Dalies:

PBLA priekšsēde: Diasporu satrauc gaidāmās Saeimas vēlēšanas

PBLA priekšsēde: Diasporu satrauc gaidāmās Saeimas vēlēšanas
  • 08. Aug. 2018

Ārzemēs mītošo Latvijas diasporu satrauc gaidāmās Saeimas vēlēšanas, intervijā atzina Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) valdes priekšsēde Kristīne Saulīte, kā iemeslu minot bažas, ka vēlēšanas varētu nozīmēt ļoti lielas politiskas pārmaiņas Latvijā. Viņa arī pauda pārliecību, ka ir pienācis pēdējais laiks Austrālijā atvērt Latvijas vēstniecību, jo tas nāktu par labu gan Latvijai, gan diasporai Austrālijā. Tāpat PBLA priekšsēde pauda viedokli, ka liela loma reemigrācijas procesā ir pašu diasporas pārstāvju vēlmei rīkoties, kā arī Latvijas sabiedrības attieksmei pret valsti un līdzcilvēkiem.

Esat dzimusi Latvijā, tomēr ilgus gadus pavadījāt Austrālijā. Kā un kādēļ tur nokļuvāt?

Stāsts bija pavisam vienkāršs - jaunība un iemīlēšanās. Valstis nediktē to, kurā cilvēkā tu iemīlies. Pārcēlos uz Austrāliju, jo vienkārši apprecējos. Pašā sākumā nebiju tik aktīva sabiedriskajā darbā, kāda esmu bijusi pēdējos desmit vai 15 gadus, tomēr vienmēr esmu līdzdarbojusies visās latviskajās lietās - dziedājusi korī, piedalījusies sarīkojumos un pīrāgu cepšanas talkā, kā arī strādājusi sestdienas skolā. Principā esmu darījusi to, ko vairāk vai mazāk visi ārzemēs dzīvojošie latvieši dara, kopjot latvietību.

Lasītākās ziņas

Austrālijā un Jaunzēlandē vairākus gadus vadījāt Latviešu apvienību. Kādēļ nolēmāt to darīt?

Mans pirmais lielākais sabiedriskais darbs bija vadīt Melburnas Latviešu organizāciju apvienību. Vēlāk mani ievēlēja par priekšsēdi Latviešu apvienībā Austrālijā un Jaunzēlandē. Tas ir vēlēšanu process, un automātiski neviens šajā amatā nenokļūst. Lai gan kandidātu nav daudz, tomēr ir vairāki sabiedriskie darbinieki, kas varētu pretendēt uz šo amatu. Jāsaka gan, ka uz kandidēšanu mani nedaudz nācās pierunāt. Laikam jāpateicas manam vīra tēvam. Trīs gadus vadīju šo apvienību, kamēr tās prezidijs atradās Melburnā. Šobrīd tas rotācijas kārtībā ir pārgājis uz Sidneju.

Sabiedrības daļa, kura izceļoja no Latvijas Otrā pasaules kara laikā un arī tās pēcteči, ir labi strukturēta un organizēta. Katrā zemē ir draudzes, biedrības, skolas un jumta organizācijas, apvienojot visu pavalsti, tālāk visu kontinentu. Austrālijā šī jumta organizācija ir Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē. Līdzīgi kā PBLA ir jumta organizācija visām ārpus Latvijas latviešu organizācijām.

Kādēļ vēlējāties nonākt šādā amatā?

Noteikti tas ir viss par latvietību un latvietības uzturēšanu visdažādākajās formās, tostarp veicinot tautiešu līdzdalību, latvisko izglītību, kultūras apmaiņu un informāciju par politiskajiem notikumiem. Manī arī ir dziļa pārliecība, ka ir kaut kas jādara. Latvieši nav milzīgi liela tauta, lai varētu atļauties sēdēt malā un neko nedarīt. Es domāju, ka šis ir mans devums.

Daļa diasporas pārcēlusies uz dzīvi ārpus Latvijas labākas dzīves meklējumos un finansiālu apsvērumu dēļ. Kā jūs raksturotu latviešu kopienu Austrālijā? Kāds ir tās sastāvs un motivācija doties turp?

Uz Austrāliju pārcelties nav vienkārši, jo tā nav daļa no NATO vai Eiropas Savienības (ES). Kustība no Eiropas uz Austrāliju ir samērā ierobežota. Jauniebraukušo skaits nav mērāms tūkstošos, bet tādi tomēr ir. Bieži vien tie ir cilvēki, kas ir izglītoti vai atbraukuši izglītības nolūkos. Daudzi no tiem ļoti labi ar laiku iekļaujas vietējā sabiedrības struktūrā. Ir jāaicina un jāinformē līdzdarboties tos, kuri tur dzīvo un kuriem ir vēlme. Pirmajā reizē varbūt iesaiste nešķiet tik interesanta, bet ar laiku katrs atrastu kādu pasākumu, koncertu vai citu nodarbi, kurā iesaistīties.

Dzīvot Austrālijā daudz cilvēku nepaliek, jo likumi ir ļoti strikti. Arī Austrālijas ārpolitika ir īpaši vērsta uz Āziju, kā arī Austrālija ir daļa no karalistes. Austrālijas valdības mērķis ir piesaistīt cilvēkus spēka gados, izglītotus un pieredzējušus profesionāļus, kuri veicinātu valsts izaugsmi un, protams, būtu vērtīgi nodokļu maksātāji. Arī gadījuma darbiem ir stingra kontrole, un tādu būtībā nav. Tomēr tajā pašā laikā katru nedēļu saņemu e-pastus no tautiešiem Lielbritānijā, Īrijā un Latvijā, kuros cilvēki norāda, ka vēlas pārcelties uz Austrāliju. Viņi arī saka, ka Austrālijā noteikti ir ļoti skaisti un silti, kas tā arī ir, tomēr tur ir arī nopietni jāstrādā.

Jāsaprot, ka Latviešu organizācijas gan nav tās, kas veicinās migrāciju. Mēs noteikti nevēlamies, ka cilvēki brauc ārā no Latvijas. Protams, nevienam neko nevar liegt, kustība pasaulē šobrīd ir brīva, bet latviešu organizāciju ārpus Latvijas uzdevums ir veicināt latvietību un latvietības uzturēšanu.

Vai kopš 90.gadiem Austrālijā mītošās diasporas vēlme uzturēt saikni ar Latviju pieaug vai tomēr mazinās?

Viss ir kā pa viļņiem, ir grūti tam izsekot. 90.gadu sākumā bija liels cilvēku daudzums, kuri izvēlējās pārcelties uz dzīvi Latvijā, jo gadu desmitiem lolotais sapnis par brīvu tēvzemi beidzot bija piepildījies. Vienlaikus trimdā bija aizvadīti teju piecdesmit gadi, kas nozīmē, ka bija dzimuši bērni un mazbērni, jauktas laulības un jaunas ģimenes saites svešumā.

Tomēr ar lielu gandarījumu ir jāsaka, ka latvieša identitāte ir tik spēcīga, ka pat daudzie gadi nespēj to izdzēst. To ar vārdiem nevar izskaidrot. Tā ir dziļa, dvēselē iesakņojusies piederības izjūta.

Arī simtgades Dziesmu un deju svētki atkal daudzus atveduši atpakaļ pie latvietības un latviskās identitātes. Manuprāt, vēlme un interese nemainās un ir ļoti stipra. Identitāte un piederības sajūta ir kas tāds, ko nav iespējams vienkārši izraut no cilvēka. Vienīgi, iespējams, sāk zust valoda, ko ikdienā nav iespējams praktizēt.

Diaspora Austrālijā ir diezgan plaša, tomēr joprojām šajā valstī nav Latvijas vēstniecības. Kā uz to raugās tur dzīvojošie latvieši? Cik ļoti vēstniecība būtu nepieciešama?

Tas ir sasāpējis jautājums. Latviešu kopiena Austrālijā ir liela. Vēstniecības loma ir divējāda, proti, tā ir gan ļoti noderīga tautiešiem uz vietas, gan arī Latvijai. Tie, kas dzīvo ārpus Latvijas, uzsver, ka cenšas runāt par Latviju un būt par vēstnešiem, tomēr ir arī valsts funkcija. Igaunijai ir sava vēstniecība Austrālijā, un redzam, cik ļoti daudz viņi spēj ietekmēt un informēt Austrālijas valdību. Katrā vietā, īpaši attīstītās un civilizētās zemēs, vēstniecības loma ir milzīga. Iespējams, tas, ka latviešu kopiena Austrālijā ir sakārtota, strādā ar atdevi un Austrālijā ir seši aktīvi goda konsuli, Latvijas valdībai liek domāt, ka šobrīd vēstniecības atvēršana nav tik aktuāla. Tomēr es domāju, ka ir pienācis pēdējais laiks to darīt. Tas, ka vēstniecības nav, daļēji parāda attieksmi pret tautiešiem, vienalga, cik tālu mēs nebūtu.

Vai diaspora seko līdzi norisēm Latvijā?

Noteikti seko. Domāju, ka seko arvien vairāk. Šis gads ir īpašs - tas parādīs, kas ir latviešu vērtības un kas mums ir svarīgs. Pirmkārt, mūsu valsts svin simtgadi. Otrkārt, Dziesmu un deju svētki pulcējuši latviešus no visām pasaules malām. Treškārt, tuvojas vēlēšanas. Tās satrauc diasporu, jo varētu nozīmēt ļoti lielas politiskas pārmaiņas Latvijā. Līdz ar to vēlme pēc informācijas ir liela, un arī PBLA esam uzņēmušies par savu pienākumu informēt un iesaistīt diasporu. Ārzemēs šoreiz ir daudz vairāk vēlēšanu iecirkņu, notiek apmācības un aktivitāte pieaug. Tas liecina, ka vēlēšanas diasporai ir ļoti būtiskas.

Ja diasporu satrauc vēlēšanas, vai arī novērojams, ka lielāks skaits ir gatavi doties vēlēt?

Mēs ļoti ceram uz īpaši aktīvu tautiešu līdzdalību. Uzskatām par savu pienākumu cilvēkus informēt, tostarp par to, kādēļ ir svarīgi balsot. PBLA finansē trīs rakstus, kas arī tiek tulkoti angļu valodā un izsūtīti visiem ārzemju latviešu laikrakstiem. Rakstu nolūks ir informēt, ne pateikt, par kuru partiju vai indivīdu balsot. Dalīšanās ar informāciju notiek arī sociālajos tīklos.

Tāpat arī iepriekš un šogad ir ļoti daudz mobilo pasu darbstaciju, lai cilvēki aktīvi domātu līdzi par to, ka pase ir svarīga un tā ir nepieciešama, lai varētu doties vēlēt. Tāpat nākuši klāt daudzi jauni pilsoņi, proti, mēs aktīvi stāstām, ka ir iespēja iegūt dubultpilsonību. Šajā sakarā stāstām, ka dubultpilsonība nenozīmē tikai to, ka iespējams ceļot ar vēl vienu pasi, bet līdzi nāk arī atbildība kā pilsonim. Lielākā atbildība ir iet un izteikties, nododot savu balsi vēlēšanās.

Kādi, jūsuprāt, ir iemesli, kādēļ diasporā valda satraukums par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām? Vai diaspora vēlas "vecos" politiskos spēkus nomainīt ar "jauniem" vai arī tā satraucas, jo pie varas var nākt prokrieviski spēki?

Es domāju abi iemesli. Samērā labi redzams, ka pašreizējā iekārta varbūt nesper pietiekami lielus soļus demokrātiskā sabiedrības attīstības virzienā. Joprojām netiekam galā ar korupciju, tiek tērēts daudz laika un enerģijas birokrātijas būvēšanai, kas burtiski nospiež un neļauj nedz sabiedrībai, nedz valstij augt un veselīgi attīstīties. Protams, neko nevar izdarīt vienā dienā, bet visi lasām, ka zināmas partijas, kas bijušas pie varas ilgāku laiku, arvien vairāk sāk stagnēt un iet prom no rietumnieciskām vērtībām. Otra lieta, ko visi zina un tā nav jāslēpj, ir Krievijai draudzīgās partijas, kuru ietekme ir ļoti manāma un tas satrauc. Tomēr ar bailēm neko nevar izdarīt, tāpēc ir jārīkojas un jāiet vēlēt.

Vai diasporu var iedalīt divās grupās - vecajā diasporā un diasporā, kas aizbraukusi no Latvijas labākas dzīves meklējumos? Ja šādas grupas eksistē, vai tām neatšķiras uzskati un attieksme pret Latviju?

Negribētos dalīt diasporu grupās, bet, ja tomēr vēlamies kaut kā iedalīt un noteikt šo cilvēku skatījumu un vērtības, tad būtu jādala nevis "vecā" vai "jaunā" diaspora, bet gan pēc tā, kādu iemeslu dēļ cilvēki ir izbraukuši.

Tie, kas izbrauca politisku apstākļu spiesti, tiem Latvija sirdī ir ļoti dārga, jo atstāt Latviju nozīmēja bēgt, lai glābtu savu dzīvību. Savukārt šo cilvēku pēctečiem Latvija ir iespēju zeme, un šie cilvēki uz Latviju neskatās ar aizvainojumu vai sāpēm. Viņiem tā ir vecmāšu un vectēvu dzimtene, kas ir tālāk nodota nākamajām paaudzēm. Tie, kas izbrauc mūsdienās, arī izbrauc dažādu iemeslu dēļ, tādēļ es nevēlētos viņus visus likt vienā katlā. Ilgus gadus cilvēki pavadīja Padomju Savienībā, kad nekur nevarēja braukt, taču fakts, ka šobrīd ir brīva kustība un Latvija ir ES, šo kustību ļoti veicina.

Runājot par cilvēkiem, kuri izbrauc finansiālu apstākļu dēļ, ir manāms, ka viņos ir rūgtums. Skaļos vārdos šis rūgtums ir vērsts pret valdību un nesakārtotību, bet pamatā, domāju, šis rūgtums tomēr ir vērsts pašam uz sevi par lietām, kas varbūt nav izdevušās. Tas arī ir saprotams.

Tāpat ir cilvēki, kas brauc un izglītojas, kas ir apsveicami, un, protams, visvērtīgāk un labāk ir tad, ja šīs zināšanas atgriežas Latvijā. Nekad nevaram zināt, kad un kuram pienāk kritiskais posms, kad parādās vēlme atgriezties Latvijā.

No šī gada PBLA valdes priekšsēža amatā nomainījāt Jāni Kukaini. Kā kļuvāt par PBLA valdes priekšsēdi?

Latviešu apvienība Austrālijā un Jaunzēlandē ir jumta organizācija un ir viena no PBLA dalīborganizācijām. PBLA vadības vēlēšanas notiek reizi divos gados. Katrai dalīborganizācijai ir tiesības izvirzīt kandidātus, par kuriem balso valde. Es biju viena no izvirzītajiem kandidātiem.

Kādi ir jūsu kā PBLA vadītājas mērķi?

Ir zināmas lietas, vērtības, pamatprincipi, kas paliek nemainīgi. Te jāatgriežas pie vērtībām, jo vērtības nemainās, un ir svarīgi, ka tas netiek mainīts. Viens ir Latvijas drošība, proti, darīt visu, lai Latvija ir brīva un neatkarīga zeme. Latvijas kaimiņš ir tas, kas ir, un ar to ir jārēķinās. Ir jābūt vērīgiem attiecībā uz lielajām, ietekmīgajām zemēm. Piemēram, attiecībā uz ASV, raugoties, kā politiskā virzība šajā zemē varētu ietekmēt Baltiju. Latvieši ASV un Kanādā joprojām turpina veikt politiskās informēšanas un ietekmēšanas darbu. Amerikas Latviešu apvienība (ALA) ir ļoti spēcīga apvienība, un tās valdē ir vairāki amati, kas tiešā veidā ir paredzēti šim nolūkam, strādājot ar ASV valdību.

Otra lieta ir latviskā izglītība - skolas, vidusskolas, latviskās nometnes un valoda. Sadarbībā ar Latvijas valdību būs iespēja kārtot valodas eksāmenus tādā pašā veidā, kā to dara Latvijā. Tas ir svarīgi tādēļ, ka, lai tie, kas vēlas Latvijā strādāt, to arī varētu darīt. Trešais ir latviskā kultūra. Protams, ka viena no pamata un piederības lietām ir latviešu kultūra un tradīcijas. Bez tām ir grūti iedomāties latvietības izdzīvošanu ārpus Latvijas.

Savukārt nākamā lieta, kas nākusi klāt, ir reemigrācijas veicināšana. Tas nav tikai tukšs sauklis, un tam noteikti nevajadzētu būt tikai likumam. Tas būtu jāveicina katru dienu, un tas notiek caur izglītību un braucieniem uz Latviju. Visi Latvijas tautieši mums ir vajadzīgi, tādēļ tas ir jaunais izaicinājums, pie kā ļoti tiek piestrādāts.

Kā notiek lobēšanas process, lai aizstāvētu Baltijas un Latvijas intereses?

Varu dot piemēru par ASV. Neskatoties uz to, ko saka ASV prezidents Donalds Tramps, ļoti daudz valdībā nosaka kongress, kas vada gan ārpolitiku, gan iekšpolitiku. Notiek specifisks politiskās informēšanas un ietekmēšanas darbs ar kongresmeņiem vairākās pavalstīs. Tas ir nemitīgs darbs, notiek tikšanās ar kongresmeņiem dažādās vietās, un PBLA bijušais priekšsēdis Jānis Kukainis arī noteikti piedalās ļoti lielā lobija darbā savā pavalstī.

Ja ASV atbalsts Latvijai ir būtisks, vai diasporā bija jaušams satraukums brīdī, kad prezidenta amatā ASV nonāca Tramps?

Līdz ar katru valdības maiņu jebkurā zemē ir satraukums un neērtības, īpaši, ja maiņa notiek no vienas ietekmīgas partijas uz otru jeb ASV gadījumā no demokrātiem un republikāņiem. Daļa cilvēku būs priecīgi, bet daļa būs sašutuši, kas ir normāli. Lietas ir nomierinājušās, redzam, ka tur tomēr ir mehānisms, kas vada lietas.

Cik būtisks ir Diasporas likums? Vai saredzat, ka tas praktiski risinās tās problēmas, kas Latvijai un arī diasporai ir būtiskas?

Likumu kā tādu valstij netrūkst, tāpēc galvenais, lai tiktu pieņemti likumi, kuriem ir jēga un tie tiktu pildīti. Diasporas likumā ietvertie jautājumi būtībā ietver visu sabiedrību, un katrs punkts, kas tika skatīts, tika samērots ar to, kā tas iespaido Latvijas iedzīvotājus. Tas ir būtiski tādēļ, lai kādā brīdī diasporas pārstāvji netiktu uzcelti augstākā pozīcijā par Latvijas iedzīvotājiem.

Viena no galvenajām lietām bija finansējuma nodrošināšana valsts pamatbudžetā latviešu skolām, kultūrvēsturiskajam mantojumam, nometnēm un tamlīdzīgi. To panākt bija būtiski, lai katru gadu šie līdzekļi nebūtu jālūdz - turklāt tie nav nekādi fenomenāli līdzekļi. Tāpat būtisks likuma punkts ir reemigrācija. Likumam šajā ziņā jāformulē valsts vajadzības un funkcijas, lai šo procesu veicinātu. Mākslīgi likums reemigrāciju veicināt nevarēs, bet ar likuma palīdzību var panākt, lai tiem cilvēkiem, kuri vēlas pārcelties uz Latviju, būtu pārliecība, ka viņi to var izdarīt.

Cik lielai daļai diasporas, jūsuprāt, ir vēlme atgriezties Latvijā, bet šie cilvēki dažādu apstākļu dēļ to nespēj izdarīt?

Es pazīstu ļoti daudzus cilvēkus, kuri ir pārvākušies uz Latviju. Pārcelšanās no valsts uz valsti nav viegls process. Ja valstis vēlas savā zemē piesaistīt gudras galvas un zinošus cilvēkus, politikai jābūt vērstai uz to, ka valsts atbalsta pārcelšanās procesu un valsts tam ir atvērta. Daudziem cilvēkiem aizbraukšana vai bailes par pārcelšanos bieži vien slēpjas nevis finansiālajā aspektā, bet gan attieksmē.

Vai, jūsuprāt, argumenti, ka valstī daudzas jomas nav sakārtotas, nav tikai aizbildināšanās?

Cilvēka daba paliek cilvēka daba, un, ja viņš nevēlēsies, viņš vienmēr atradīs iemeslus, kādēļ to nedarīt. Ir vieglāk nedarīt, nekā saņemties un darīt, bet tas ir ļoti individuāls jautājums. Vienmēr būs cilvēki, kas darīs, un tādi, kas nedarīs. Tas, ka cilvēki nepieņem lēmumu konkrētā brīdī, nenozīmē, ka viņiem vēlme vai uzdrīkstēšanās nenāks kaut kad vēlāk, piemēram, kad būs bērni. Latvija nav nebūt tā sliktākā vieta, kur dzīvot. Šeit ir daudz vairāk potenciāla un iespēju nekā lielākajā daļā pasaules.

Ko būtu jāpaveic valstij, lai cilvēki vēlētos un spētu atgriezties?

No valdības ir vajadzīgs skaidrs skatījums par nākotni - kas mēs esam, kurp mēs ejam, kas mums, kā valstij ir svarīgs. Tad šo visu ir ļoti nepieciešams nodot visiem valstspiederīgajiem.

Manuprāt, ļoti daudz kas mainītos, ja mēs visi, ne tikai valdība, saprastu, ka ikvienam ir jāatbild par sevi un savu zemi. Tas, kas nav atrisināts, ir vispārīgā noskaņa sabiedrībā, proti, vai tā ir labvēlīga un pretimnākoša vai tieši pretēji - citi tevi pastumj malā un nepasaka labdien. Daudz tiek runāts par fiziskām lietām, bet mazāk par attieksmi. Vairāk būtu jādomā tieši par attieksmi un tās maiņu. Un jāatceras, ka sabiedrība ir arī valdības spogulis.

Cilvēki ir nelaimīgi, bet īsti pat nevar saprast kāpēc. Varbūt tā ir pašvērtības sajūta. Tad, kad par šīm lietām sāk runāt, cilvēki atzīst, ka nemaz tik slikti viss Latvijā nav. Daudzviet citur pasaulē cilvēki būtu gatavi atdot jebko par primārām lietām, proti, mieru, tīru gaisu, dzeramo ūdeni, zaļu mežu un auglīgu zemi. Latvieši to īsti nevēlas novērtēt. Vairāk jārunā par to, kas ir, nevis par to, kā nav. Kopējais noskaņojums ir tāds, ka visu laiku notiek sūkstīšanās par kaut ko.

Nevienam, kas aizbrauc uz Austrāliju, neko uzreiz nenodrošina, un pašam viss ir jāmeklē. Ir mehānismi, kur var vērsties, piemēram, arī Latvijā šobrīd piecās vietās ir koordinatori, kuru loma ir sniegt informāciju. Praktisko lietu ziņā noteikti tiek sperti soļi. Tomēr, ja paskatās pētījumus un statistiku, cilvēki, kas atgriežas, to dara emocionālu apstākļu vadīti, nevis labklājības pēc. Latvija ir kaut kas daudz vairāk, ne tikai vieta, kur dzīvot un pelnīt naudu.

Daļa no Dziesmu un deju svētkus apmeklējušajiem diasporas pārstāvjiem esot bijuši vīlušies, ka svētku norises vietās nav iespējams uzzināt par jauno reemigrācijas pilotprojektu. Kādi bija jūsu novērojumi? Vai svētku laikā, kad Latvijā ieradās liels skaits diasporas, valsts darīja visu, lai mūsu tautiešus uzrunātu?

Domāju, ka ir tik daudz informācijas ar ko dalīties, ka varbūt par to nepiedomāja. Nedomāju, ka tas tika darīts tīšām. Visi varbūt bija tik ļoti aizņemti ar svētkiem, ka šī komunikācija kaut kur pazuda. Dziesmu svētki tiešām bija unikāla iespēja izvietot, piemēram, informatīvus stendus. Neteikšu, ka pilnīgi nekas nenotika, jo īsi pirms Dziesmu svētkiem notika Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums un arī festivālā "Lampa" bija sarunas par šo tēmu. No valdības puses gan nekas netika manīts svētku laikā. Tomēr cilvēkiem par to nevajadzētu būt sarūgtinātiem, jo katrs var atrast informāciju, ja ir vēlme. Bet, ja jāatbild uz jautājumu, vai tā bija maksimāli neapgūta iespēja, tad varu teikt, ka jā.

Trūkst noteiktības un vispārējās vīzijas, kas rada drošības un stabilitātes sajūtu.

Raksta autors: Rihards Plūme, LETA
Foto: Valdis Semjonovs

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti