Dalies:

Pārsteidzošā zeme - Gruzija

Pārsteidzošā zeme - Gruzija
  • 01. Jul. 2013

Līdz šim visi mani ceļojumu galamērķi bija vērsti tikai Eiropas virzienā, taču beidzot bija pienākusi kārta izrauties no tik ierastās eiropeiskās sakārtotības un ērtībām, un doties iepazīt pavisam citādu zemi – Gruziju!

Gruzija nav pārtikusi valsts, taču tā ir bagāta un unikāla ar savu brīnišķīgi skaisto un neskarto dabu, grūto vēsturi un krāšņo kultūras mantojumu, taču galvenokārt – ar saviem laipnajiem un viesmīlīgajiem cilvēkiem.

Lai arī šoreiz uz Gruziju devos komandējumā kopā ar savu darba kolēģi Diānu un galvenais mūsu ceļojuma mērķis bija tikties ar vairākām tūrisma institūcijām un organizācijām, lai apspriestu iespējamo sadarbību audiogidu ieviešanā muzejos, pilsētās un citās ekspozīcijās, tomēr paralēli tam tika atlicināts arī laiks, lai iepazītu šo pārsteidzošo zemi.

Kā jau pirms visiem ceļojumiem, pats pirmais pasākums, ko es daru – cenšos gūt pirmo informāciju internetā: izpētu ievērojamākās apskates vietas, tūrisma maršrutus, kartes utt. Līdz šim man ar to bija ļoti labi veicies, taču tagad radās sajūta, ka dodos tiešām uz kādu pasaules aizmirstu nostūrīti... Meklējot informāciju Google, šis milzīgais meklēšanas gigants atgādināja man vien to, ka eksistē tāds Georgia štats ASV, arī Google Maps kartēs Gruzija attēlota kā viens liels pelēks plankums ar vien atzīmētām lielākajām pilsētām.

Bet nu par visu pēc kārtas...

16.februāris

Plkst.22:40 ar airBaltic, kas piedāvā tiešos lidojuma reisus uz Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi, izlidojam no Rīgas lidostas. Liels bija mans pārsteigums, ka lidmašīna bija praktiski pilna – pavisam nemanot to piepildīja gan latvieši, gan gruzīni, gan arī dažu citu tautību pārstāvji – katrs ar savu ceļošanas mērķi. Lidojums ilga gandrīz 3 ar pusi stundas un Tbilisi lidostā ieradāmies ap plkst.4:10 pēc vietējā laika (Gruzijā tas ir 2 stundas uz priekšu par mūsu laiku).

Naktsmītnes šoreiz nebijām rezervējušas ne viesnīcā, ne hostelī, ne kādā viesu namā, bet gan pie īstas gruzīnu ģimenes. Kad plānojām došanos uz Gruziju, izpētījām neskaitāmus viesnīcu piedāvājumus, taču tā arī nespējām izšķirties par labāko. Tad atcerējos par Domubiedru sadaļu “Visi, kuriem patīk ceļot...” draugiem.lv, kur publicētajiem jaunumiem un jautājumiem nu jau kādu laiciņu regulāri cenšos sekot līdzi. Lai arī īpaši optimistiski neskatījos uz iespēju tur saņemt kādus ieteikumus, tomēr nopublicēju savu jautājumu ar lūgumu ieteikt kādas naktsmītnes, kur apmesties Tbilisi.

Un tā, pateicoties vienam vienīgam ieteikumam, sazinājos ar Vadimu Gruzijā un rezervēju istabiņu mājā pie viņa. Tā bija ļoti vienkārša un pieticīga, izmaksāja mums 15 eiro no cilvēka par nakti (cenā iekļautas arī brokastis un sagaidīšana lidostā).

Vadims lidostā mūs jau gaidīja un ātri vien jau bijām ceļā uz savu apmešanās vietu. Pirms plkst.5:00 jau bijām klāt, iekārtojāmies un devāmies gulēt.

17.februāris

Spītējot kņadai, kas valdīja mājā jau agri no rīta, šorīt bijām nolēmušas izgulēties. Tikai ap pus 11 ieskanējās un mani piecēla mans ikrīta “Abrakadabra... tava maģija laba...”, kā arī ilgāk gulēt vairs neļāva nepatīkamā cigarešu smaka visapkārt. Gruzīni ļoti daudz smēķē – vienmēr un visur - tas ir atļauts arī visās sabiedriskās ēdināšanas vietās. Mūsu mājā gandrīz visi smēķēja, bet tas nenozīmē, ka tas tika darīts laukā, uz balkona vai kā tamlīdzīgi... Nē – viņi to dara mājā – iekštelpās. Tā kā pati nesmēķēju, man tas bija ļoti nepatīkami, taču nekas cits neatlika kā to paciest

Izlienot no nedaudz čīkstošās gultas, vispirms paskatos pa logu - pāri ielai redzamas necilas privātmājas, vienā no dārziem aug dažas palmas, tālumā paveras skats uz kādu kalnu. Nevaru vien sagaidīt brīdi, kad varēsim doties ārā un sākt iepazīt šo interesanto zemi...

Bet vispirms brokastis – maizītes, nacionālais siers, no vietējiem augļiem (neatceros nosaukumu) gatavots ievārījums, cīsiņi, tēja...  viss samērā pieticīgi. Brokastu laikā vēl iepazīstamies ar lielāko daļu mājas iemītnieku, pārrunājam jau dažādas interesantas un mazāk interesantas tēmas, izstāstām, kā nokļuvām Gruzijā, ko grasāmies darīt, ko gribētu apskatīt un tā tālāk un tā joprojām.

Nedaudz atkāpjoties no tēmas un šīs dienas plāna, pastāstīšu jums par gruzīnu ģimenēm. Parasti mājās dzīvo kopā visa ģimene vairākās paaudzēs, un tas viss arī ir pavisam loģiski izskaidrojams – jo valda ļoti liela pieticība un nabadzība. Varat tikai iztēloties, kāds dzīves līmenis valda, ja vidējā alga valstī svārstās ap 100-150$ un pensiju lielums ir vien ap 25$!!! Vienam izdzīvot ir vienkārši neiespējami...

Ap pusdienslaiku, sazinoties ar savu kontaktpersonu Gruzijā, kura mūs nogādās uz mūsu tikšanās vietām, uzzinām, ka pirmās divas vizītes mums ir ieplānotas jau šodien un tas mūs tiešām iepriecina un nozīmē, ka pēdējo dienu, ko pavadīsim Gruzijā,  varēsim pilnībā veltīt tās apskatei un atpūtai. Tā kā vīzītes mums bija ieplānotas vakarpusē, tad protams līdz tām jau gribējām doties ārā nelielā pastaigā. Līdz Tbilisi centram doties gan nebūtu pieticis laika, tāpēc devāmies mūsu rajona izpētē. Izejot ārā pamatīgi nopriecājāmies, jo bija ļoti silts, ap +15 grādiem un protams no sniega ne vēsts.

Dzīvojām Saburtalo privātmāju rajonā, un jāsaka – tas tiešām bija ļoti labs rajons, salīdzinot ar citiem, ko mums gadījās redzēt un kuros iemaldījāmies citās dienās.

Pirmā pastaiga pa Tbilisi... jeb... nezinu, vai to būtu pareizi nosaukt par pastaigu – drīzāk tā līdzinājās pa pusei skriešanai! Tas tāpēc, ka Gruzijā ir pavisam īpatnējs braukšanas stils: triju joslu vietā mašīnas pārvietojas vismaz pa četrām-piecām, krustām-šķērsām, un nepārtraukti braucēji viens otram pīpina. Atliek tikai pabrīnīties, kā viņi veikli manevrē pa ielām un spēj pabraukt viens otram garām, nesabojājot vienam otru, nenoraujot kādu spoguli u.tml. Jebkurā gadījumā – šeit, manuprāt, neeksistē tāds jēdziens kā droša satiksme, kur nu vēl strikti ceļu satiksmes noteikumi. Vienīgo ceļu satiksmes noteikumu, kuru mēs smejoties definējām tur varētu raksturot kā - Sargi sevi pats!

Ja jau satiksme ir īpatnēja, tad arī gājējiem nekas cits neatliek kā tai pielāgoties. Vietējiem iedzīvotājiem tas protams problēmas nesagādā, bet mēs droši vien ne vienam vien vietējam iedzīvotājam likāmies smieklīgas, jo pa gājēju pārejām pārvietojāmies pārsvarā skrienot (tas gan tikai pirmajā dienā).

Pastaigas laikā gūstam apstiprinājumu tam, ka gruzīni nav pārtikusi tauta – dzīvojamās mājas ir ļoti necilas, nekoptas, ielās vietām ir pat ļoti milzīgas bedres, uz trotuāriem bedru dēļ ļodzās kājas,  uz ielām sēž ļoti daudz ubagotāju, kuri pat nepieklājīgi uzmācas ikvienam, kurš gadās tiem ceļā...

Pēc pastaigas devāmies uz mūsu pirmajām vizītēm un pirmoreiz arī uz Tbilisi centru. Kāds restorāna īpašnieks, kas arī piedalījās vienā no mūsu vizītēm, laipni aicināja pēc tam uz savu restorānu uz tasīti kafijas. Nolēmām, ka uz pus stundiņu un kafijas tasīti mēs varētu doties, taču drīz vien mūsu galdiņu jau pārņēma neskaitāmi ēdieni, deserti, dzērieni un mūsu mazā pasēdēšana izvērtās vairāku stundu garumā! Šeit pagaršojām arī ļoti garšīgu gruzīnu nacionālo ēdienu - khachapuri – es to varētu raksturot kā ar sieru un biezpienu pildītu picu. Lūk, ko gruzīnu izpratnē nozīmē tasīte kafijas!!!

Pēc tam abas dodamies atpakaļ uz mūsu mājām, kur, paverot durvis, redzam, ka visa māja ir pilna ar viesiem, skan nacionālā mūzika, dejas... jautrība sit augstu vilni!!! Mēs bijām iegādājušās lielu, krāšņu liliju un gerberu puķu pušķi, lai arī apsveiktu Vadima meitu 16.dzimšanas dienā. Taču, nedomājiet, ka ar to arī viss beidzās... mēs nekavējoties tikām nosēdinātas pie galda un cienātas ar gruzīnu labumiem, tai skaitā, ļoti garšīgu mājas vīnu. Runājot par vīniem... mēs pat sākām domāt – kas ir īstā vīna dzimtene?! Jo izrādās, ka Gruzijā tiek audzētas ap 1 000 vīnogu šķirnēm, un no tām gatavotais vīns ir vienkārši lielisks (vislabāk mums garšoja baltvīns ar nosaukumu Tvishy). Ģimene, pie kā mēs viesojāmies, pati vīnogas neaudzē, taču ražas laikā tās iegādājas un tad paši gatavo mājas vīnu.

Bet kas mani pārsteidza... 16.gadīgas meitenes dzimšanas dienā jaunieši dziedāja savas nacionālās dziesmas un dejoja gruzīnu tautas dejas. Vai varat vispār iedomāties Latvijā kāda jaunieša 16.dzimšanas dienā skanam, piemēram, "Pie jūras dzīve mana" vai dejojam "Tūdaliņ, tāgadiņ"??? Lūk – kāda nozīme cilvēku dzīvēs var būt kultūrai, un Gruzija ir neizsakāmi piesātināta ar kultūru un tradīcijām.

Pēc svinībām bija paredzēta mums viesošanās un vakariņas vietējā restorānā, kura nosaukums tulkojumā nozīmē Vējdzirnavas. Restorānā tik tiešām atrodas iemūrētas senas vējdzirnavas, īsts ūdenskritums un arī tas pats ir veidots uz klints pie ūdens. Katru vakaru tajā skan dzīvā mūzika – dzied vietējie folkloras ansambļi, nacionālajos tērpos dejo dejotāji...

Domāju, ka nu būtu īstais laiks pastāstīt arī par gruzīnu ēšanas un galda kultūru... Ja pie mums, ieejot restorānā varam pasūtīt konkrētu ēdiena porciju un tas viss tiek atnests, servēts uz viena šķīvja, tad Gruzijā cilvēkiem ēšanas ziņā tiek dota daudz lielāka brīvība... Kartupeļi tiek atnesti atsevišķā bļodiņā, gaļa – uz atsevišķa šķīvja, salāti – arī atsevišķi. Tas nozīmē, ka tu pats vari kombinēt ēdienu, cik daudz vēlies un ko vēlies, līdz ar to ēdiena baudīšanai kļūstot par veselu pasākumu!

Neapšaubāmi nacionālais gruzīņu dzēriens ir vīns. Restorānos var iegādāties vīna pudeli pa nieka 5-6 Ls. Taču atšķiras arī tā dzeršanas kultūra. Ja pie mums glāzē tiek ieliets vīns un varam to malkot pēc saviem ieskatiem, tad Gruzijā nekas tamlīdzīgs nenotiek. Kad visi apsēžas pie galda, no sava vidus tiek izraudzīts tamada – cilvēks, kurš visu vakaru būs atbildīgs par tostu teikšanu. Pēc tosta visi pie galda sēdošie saskandina glāzes un tikai tad vīns tiek iedzerts. Droši vien, ka lieki piebilst – bet tosti tiek teikti ļoti bieži!!

Pēc tik jautri pavadīta vakara devāmies mājup. Svinības jau bija beigušās, viss kluss un mierīgs, taču visi vēl negulēja, arī Vadima 19.gadīgais dēls Levans, ar kuru, dzerot gardo mājas vīnu, nopļāpājām līdz 6 rītā. Uzzinājām daudz un dažādas īpatnējas lietas un kultūras atšķirības. Levanam stāstījām arī par interneta piedāvātajām iespējām – kā, piemēram, izveidot savu blogu, profilu Facebook, kā internetā informēt tūristus par iespējām apmesties pie viņiem, runājām arī par izglītību un vēl un vēl... Visinteresantākā man likās saruna par attiecībām... gruzīniem ir ļoti nopietna attieksme pret attiecību veidošanu. Praktiski esot tikai divas iespējas – vai nu tev ir nopietnas attiecības (ne pa labi, ne pa kreisi) vai nu tev vispār nav nekādu attiecību. Ģimene kā vērtība tiek vērtēta ļoti augstu.

18.februāris

Lai arī nakts mums ir bijusi tikai dažu stundu gara, jau ceļamies ap plkst.10, jo pusdienslaikā jau ir paredzēta nākamā, un arī pēdējā vizīte.

Pēc tās jutām tādu kā atvieglojumu – darbs ir padarīts un nu varam nodoties ceļojuma baudīšanai – pilsētas apskatei, atpūtai, izklaidēm utt.

Zinājām, ka ļoti vēlamies uzkāpt Mtatsminda - vienā no kalniem, kas slejas pār Tbilisi un uz kura  atrodas seni nocietinājuma mūri un viena no daudzajām krāšņajām baznīcām. Tā nu apbruņojušās ar karti, devāmies ceļā. No mūsu mājām līdz Tbilisi vecpilsētai bija kādu 6 km gājiens, taču mums tikšana līdz vecpilsētai izvērtās vismaz uz pusi garāka, jo paspējām apmaldīties divas reizes un tikai ar trešo nokļuvām vecpilsētā, taču tad jau bija tumšs un kalnā kāpt nu nemaz vairs nebija prātā. Maldījāmies tikai viena iemesla dēļ – jo uz ēkām norādīti ielu nosaukumi tikai un vienīgi gruzīnu valodā. Vispār jau gluži loģiski, ka tas tā ir. Valoda jau protams ļoti skaista, taču saprast nevar pilnīgi nevienu burtu, līdz ar to nomaldīties un noiet no īstās ielas ir pavisam viegli. Nelielai atkāpei... gruzīnu valoda mums likās pat ļoti sarežģīta. Triju dienu laikā, ko pavadījām Gruzijā, ar mokām iemācījāmies vien pašus nepieciešamākos vārdus – gamajoba (labdien) un gmadlob (paldies).

Mūsu pastaigas laikā iemaldījāmies arī vienā pavisam nepatīkamā rajonā, kur mājas bija burtiski sašķiebušās, pussagruvušas, drūmas, ieliņas šauras, šauras... un ejot tās acīmredzami kļuva šaurākas un tumšākas. Vienu brīdi šķita, ka mums jau uznākusi klaustrofobija un vairs neizturējām – apgriezāmies un taisnā ceļā devāmies atpakaļ. Lai arī zinājām, ka pa pilsētu nav bīstami pastaigāties, tomēr šajā situācijā kļuva pavisam neomulīgi.

Izlēmām kalnā kāpšanu atstāt uz nākamo dienu un nodevāmies ķīniešu ēdiena baudīšanai. Iznākot no ķīniešu restorāna, lija lietus, taču mājās doties vienalga nolēmām ar kājām. Izlijušas bijām pamatīgi, un visu vēl jautrāku padarīja tas, ka kāda garām braucošā mašīna mūs vēl apsļāca no galvas līdz kājām un paceļot roku, mana jaka burtiski tecēja. Bet kāda tam tagad vairs nozīme - galvenais, ka Tbilisi bija iepazīta!

Pēc šīs dienas aizraujošās pastaigas nolēmām, ka tā turpināt nevar – vajag kādu, kas mums visu parādīs, pastāstīs, izvedīs kādā ekskursijā... Vadims, pie kura apmetāmies, ir pārsteidzoši erudīts Gruzijas vēsturē, kultūrā, reliģijā un organizē dažādas ekskursijas tūristiem. Izstāstījām viņam savas vēlmes: ka gribam uzkāpt Mtatsminda kalnā un izbraukt ārpus galvaspilsētas, tā teikt - lai redzētu īsto Gruziju...

Devāmies gulēt un ar vislielāko nepacietību gaidījām nākamo dienu!

19.februāris

Īstenībā mums nebija ne jausmas, ko tieši Vadims šodien mums rādīs, taču paļāvāmies uz viņu un ap 12 devāmies ceļā.

Vispirms mūsu ceļš ved ārpus Tbilisi – braucam uz 20 km attālo pilsētiņu Mtskheta (Gruzijas bijusī galvaspilsēta) un uz kalniem.

Vispirms dodamies uz 6.gs. Jvari pareizticīgo klosteri, kas atrodas augstu kalnos netālu no Mtskhetas. Pārsteidzošs ir tur valdošais miers un klusums, svaigais un atspirdzinošais kalnu gaiss...

Pēc tam mūsu ceļš jau ved uz pašu Mtskhetas pilsētu, kur apskatām 11.gs. Svetitskhoveli katedrāli, kas iekļauta arī UNESCO pasaules vēstures un kultūras mantojuma sarakstā. Vēlāk dodamies pa gluži šauriem, bedrainiem celiņiem pavisam dziļi un augstu kalnos. Vadims stāsta, ka tur tūristus parasti neviens nevedot un arī tūristi paši nezinot, ka ir šāda vieta, ko apmeklēt. Tur – tālu prom no visas civilizācijas izvietots vīriešu klosteris, kurš darbojas vēl šodien. Ainavas, ko redzējām pa ceļam nav iespējams vārdiem aprakstīt un tās nav iespējams arī fotogrāfijās ietvert... to vienkārši ir jāredz savām acīm!!!

Nelielai atkāpei vēlos pastāstīt par dzīvniekiem... kalnos tiek ganītas aitas, govis... kad braucām vienā no daudzajiem kalniem, ceļa malā savā nodabā ganījās govs, pie klostera aktīvi rosījās kāds gailis, gar ceļu aizskrien kazu bariņš, un visbeidzot, braucot ārā no Mtskhetas, mūsu ceļu aizšķērsoja cūka. Interesanti, ka cūkas gruzīni vispār netur staļļos, kā tas notiek pie mums. Tur tās tiek palaistas kalnos un mežos, kur tās pašas meklē sev pārtiku un mājās atgriežas tikai, lai apmierinātu savu kāri pēc sāls.

Izceļojoties pa kalniem, Vadims ved mūs atpakaļ uz Tbilisi. Pa ceļam piestājam pie kāda krodziņa – Vadims lūdz mūs uzgaidīt un pēc īsa brītiņa atgriežas ar pavisam svaigi ceptu khachapuri. Iestiprināmies un dodamies ceļā uz Tbilisi vecpilsētu, lai beidzot uzkāptu kārotajā kalnā un aplūkotu Tbilisi no putna lidojuma. Tik tiešām – tas bija tā vērts – visa Tbilisi kā uz delnas... Mērķis bija piepildīts un arī diena un līdz ar to arī mūsu ekskursija jau lēnām tuvojās noslēgumam.

Pulkstens bija jau 6 vakarā, lidmašīna mājup bija paredzēta tikai ap plkst.5 no rīta, tas nozīmē, ka vēl ir daudz laika, lai pēdējās stundas Gruzijā pavadītu godam un izbaudītu vēl visu, ko iespējams izbaudīt. Lieki piebilst, ka šonakt gulēt negājām...

Pēc ekskursijas Vadims iesaka mums apmeklēt tradicionālās gruzīnu pirtis un iesaka vienkārši burvīgu krodziņu vakariņām. Krodziņā nogaršojām gruzīnu nacionālo ēdienu – hinkaļus. Tie ir lieli pelmeņi ar pildījumu (tas var būt dažāds: gaļa, sēnes u.tml.). Ļoti interesants ir šo hinkaļu ēšanas veids – tikai ar rokām, neizmantojot nekādus galda piederumus.

Pēc krodziņa apmeklējuma izsaucām taksi un taisnā ceļā devāmies uz gruzīnu pirtīm. Īstenībā gruzīnu pirtis atšķirtas no mūsu tradicionālās izpratnes par to, kas ir pirts...Gruzīnu pirtīs apmeklētāji sildās sērūdens avotu ūdens baseinos un visapkārt valda karsts ūdens tvaiks, un ūdens tik tiešām bija ļoti karsts, vajadzēja vairākkārtīgi saņemties, lai iebristu ūdenī. Taču sajūtas ir vienkārši lieliskas.

Par atsevišķu samaksu ir iespēja pasūtīt arī masāžas pakalpojumus, kā arī mazgāšanas-beršanas pakalpojumus. Pēc tām cilvēki jūtoties kā no jauna piedzimuši!

Pēc šādas divu stundu relaksēšanās, pulkstenis jau bija tuvu pusnaktij un vajadzēja jau sākt lēnām domāt par došanos uz mūsu māju un gatavošanos lidojumam. Taču tik ātri vēl nekas nenotika...

Izejot no pirts, nolēmām uz pāris minūtēm apsēsties turpat esošajā parkā un vienkārši vēl pēdējos brīžus izbaudīt silto un pavasarīgo gaisu. Taču atlika to vien izdarīt, kad pie mums jau klāt piesteidzās divi gruzīnu puiši. Par vīriešu uzmanību Gruzijā tik tiešām nevarējām sūdzēties, un it sevišķi viņu uzmanību piesaistīja mani blondie mati. Tā nu mēs vēl kādas 2 stundas nosēdējām un nopļāpājām ar gruzīnu puišiem parkā, viens no viņiem aizsteidzās uz vietējo veikalu un atnesa gruzīnu vīnus, šokolādi un banānus.

Nedaudz ar aizdomām jau protams gribējās uz viņiem skatīties, taču nē – viņi bija ļoti pieklājīgi, labsirdīgi... arī taksi līdz mājām izmaksāja, taču taksists gan bija riebīgs un kaut kādu samaksu tomēr no mums arī vēl prasīja.

Bet lai nu kā – pēdējās stundas Gruzijā tika pavadītas godam. Aizbraucot uz mūsu Gruzijas mājām atlika savākt vien pēdējās mantas, izsaukt taksi, atvadīties no viesmīlīgās ģimenes, kas mūs uzņēma un tad jau doties prom uz lidostu. Pēc negulētās nakts, iekāpjot lidmašīnā, uzreiz iemigām un pamodāmies jau tuvojoties Rīgai. Līdz ar atgriešanos mājās, atgriezāmies arī ziemā...

Šoriez gan mans ceļojuma stāsts ir padevies ļoti garš, taču savādāk man nesanāca – Gruzija ir pārāk pārsteidzoša un unikāla, lai par to ceļojuma aprakstu varētu ietvert vien dažu rindkopu garumā!

Tāda nu ir Gruzija!!!

Raksta autore: Dana Tauriņa
Foto: Dana Tauriņa
Ceļojuma apraksts sastādīts: 2010.gada februāris

Lasītākās ziņas valstī

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti