Dalies:

Pārbrauc mājās, lai kalpotu Dievam. Lienes un Māra Vekļuku atgriešanās stāsts

Pārbrauc mājās, lai kalpotu Dievam. Lienes un Māra Vekļuku atgriešanās stāsts
Anda Krauze
  • 14. Jul. 2019

Kādā aptaujā noskaidrots, ka aizbraucējus atgriezties Latvijā motivē ģimene, draugi, sentiments, stabilitāte, vēlme vairāk paveikt un dalīties ar ārvalstīs iegūto pieredzi. Liene un Māris Vekļuki pēc divpadsmit Īrijā, Spānijā un Anglijā nodzīvotiem gadiem nu ir atpakaļ dzimtajā Saldus novadā. Agrā jaunībā viņi devās pasaulē, meklējot un sekojot naudīgām iespējām, taču mājās atgriezās ar citu vērtību sistēmu un mērķiem.

No skolas sola pasaulē

Ar ģimeni norunājam tikties Saldus pievārtē, kur viņi iegādājušies zemes gabalu un remontējamu mājiņu. Tā šobrīd nav dzīvošanai piemērota, jāievelk ūdensvads, nepieciešami vēl citi pamatīgi remontdarbi, līdz ar to Vekļuki pagaidām mīt īrētā dzīvoklī Brocēnos.

Lasītākās ziņas valstī

Saulainā dienā negribējām uzturēties telpās, tāpēc vienojāmies par sarunu brīvā dabā. Apsēžamies pie galda, uz kura uzlikts cienasts – saldējums un kafija.

Aiz muguras mums atrodas busiņš – kafejnīca uz riteņiem, kas neilgu laiku pieder Vekļuku ģimenei. Ar to viņi dodas uz dažādiem publiskiem un arī privātiem pasākumiem – gadatirgiem, pilsētas svētkiem, sporta svētkiem, dzimšanas dienas ballītēm, lai svētku dalībniekiem piedāvātu dažādus atspirdzinājumus, vrapus, tortiljas, salātus, burgerus, kafiju, kokteiļus. Tas ir šīs ģimenes ienākumu avots Latvijā.

Pirms sākam sarunu, Māris brīdina, ka, stāstot par ārvalstīs un Latvijā pieredzēto, viņš atsauksies uz tām lietām, ko Dievs darījis viņa un ģimenes labā. “Mājās atgriezāmies ne jau tāpēc, ka svešumā būtu bijis slikti vai arī te mūs gaidītu debesmanna. Atspēriena punkts, kas mūs mudināja kravāt mantas mājupceļam, bija ticība Dievam. Pieņēmām Dievu, un dzīvē viss mainījās uz labo pusi. Mums radās jaunas vērtības un mērķi, pasaulīgā dzīve vairs nešķiet tik pievilcīga. Un mums ir cerība un ticība, ka te turpināsim mainīties,” apņēmības pilns saka Māris.

Uz ārvalstīm peļņā viņš devies pirmais, Liene vēl tolaik mācījusies Rīgas 34. arodvidusskolā, kur apguva frizieres profesiju. Māra galamērķis bija Īrija, jo tur jau dzīvojis un strādājis draugs.

Tas notika 2000. gadā, kad Latvija vēl nebija iestājusies Eiropas Savienībā, tāpēc iekļūt Īrijā nav bijis pārāk viegli. “Mana ģimene nebija īpaši turīga, vajadzēja agri sākt pelnīt un pašam sevi uzturēt. Gribēju materiāli nodrošinātu dzīvi, piepildīt savas mantiskās vēlmes, taču ar tā laika algām Latvijā tas retajam izdevās. Tāpēc ļāvos ārvalstu vilinājumam. Gribēju iegūt jaunu dzīves un darba pieredzi. Un jaunībā pacelties spārnos ir daudz vieglāk, jo nav nekādu lielu saistību – ne īpašuma, ne ģimenes,” Māris ir atklāts.

Pirmā darbavieta Īrijas pilsētā Malingarā viņam bijusi betona rūpnīca – taisījis palodzes un apmales. Drīz vien Mārim pa pēdām atbraukuši viņa trīs brāļi. Kaut nu bijusi pleca sajūta, jaunais vīrietis pēc pusotra Īrijā pavadītā gada atgriezies Latvijā, jo bijis grūti pārdzīvot atšķirtību no mīļotās meitenes, mocījusi greizsirdība.

Nolēmis, ka jātiek skaidrībā ar abu attiecībām, jāsaprot, vai tām var būt turpinājums vai ne. “Taču pirmām kārtām nogaidīju, līdz Liene pabeidz skolu un iegūst profesiju. Negribēju, lai viņai nebūtu ne izglītības, ne profesijas kā man. Es vakarskolu pametu nepabeidzis,” neslēpj Māris.

“Toties tev ir zelta rokas,” ar neviltotu degsmi vīru atbalsta Liene.

Nākamreiz jau divatā

Uzturoties Latvijā, kādu laiku strādājis par konditoru, pēc tam – par fasētāju maizes ceptuvē “Lāči”. Kad aizgājis no šīs darbavietas, strādājis dažādus gadījuma darbus. Pa to laiku Liene pabeigusi skolu, tāpēc nosprieduši – kamēr vēl esam jauni un dulli, jābrauc uz ārvalstīm pelnīt naudu.

“2006. gadā devāmies pie maniem brāļiem uz Īriju. Apmetāmies divistabu dzīvoklī pie viena no viņiem – brālis ar sievu vienā istabā, es ar Lieni – otrā,” stāsta Māris.

Darbu dabūjis uzreiz – iekārtojies celtniecības firmā, kur brāļi jau strādājuši par fasāžu apmetējiem gan lielos objektos, gan ne tik lielos, piemēram, apmetuši privātmāju ārsienas. “Es un mani trīs brāļi bijām jaudīga komanda. Strādājām ātri un kvalitatīvi, kvalitatīvāk nekā daudzi vietējie, tāpēc mums darba netrūka un arī labi nopelnījām. Īrs, kuram pieder šī firma, balstoties uz mūsu darbu, varēja kārtīgi atsperties. Tagad viņa kompānija izaugusi par vienu no lielākajām Īrijā, tā pelna miljonus. Mani brāļi joprojām strādā šajā kompānijā.”

Arī Lienei ar darba atrašanu veicies ļoti labi. Viņa rīkojusies drosmīgi un metodiski – izvēlējusies vienu ielu un gājusi iekšā visos skaistumkopšanas salonos pēc kārtas, vaicājot, vai nevajag frizieri.

“Pilsētu nepārzināju, bet nezin kāpēc galvā bija iesēdies, ka vajag iet tieši uz to ielu. Angļu valoda man tolaik bija pašvaka, cik nu skolā paguvu iemācīties. Vienā no saloniem tās īpašnieks man teica: “Varbūt tu vari palikt un šo dienu pastrādāt.” Viens no maniem klientiem bija kāds ļoti vecs onkulītis, kuram vajadzēja apgriezt matus. Kad beidzu strādāt, viņš samaksāja gan cenrādī norādītos 10 eiro, gan man saujā ielika vēl 10 eiro, sakot – tas tev!

Kad par to izstāstīju salona īpašniekam, viņš izbrīnā iepleta acis: “Viņš tev atstāja dzeramnaudu?! Tas vīrs nekad mūžā to nav darījis, kaut ir ļoti turīgs, it kā pat miljonārs. Laikam tev izdevies īpaši veiksmīgi viņam apgriezt matus,” smejoties atceras Liene un piebilst, ka paskopais un ērcīgais klients kļuvis par viņas caurlaidi, lai tiktu pie darba skaistumkopšanas salonā.

“Tur nostrādāju visus gadus, kamēr dzīvojām Īrijā. Salona īpašnieks vienmēr rūpējās par mani, bija gluži kā tēvs. Viņam patika, ka strādāju ātri un kvalitatīvi, – ko vietējā friziere padarīja divās stundās, es – 40 minūtēs. Un tā strādāju ne tikai es, bet daudzi latvieši. Tas laikam mums ir gēnos, tāpēc ārvalstīs mūs labprāt pieņem darbā. Ne velti salona īpašnieks, kad devos atpakaļ uz Latviju, man teica: “Tu vari atgriezties jebkurā laikā, gaidīšu tevi atplestām rokām!””

Labākas dzīves meklējumos

Pārāk ilgi vienā vietā Liene un Māris nespēja noenkuroties, jo šķitis – kaut kur taču var būt vēl labāk. Kad sailgojušies pēc Latvijas, atgriezušies mājās. Māris strādājis kādā celtniecības uzņēmumā par būvdarbu vadītāju, Liene – par frizieri drauga izveidotā salonā.

“Šis Latvijā pavadītais laiks īpaši zīmīgs bija ar to, ka 2010. gadā piedzima mūsu vecākā meita Betija. Gribējām sarīkot kāzas, bet pietrūka naudas, tāpēc tās atlikām. Tas Latvijai ir diezgan raksturīgi – tu strādā, strādā, bet vari nopelnīt tikai pašam nepieciešamākajam. Tiesa, pie vainas bija arī mūsu toreizējais dzīvesveids. Bieži rīkojām ballītes, kas bija visai vētrainas, un to neiztrūkstoša sastāvdaļa bija apreibinošie dzērieni. Tur arī aizgāja lielākā daļa naudas. Mēs gribējām visu laiku plaši dzīvot, taču Latvijā nevarējām tik daudz nopelnīt, lai varētu nodrošināt šādu dzīvesveidu,” neslēpj Liene.

Māris papildina sievas teikto, sakot, ka nav bijis gatavs kaut ko strādāt papildus būvdarbu vadītāja darbam, piemēram, piepelnīties gaterī, lai būtu kāds lieks cents. “Vērtējoši paraugoties, kā es dzīvoju tad un kā tagad, tas ir kā diena pret nakti. Tas bija laicīgs dzīvesveids.”

Pēc kādiem pāris gadiem Vekļuki atkal atgriezās Īrijā. Pieņemt lēmumu doties prom no Latvijas bijis vieglāk tāpēc, ka zinājuši – abiem šajā Zaļajā salā ar garantiju būs darbs. Sapelnījuši naudu kāzām, apprecējušies, laiduši pasaulē otru meitiņu Emīliju. “Latvijā bija teju ar zobiem jācīnās par katru centu, bet Īrijā nedēļas laikā es nopelnīju ap 600–700 eiro. Par mājokļa īri bija jāmaksā kādi 600 eiro, tad varat parēķināt, cik daudz naudas palika citām vajadzībām,” klāsta Māris. Taču materiālais nodrošinājums nav bijis pietiekams arguments, lai Vekļuki Īrijā noenkurotos uz ilgāku laiku. Tagad viņiem šķitis, ka šajā valstī ir pārāk nemīlīgs klimats, bieži līst lietus, ir vējš un migla.

Jaunā ģimene kāroja vairāk saules, tāpēc pakoja mantas, lai dotos uz saules pielieto Spāniju.

“Īsti nezinājām, kur tur varētu strādāt, taču mums bija iekrāti 7000 eiro, līdz ar to bija neliels drošības spilvens. Par 550 eiro varējām noīrēt ļoti labu dzīvokli ar kopēju baseinu un palmām visapkārt,” atceras Māris. Ar draugu starpniecību viņš ticis pie pavāra darba pārvietojamā ēstuvītē-busiņā, kas piedāvāja grilētas vistiņas, vistas gaļas šašliku un citus ēdienus. Kad jautāju, kā bez arodizglītības un darba pieredzes sabiedriskajā ēdināšanā Māris varēja no celtniecības pārmesties uz ēst gatavošanu, viņš nesamulsdams atbild – ir jābūt vērīgam un attapīgam, tad jebkura lieta ies no rokas: “Mana mamma strādāja par šefpavāri, tāpēc kaut kāda nojausma par šī darba specifiku man bija. Atsaucu atmiņā, ko un kā viņa darīja.”

Kaut nu varējuši baudīt kūrortpilsētas piedāvātos labumus, arī nauda turējusies, taču trūcis kā cita – dvēseles miera un piepildījuma. “Visu laiku dzinos pēc kaut kā, jo gribēju kaut ko, nezin ko,” atskatoties uz to laiku savā dzīvē, spriež Māris.

Tuvāk iepazīstot ēstuvītes īpašniekus, atklājies, ka viņi pārstāv kriminālo pasauli, “vistiņu bārs” bijis tikai piesegs.

Skarbie vīri sākuši Māri vilkt iekšā savos darījumos. “Jutu, ka krītu bedrē. Sapratu, ka man ir jāmūk no Spānijas, ja negribu turpināt ripošanu no kalna lejā. Arī ar naudu sāka iet uz leju. Es Spānijā piedzīvoto vērtēju kā pieredzi un ceļu, lai nonāktu pie Dieva. Tas bija posms, kad Dievs uzsāka darbu ar mani.”

Pēc trim mēnešiem Spānijā Vekļukiem atkal bija ceļš zem kājām. Šoreiz par galapunktu izvēlējušies Angliju, kur dzīvoja Lienes māsa. Iekārtojušies darbā kādā dārzeņu noliktavā, kur vajadzējis šķirot augļus un dārzeņus, stāvot uz betona grīdas un +4º C aukstumā. “Šis darbs mani kārtīgi atvēsināja. Domāju: kāpēc esmu šajā noliktavā, kāds ir mans mērķis dzīvē? Pametot acis uz blakus strādājošo Lieni, pārņēma vēl lielāka grūtsirdība. Jutos vainīgs, ka neesmu pratis sakārtot mūsu dzīvi.”

Trešo reizi Īrijā

Nebūdami tādi cilvēki, kas ilgstoši pacieš dzīvi, kura nav pa prātam, Vekļuki kārtējo reizi kravāja ceļasomas, lai atgrieztos Īrijā un iekāptu labi zināmajās kurpēs – Māris atsāka strādāt par fasāžu apmetēju.

“Izrādījās, ka man bijusi nodokļu pārmaksa, tāpēc saņēmu paprāvu naudas summiņu. Varējām par 650 eiro mēnesī noīrēt labu dzīvokli,” ne tik senus notikumus atceras Māris. “Taču bija viens “bet” – es atgriezos ne vien iepriekšējā darbavietā, bet arī pie iepriekšējiem netikumiem. Darba dienās sirsnīgi strādāju, bet nedēļas nogalēs ballējos. Nezinu, kā viss būtu beidzies, ja mani neuzrunātu draugs, kurš savulaik bija tāda paša dzīvesveida piekopējs.”

Draugs vedinājis nožēlot grēkus, skaitot īpašu lūgšanu. “Attraucu, ka esmu lūdzis Dievu, uz ko draugs atbildēja, ka to neesmu darījis no sirds. “Ir jānoliek sevi pie Jēzus Kristus kājām,” viņš man teica. Ir patiesi jānožēlo, ka esi vājš un nespēj pretoties atkarībām, ka runā rupjības. Vērsos pie Dieva, teikdams, ka pats saviem spēkiem netieku galā. No tā brīža mana dzīve kardināli mainījās. Pār manām lūpām vairs neplūda rupjību straume, roka vairs nesniedzās pēc alkohola glāzes un cigaretes, vairs nevilka uz klubiem un citām izklaides vietām. Viss, kam iepriekšējā dzīvē ar prieku ļāvos, nezin kur pazuda. Es jutos garīgi piepildīts un laimīgs.”

Turpinot Māris atklāj – savulaik ne vienmēr izdevies pieņemt pareizos lēmumus, bet tagad tas viņam nav sagādājis grūtības. Jaunais vīrietis šīs pārmaiņas pamato ar to, ka iepriekšējā dzīvē nav pratis saklausīt, ko Dievs viņam saka. “No manis novērsās daudzi draugi, ar kuriem biju kopīgi tusējis. Viņi teica, ka ar mani vairs neesot iespējams sarunāties, cik pareizs esmu kļuvis, ka es viņiem jaunajā veidolā šķietu neinteresants.”

Atmetot kaitīgos ieradumus, uzradies daudz vairāk naudas.

Nu varējuši iekrāt, līdz ar to bija līdzekļi, par ko Latvijā nopirkt nekustamo īpašumu Saldus pievārtē. Bijusi doma nogruntēties Īrijā, taču tur zeme esot nežēlīgi dārga. Būtu varējuši nopirkt zemes pleķīti par 100 000 eiro, bet vēl taču vajadzēja uzcelt māju, kas maksātu tikpat. Tādas rocības Vekļukiem nebija. Nopirkuši lietoto pārvietojamo mājiņu, ko sākuši pārbūvēt, taču šis darbs palicis pusratā, jo nebija zemes, kur nolikt pārvietojamo mājiņu un dzīvot.

“Cilvēks jau var plānot nezin ko, bet, ja Dievam būs citi nolūki attiecībā uz tevi, tad tu ar saviem plāniem vari sisties kā pret sienu, nekas neveiksies,” ka tā notiek, uz savas ādas ir pārliecinājies Māris.

Dzīve mainās par 180 grādiem

Jau otro mēnesi Vekļuku ģimene uz dažādiem pasākumiem dodas ar savu pārvietojamo kafejnīcu, lai lieliem un maziem piedāvātu vieglas uzkodas, salātus, kafiju un saldējuma kokteiļus. Dzīvojot Īrijā, Vekļuki sākuši apmeklēt dievnamu. Tuvāk iepazīstoties ar kristīgajām vērtībām, mainījušās gan abu savstarpējās attiecības, gan attieksme pret daudzām dzīves parādībām un notikumiem.

“Mēs pārstājām strīdēties, man nebija grūti atvainoties sievai, ja nodarīju viņai pāri. Sākām rūpēties arī par citiem cilvēkiem, ne tikai sevi. Piemēram, devām pajumti tiem, kas bija nonākuši krīzes situācijā. Starp viņiem bija daudz latviešu jauniešu, kam vajadzīga palīdzība,” pārmaiņas savā dzīvē ieskicē Māris.

Kaut urdījis nemiers, vai nav pienācis laiks atgriezties Latvijā, jaunais vīrietis nav pats pieņēmis lēmumu, ko darīt, bet paļāvies uz Dievu. Un saņēmis zīmi, ka ģimenei jādodas mājup. “Sieva, izdzirdot, ka atkal būs jurģi, kļuva dusmīga: “Mums taču viss ir – darbs, laba māja, mašīna! Kāpēc atkal kaut kur jātraucas?”

Taču tad dzīvokļa saimniece lūgusi atbrīvot mājokli, jo atgriežoties viņas dēls, kas tur dzīvošot. Nu vairs nav bijis šaubu, ka Dievs aicina atgriezties mājās – tā šo zīmi skaidro Māris.

Pēc tam, kad Latvijā un citviet pasaulē bija dzīvojuši aptuveni 20 vietās, Vekļuki pērn kļuva par brocēniešiem, kur īrē dzīvokli.

Tas esot ļoti izdevīgi, jo netālu atrodas īpašums, ko iegādājušies Saldus pievārtē. Nepabeigtajā mājā Māris ir iekārtojis darbnīcu, bet blakus ēkai var novietot busiņu, kurā iekārtota pārvietojamā kafejnīca. “Man ir arī savs uzņēmums Īrijā “My compact houses”, taisām nojumes, terases, piebūves,” uzskaita enerģiskais vīrietis.

Šis Īrijā izveidotais uzņēmums ģimenei ir galvenais ienākumu avots, mobilā kafejnīciņa viņu īpašumā ir tikai pāris mēnešus. “Lai varētu sākt uzņēmējdarbību Latvijā, kā arī nokārtotu dažādus sadzīviskus jautājumus, mums atbalstu sniedza Saldus novada reemigrācijas projekta koordinatori. Mums izdevās arī iegūt grantu 9000 eiro apjomā, ko ieguldījām busiņa un tā aprīkojuma iegādē.”

Liene un Māris atzīst – grūtību netrūkst, dažkārt pat gribas nolaist rokas un padoties, bet tad spīts un vēlme nepadoties liek doties tālāk.

Autors: la.lv

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti