņa sirdspukstus. Tā tiešām ir maģiska sajūta,” izjusti saka Anna. “Un, to darot, tu esi šajā mirklī kopā ar savu īpašo cilvēku. Tas dara tik daudz laba gan tev, gan otram cilvēkam.”

Visus “Personība fokusā”/"Person of Interest" podkāstus angļu valodā varat klausīties Spotify un Apple Podcasts vai noskatīties vietnē Youtube.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti