Dalies:

Pastaiga cimdu pasaulē

Pastaiga cimdu pasaulē
  • 01. Dec. 2019

Kanadas latviešu daiļamatnieces atklāj latvisko rakstu brīnumu

Labi paēduši pie balti klātajiem un Latvijas standartiņiem rotātajiem galdiem Latviešu Centra Toronto Rīgas zālē, noklausījušies pārraidīto Prezidenta Levita uzrunu pie Brīvības pieminekļa pašā Rīgā, nu esam – kā mūsu namamāte Kursas zālē Sarmīte Vilka saka – „uzrāpušies”, lai pastaigātos Latvijas raibajā, mīļi siltajā cimdu pasaulē. Tās burvību jau varējām nojaust lieliskajā izstādē Dziesmu svētku ietvarā šā gada vasarā, bet nu, atpakaļ savās mājās, varēsim iedziļināties visā, ko mums par to stāstīs un rādīs ierastajā vietiņā.

Esam atviegloti pārsteigti, ka staigās cimdi, mēs varēsim pa pastaigas laiku sēdēt kā pie televizora. Pašiem jāstaigā būs tikai „virtuāli”. Ievadā Sarmīte izstāsta, kā tik bagātīgā izstāde varējusi rasties. Izrādās, ka iedīglis „pastaigai” radies 2017. gadā, Alberta Upeslāča vadītajā sapulcē, lai plānotu torontiešu tradicionālo Dienu Latvijai Latviešu Centrā. Tā varējusi kļūt iekļauta Latvijas simtgades svinību ietvarā. Tikai iecerei veidot pastaigu, respektīvi izstādi, bijis jāatbilst deviņām prasībām. 

Lasītākās ziņas valstī

Lai gūtu atbalstu, izstādei būtu jāuzrāda 1. piederība savai valstij, 2. jāvēsta par Latviju, kā arī 3. tradicionālā kultūras mantojuma atdzīvināšana mūsdienīgās formās, 4. jāstāsta Latvijas stāsts, 5. radoši, saprotami un iekļaujoši, 6. jāuzrāda kultūras daudzveidība un 7. kā tā liecina par latviešu pēdām pasaulē. Tai jābūt 8. Latvijas sasniegumu demonstrācijai un 9. jāiekļaujas valsts simtgades programmā. Mēs, šodienas klausītāji, nu varēsim spriest, vai visas deviņas latiņas sasniegtas. Izvērtētāji sprieduši, logo piešķīruši un adītāju lokam tikusi naudiņa visām nepieciešamajām darbībām. No Latvijas atsūtītas īstās aitu vilnas kodeļas, sapirkti visu iespējamo vilnu krāsu paraugi, sameistarotas un pārvadātas izstāžu mēbeles, safotografēti attēli, segta telpu īre un vēl, un vēl.

Pastaigu cimdu pasaulē va- da Latvišu daiļamatnieku sa- vienības Kanadā priekšsēde Sarmīte Vilka.

Cimdu stāsts iesākas ar baltiem pirkstaiņiem, kas atrasti uzrokot Rīgas pagātni, kādā 13. gadsimta slānī. Tie darināti, ar vienu pašu adatu no smalka diega pinot valdziņus rokas veidolā, jo adāmadatas toreiz vēl nebijušas. Tās izgudrotas vairākus gadsimtus vēlāk. Zinta Enzeliņa atšifrējusi techniku un cimdus atveidojusi. Tie tagad piesprausti vidū augšā uz izstādes stakles, ko zālē ienesušas divas no adītāju pulciņa dalībniecēm. 

Zem tiem pāris jau kuplāk darinātu, ar iestrādātu krāsainu rakstu. Tie – četrpadsmitā, piecpadsmitā un vēlāku gadsimtu atdarinājumi (ar piecām adāmadatām). Par to, cik seni tādi un citi raksti, kas mums dod slavenos „raibos cimdus”, zinātnieki joprojām neesot vienisprātis. Pētniecība turpinās. Mainījušies laiki, mainījušās technikas, radušās jaunas iespējas, joprojām mainās uzskati. Dažiem šķiet, ka raksti ir tikai ornamenti, kā sliecas domāt daiļamatnieki Dzērvīši; citiem, ka tie ir svētas zīmes, kā domājuši Brastiņu Ernests un Jēkabs Bīne. 

Kā slīdīšu izrādē mūsu priekšā nāk un iet galvenie cimdu radīšanā nepieciešamie rīki un vielas. Redzam aitiņas Latvijas tumšgalves portretu. Viņa ir Latvijas lauku aitiņas un Šropšīras un Oksfordas teķu krustojums, veidots 1920. un 1930. gados; savu klasisko veidolu ieguvusi 1937. gadā. Tad nāk dzirkles cirpšanai, vilnas kārstuve, sprēslīca un vērpjamais ratiņš; tītavas, dziju krāsošanai lietotās izejvielas: izteiksmīgos attēlos saknes, lapas, ziedi, augļi, koku mizas, sūnas. Tās latviešu adītājām dod daudzās niansēs mūsu iemīļotās rudens krāsas – pārsvarā dzeltenīgi brūnās un zaļās. Eksponātu viducī retāk sastopamo zilo krāsu divi paraugi, gaišāks un tumšāks. Tie saucas „mēļi” pēc auga, kas agrāk audzis visos grāvjos, bet šobrīd vairs tik rets, ka tas sēklām jāsēj, cerībā, ka lietderībai atdosies pietiekami raženi. Koši sarkano „aci” klāstā iegūst no madarām, kas ap Jāņiem piesmaržo visu Latviju.

Seko duču dučiem izadītie cimdu pāŗi, kuŗiem klāstā katram sava sūtība, vai nu uzskatāmi parādīt kādu īpašu techniku, rakstu vai latviešu, vai novada īpatnību. Te nāk smalku dziju, rupju dziju, dabisku krāsu krāsotu vilnu adīti un ķīmisku, lieli, biezi dūraiņi, smalciņ smalki pirkstaiņi, dāvanu cimdi, kapraču cimdi, mežtrādnieku cimdi, līgavaiņa „jā” vārda došanas cimdi. Kad precinieks pamielojis meitu māti un māte izlēmusi meitu šim kandidātam izdot, viņa devusi viņam meitas adītos greznos raibos cimdus. Protams, tas jau bijis pēc meitas sirds vēlēšanās, lai tieši šis puisis būtu tas, kas liks savas rokas viņas azotē.

Es savam brūtgānam

Raibus cimdus noadīju,

Lai tas man neiebāze

Plikas rokas azotē.

Latviskajā cimdu pasaulē ienākusi, amerikāniete Lizbeta, par Sarmītes skolnieci kļuvusi, šo pasauli iemīļojusi tiktāl, ka sarakstījusi mācībgrāmatu Latviešu cimdi – Latvian mittens, kas esot vislabākā „abās valodās”. Grāmatas abus izdevumus varējām šķirstīt jau pie ieejas, kur atrodas arī vēl citas nozīmīgas grāmatas par cimdiem. Silti ieteicamo Cimdu Jetiņas grāmatu Jetiņas dienasgrāmata var atrast Latviešu centra bibliotēkā.

Latviešu cimdu īpatnība: raksti apņem visu roku, tie „iet” tām visapkārt. Citām tautām tie var būt cimda virspusē, ar saujas pusi vienkrāsainu. Latvieša cimdam īkšķis pieguļ delnas daļai, raksts no pamatraksta neatšķiŗas. Latvietis atsevišķi pieadītu, kas no rokas atkarājas, uzskata par „sāpīgo īkšķi”. Vēl: arī darba cimdiem ir raksts; iestrādājot vairāku krāsu dzijas, panāk siltāku cimdu. Lepnums ir dubultadījums; dubultcimdu čaklā latviešu adītāja ada vienlaicīgi kā iekšpusē, tā ārpusē ar vienu un to pašu rakstu, bet atšķirīgās krāsās. Tādi visā pasaulē ir unikāli.

Vēl adītājas nes rāmjus, kur parādītas novadu īpatnības. Rucavai robiņraksts (kvadrātiņi divās atšķirīgās krāsās), košas krāsas, mežģīņveida uzmetums (sākums). Alsungai raksti lieli, koši, grezni, jau no tālienes ieraugāmi. Latgalei vienīgajai ziedu motīvi, sirsniņas. Vidzemē krāsas klusinātas, pelēcīgākas. Zemgalē krāsainie raksti, izcelti ar izšuvumiem.

Cimdu parādei seko bagātas izdomas apliecinājumi: cimdu raksti ieadīti šallēs, bērnu apģērbos, izšūti dekorātīvos spilvenos, sedziņās, tagad arī dzērienu temperātūras saturētājos, adatu spilventiņos. Nāk prātā tirdziņos redzētie miniatūrcimdiņi, kuŗus piesprauž pie apģērba saktiņas vietā. Retāk redzēti  dažs to pat varbūt redz pirmo reizi – adījums kā pārads, tas ir, adītam spilvena pārvalkam iestrādāta atšķirīga raksta atsevišķa, arī adīta, josla. Skatāmi pulsu sildītāji, pēdējos gados varen izplatītie mauči, Ziemassvētku eglītes dekorātīvas bumbiņas, arī dažs kuriozs kā soma ar vienā malā (vienīgi dekorātīvā nolūkā) ieadītiem īkšķiem vairākās rindās un visbeidzot sirdi aizkustinoši adīti radījumiņi, noskatīti no igauņiem (atražoti ar atļauju to darīt tikai pašu vajadzībai; drīkst izgatavot tikai dāvanai, ne tirgum!). Tie ir mazu, tajos iebāztu, rociņu darbināmas adītas lellītes: rumpīši cimdu rakstos, ķepiņas un galviņas vienkrāsas; uz galviņas izšūtas līnijas iezīmē pelīti vai aitiņu. Ar tiem spēlējot teātri, atkal viena paaudze iemīļos mums dārgo, silto, krāsaino cimdu pasauli.

Uz jaunām adīšanas apmācībām pieteikušās piecpadsmit latvietes, bet pāri par sešdesmit kanadietes. Viņas mūsu mājīgajā Centrā labi jutīsies un nesīs mūsu labo slavu visapkārt.

Autore: Maruta Voitkus  Lūkina
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu " Latvija Amerikā"

 

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti