Dalies:

«Pensionists, strādā, ko grib.» Bents no Dānijas atrod dzīvi Viesītē labu esam

«Pensionists, strādā, ko grib.» Bents no Dānijas atrod dzīvi Viesītē labu esam
Foto: Latvijas Radio / Māra Rozenberga
  • 01. Jun. 2019

Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā pagājuši 15 gadi. Kopš pievienošanās Šengenas zonai – nepilni 12. Katrs no mums pazīst kādu, kurš pāri atvērtajām robežām devies dzīvot citur Eiropā. Bet cik daudz ir tādu eiropiešu, kuri par savām mājām izvēlējušies Latviju? Sižetu sērijā #GalamērķisLatvija Latvijas Radio tikās ar pieciem ārzemniekiem un viņu tuvākajiem kaimiņiem Latvijas laukos un mazpilsētās. Šoreiz stāsts no Sēlijas, kur Latvijas Radio ciemojās pie Benta Gammelgārda no Dānijas.

Bents Gammelgārds (Bent Gammelgaard) ir no Dānijas, un kopš 1997. gada viņš dzīvo Viesītes pusē. Bentu kā šai pusē jau sen dzīvojošu ārzemnieku intervēt ieteica pašvaldībā. Interneta meklētājā var atrast vienīgi to, ka Bentam vairākkārt piešķirts apkaimes sakoptākā īpašuma tituls.

Bents Gammelgārds dzīvo atjaunotā 20. gadsimta sākuma guļbaļķu mājā, ap to ir glīti apcirpts mauriņš, tūjas, dīķis, saimniecības ēkas, aiz šķūņa jauns vistu aploks, apkārt skraida divi suņi. It kā nekas īpašs, bet vienkārši gribas apstāties un papriecāties.

Lasītākās ziņas valstī

Uz norādi par skaistu māju Bens atbild: „Jā, deviņpadsmit – divdesmit pieci.” Pārjautāts, vai ar to domājis, ka māja celta 1925. gadā, viņš atbild: „Jā!" Šajā sarunā jāpārjautā daudzkārt, jo Benta latviešu un arī angļu valodas izrunu sākumā ir grūti saprast. Ir sajūta, ka viņš runā dāniski.

Ar sevi viņš iepazīstina tā: „Bent Gammelgaard, no Dānija, pensionists, strādā, ko grib – dārzā varbūt, ēdiens uztaisīt, putekļus sūkt, mazgāt drēbes.”

Uz jautājumu, kur viņš dzīvo, Bens atbild: „Plūdi. Plūdi ir daudz ūdens.” „Plūdi” ir Benta Gammelgarda saimniecība netālu no Viesītes – tā, kura saņēmusi apbalvojumus.

Dānijā Bents strādājis vienkāršus darbus - veikalā, noliktavā, saimniecībā - un līdzās darbojies kā brīvprātīgais. Latvijā ieradās 90. gadu sākumā ar organizāciju, kas sniedza palīdzību Austrumeiropas slimnīcām.

„Te ir paldies, ka atved ambulance uz hospitāli in Jēkabpils. Es pērk lētāk in Dānija und dann transportieren uz Latvija,” viņš paskaidro, rādot uz rakstu kādā vecā avīzē. Dzeltenā mapē Bentam ir sakrāti daudzi avīžu izgriezumi un pateicības raksti par darbu Jēkabpils pusē humānās palīdzības laukā.

“Dear Danish people, dārgie dāņu draugi…” lasāms vienā no tiem. Un te ir rakstīts, ka viņš  sagādājis īpašas Ziemassvētku dāvanas Jēkabpils bērniem. „Bija vācu organizacion in Dānija - “East European Children Help”,” Bents paskaidro. „Palīdzība Austrumeiropas bērniem. 1993.gads.”

Kāpēc Bents palika Latvijā? Viņš smejas, ka tā esot laba vieta, kur viņam kā pensionāram apmesties. Dānijā būtu jādzīvo dzīvoklī, bet viņš grib laukos.

„Es nezinu, man te patīk. Man vienalga, kur man ira – Dānijā, Latvijā vai Krievijā. Savādākā valstī varbūt runāt grūtāk, bet tad tu ņem palīgā rokas un dadadada,” viņš skanīgi iesmejas.

Aizrunājoties par problēmām Latvijā, Bents tūlīt min aplokšņu algas - kā cilvēki varot nesaprast, ka bez nodokļiem viņiem nebūs pensijas! Kāpēc Latvijā cilvēki nesaprot? „They don’t believe valsts. Netic valstij,” saka dānis, piebilstot, ka tam vajadzīgs laiks.

Ko par dzīvi Viesītes pusē domā Benta kaimiņi? Bents iepazīstina ar Ilonu, kura savulaik gadu strādājusi Dānijā, kopusi zirgus, bet tagad ir atpakaļ Latvijā. „Nav smukas mājas, bet cilvēki labi. Ir ferma, strādā, strādā,” lietišķi raksturo Bents.

Tās mājas gan nav tieši blakus, bet kādus kilometrus desmit tālāk, un liekas visnotaļ glītas. Pašas Ilonas gan nav mājās. Sētā satikts viņas vīrs, kurš tobrīd remontē traktoru. „Ilgvars Krišjānis. Divi vienā,” ar sevi iepazīstina skaistā vārda īpašnieks, „nodarbojos ar lauksaimniecību, piena lopkopība pamatā. Daudz nav, kādas 30 govis, 20 teles.”

Ilgvars dzimis un audzis netālu no Viesītes, Saukas pagastā. „Kā atnācu no krievu armijas, tā nebija vairs ko darīt. Izdomāju, ka vajag taisīt saimniecību,” viņš stāsta. „Izdzīvot var, bet tik tā – iztikšanai,” saka Ilgvars. Pienu viņš pārdod uz Rokišķiem Lietuvā, pašlaik par 28 centiem litrā. „Kādreiz bija 28 santīmi,” viņš nopūšas.

Vietējie ar kanniņu pēc piena gan nenākot. „Nav kam vairs nākt. Te tukšs visriņķī.

Kam ir saimniecība, tas strādā, kam nav – tam arī nav nekā. Kas Viesītē, tie jau ir izbraukuši. Kas laukos, tie jau nebrauc prom. Kam ir ko darīt, dzīvo uz vietas. Kur tad aizskriesi? Nekur jau nevar aizskriet,” spriež Ilgvars.

Viņa meita Jelgavā mācās par zootehniķi, un tēvs spriež, ka diez vai laukos atgriezīsies. „Drīzāk jau nē. Varbūt kaut ko pilsētā izdomās,” teic Ilgvars.

„Tas pats ir Dānijā, arī jaunie uz pilsētu,” sarunā iesaistās Bents. Kas paliek laukos strādāt? „Dānijā daudz ārzemnieku. Rumānija, Ukraina, Polija,” viņš uzskaita.

Viesītes pusē gan viesstrādniekus nemanot. „Nē, praktiski nav. Nav dzirdēts. Viesstrādnieki jau nemuks uz šejieni. Ja nu vienīgi kāds ukrainis var ieklīst,” nosmejas Ilgvars.

Kaimiņos viņam ir lielsaimniecība ar apmēram tūkstoš govīm un buļļiem. Vietējie. Ilgvars domā, ka šādas dažas lielsaimniecības arī būs tās, kas te nākotnē paliks. „Tas pats Dānijā,” atkal piebilst Bents, „daudzi mazi pārdod, liela ferma nopērk.”

„Ja es šodien izdomāju, ka man apnīk, es pazvanu kaimiņienei, un viņa visu nopirks,” rezumē Ilgvars. Vai pašam gribētos paplašināties? „Pagaidām nav domāts. Kas ir, tas ir. Nav jau uz kuru pusi plašināties. Viss jau ir paņemts,” viņš secina.

Tobrīd Ilgvara kaimiņš Bents parāda uz tālāku zemes gabalu, kas pieder viņa tautiešiem dāņiem. „Viņi izīrē litauen,” saka Bents. Dāņi Latvijā izīrē zemi lietuviešiem. „Pie mums Dānijā arī ir tāpat,” atkal līdzību atrod Bents. „Holandes, Vācijas cilvēki… Visā valstī mikš makš!” viņš nosmejas.

Vai šeit ir Eiropa? „To grūti pateikt,” nopūšas Ilgvars. Fonā skaļi smejas Bents.

- Nu, Eiropā jau visu laiku esam.
- Kā jūs to Eiropu te redzat?
- Nekā neredzam. Kāda bija, tāda ir.
- Pats jūtaties kā eiropietis?
- Nu tā, daļēji.
- Kāda jums ir sajūta par nākotni?
- Prognozēt te neko nevar. Cerēsim, ka būs labāk. A ko citu cerēt?

Autors: Māra Rozenberga (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente), LSM.LV

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti