Dalies:

Par sakņu kopšanu kā mūžīgu darba lauku. Sabiedriskā darbiniece I. Grava intervijā L. Kovtunai

Par sakņu kopšanu kā mūžīgu darba lauku. Sabiedriskā darbiniece I. Grava intervijā L. Kovtunai
  • 11. Aug. 2019

Nesen Laiks vēstīja par jauna fonda – tapšanu (skat. nr. 23, 4. lpp.). Tu esi viena no tiem, kas līdz ar Aivaru Osvaldu, Paulu Berkoldu, Līgu Ejupi un citiem pazīstamiem ASV latviešu sabiedriskajiem darbiniekiem „stāvēji pie fonda šūpuļa”, un nu jau varam apciemot mājaslapu – www.latviansong festfund.com. Kā tas notika un kāpēc?

Īstenībā turpinām to darbu, ko iesākām, rīkojot XIV Vispā- rējos latviešu Dziesmu un deju svētkus Baltimorā 2017. gadā (Iveta bija šo svētku Rīcības komitejā – L. K.). Svētki beidzās ar finanču atlikumu, ko vēlējāmies lietpratīgi ieguldīt kādā vērtīgā, tieši ar Dziesmu svētku tradiciju saistītā lietā. Galu galā – tā ir ziedotāju nauda, un par to ir īpaša atbildība. Un runa nav tikai par naudu, bet arī par pieredzi šīs tradicijas uzturēšanā. Man bija pamatīgāk jāiepazīst, kā darbojas Amerikas latviešu fondi, tostarp kultūras fondi, un iepazīšanas gaitā es biju no tiesas pārsteigta par latviešu nesavtību, darbīgumu, pašaizliedzību – to ieraudzīju tuvplānā! Tie taču ir milzu līdzekļi, darbs, laiks, utt., turklāt neko neprasot pretī! Vai to maz var tā pa īstam novērtēt, un tas viss noticis gaŗu gadu gaitā... Pa šo laiku arī biju saņēmusi sadarbības piedāvājumu no kultūras biedrības TILTS un kļuvusi tā valdes locekle, tad arī no Latvijas Nacionālās operas ģildes, un tā nu iznācis, ka darbojos trīs nozīmīgu fondu valdēs. Saprotu, ka esmu uzņēmusies lielu darbu, bet – „kuŗš tad cits, ja ne es!” Turklāt mūsu dēli ir izauguši, studē Bostonā, man vairs nav tik daudz laika jā- pavada futbola laukumu malās u. c. – varu iesaistīties darbos, kur manas zināšanas un pie- redze ir noderīga.

Kas jauns Operas ģildē?

Lasītākās ziņas valstī

Pirmām kārtām – trīs jauni valdes locekļi: Anda Gerdena, ekonomiste un sabiedrības vadības zinību maģistre, kuŗa šobrīd Ņujorkā strādā ANO misijā, Pauls Grūbe – medicīnas doktors ar plašu starptautisko izglītības un prakses pieredzi, Ivars Slokenbergs, advokāts ar darba pieredzi Latvijā un ASV. Ģilde turpina savas atbalsta programmas Latvijai, šobrīd – tieši Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestrim mūzikas instrumentu iegādei. Izrādās, pūšaminstrumentu mūžs ir 10 – 12 gadi, tad to mechanisms sabojājas, nodilst un cieš skaņas tīrība. Bet mēs taču vēlamies, lai mūsu Operas orķestris būtu augstākajā līmenī! Līdz šim Ģilde jau nopirkusi 21 instrumentu un lielo koncertflīģeli, naudas izteiksmē ieguldīti viens miljons trīssimt tūkstoši dolaru. Kā intervijā Laikam teica mūsu Ģildes biedrs, advokāts Ivars Bērziņš – „Mēs vēl daudz varam dot!” Turklāt Latvijas operas jaunā vadība ir ļoti atsaucīga sadarbībai.

Tuvākais svarīgais notikums, kam jau sparīgi gatavojamies, būs koncerts 18. novembrī Ņujorkā, Kārnegi zālē, ko diriģēs Andris Nelsons. Piebildīšu – viņš sācis kā trompetists Operas orķestrī un nu ir pasaules diriģentu elitē! Ģilde ir pasūtinājusi 101 biļeti (jo Latvijai taču – 101!), notiks ziedojumu akcija un iespēja pēc šī greznā koncerta uzsaukt augstu laimi Latvijai kopā ar mūsu izcilību Andri Nelsonu. Un, protams, – vēstīt par Operas ģildi un aicināt piebiedroties.

Gandrīz katrā t. s. trimdas organizācijā vai fondā sūkstās par jaunu biedru trūkumu. Kā ir ģildē?

Jauni biedri nāk, ir tādi, kas ziedo ik gadu – mūsu „zelta fonds”, ir arī tādi, kas ziedo sarīkojumiem, kas pašiem ir interesanti. Tā ļoti veiksmīga bija operdziedātājas Maijas Kovaļevskas un pianistes Dzintras Erlichas koncertturneja, kas piepulcēja Ģildei daudz jaunu atbalstītāju. Cilvēki novērtē kvalitāti. Tieši tāpēc ļoti veiksmīga bija arī kultūras biedrības TILTS, kuŗu tagad vada Dace Aperāne, rīkotā „Vilkaču turneja.”

Un ko TILTS darīs uz Valsts- vētkiem?

Būs Rūtas un Valža Muktupāvelu viesturneja, ko atbalsta Latvijas Kultūras ministrija atbalstam Dziesmu svētku un profesionālās mākslas populārizācijai ārpus Latvijas, kā arī ALA un Latviešu fonda. Te piebildīšu, ka tieši emocionāli šāds atbalsts no valsts ir ļoti, ļoti nozīmīgs, proti, ir apziņa, ka esam sadzirdēti, par mums domā. Ļoti svarīgs ir arī finanču atbalsts, ko Latvijas valsts piešķiŗ ASV latviešu Dziesmu svētkiem.

TILTS parasti rīkojis Lat- vijas teātŗu izrādes, kas taču arī tiek kupli apmeklētas.

Šogad teātŗu nebūs, varbūt citugad, projekti Kultūras ministrijā ir iesniegti, taču te ir vēl kāda nianse – vīzas! ASV, kā zināms, ļoti sargā savu darba tirgu, un ir jābūt pārliecinošam motīvam, kāpēc ielaist valstī viesmāksliniekus no Eiropas. Ar to pati „tuvplānā” iepazinos Baltimoras svētku laikā, kad man bija uzticēts kārtot „vīzu jautājumu” – atminieties, arī Latvijas vēstniecība iesaistījās. Tātad, ja Latvijas teātris nodomājis braukt viesizrādēs, piemēram, ar Šekspīra lugu, nav nekādas garantijas saņemt Amerikas vīzu. Savukārt laipni gaidīti ar savu nacionālo kultūru! Lab- prāt gan tiek uzņemti pasaules mēroga mākslas projekti – ne mūsu Radio korim, ne akadēmiskajam korim LATVIJA problēmu nav.

Tautiešiem Amerikā, protams, irsvarīgsteātrisvalodaspēc,tas arī ir viens svarīgiem argumen- tiem, lai piesaistītu jauniebraucējus.

Par jauniebraucējiem – ir taču tā, ka šī sabiedrības daļa dažādās Amerikas vietās tomēr ir atšķirīga. Pēc maniem novērojumiem, piemēram, Losandželosā un Sanfrancisko „vecā trimda” un „jaunie” ircieši saauguši, kopā strādā un darbojas „latviešu lietās”.

Jā, un arī Ņujorkā ir savas nianses, un Vašingtonā... Bet galvenais jau ir katra „personiskais stāsts”. Viens stāsts ir tiem, kas atbraukuši pirms 20 gadiem, cits tiem, kas zināmajā krizes laikā, katrs ir ar savu izglītību un kultūras bagāžu, jā, arī ar savu rūgtumu varbūt.

Bet kur ir tas „āķis”, lai latvietis pievienotos mītnes zemes tautiešiem? Visi taču ir savas Tēvzemes dēli un meitas, mērķi taču arī vieni. Turklāt, kā novērots, lielākā daļa agrāk vai vēlāk sajūt vēlēšanos „iet latviešos”, nu, vismaz bērnus sūtīt latviešu skoliņā vai pašam iesaistīties korī.

Jā, lielākoties tā ir, bet mēs abas taču zinām gadījumus, kad neiet vis. Uz Valssvētkiem gan – tad sanāk gandrīz divtik liels skaits, un tā taču ir laba zīme, vai ne?Tāpat arī uz koncertiem un izrādēm. Reiz pavaicāju tautiešiem Vašingtonā, kas te dzīvo, bet nekad nav redzēti latviešu sarīkojumos, kas būtu jāuzaicina, lai viņi nāktu. Atbilde bija – „Prāta vētra”! Redzi, nu! Arī man kā mūziķei pirmām kārtām interesē koncerti. Joprojām spilgti atceros komponista Pēteŗa Vaska un viņa dzīvesbiedres režisores Dzintras Gekas viesošanos – klausījāmies Vaska mūziku flautas meistares Ditas Krenbergas izpildījumā, pats komponists tik saistoši stāstīja par savu mūziku, skatījāmies Dzintras filmu par Sibiriju... Līdzi bija arī mūsu dēli Teodors un Niklāvs, un viņi bija sajūsmināti, viņiem bija interesanti.

Tiekoties ar tautiešiem ārze- mēs, arvien biežāk dzirdu arī stāstus par atgriešanos, gluži konkrētās aprisēs – cits jauiegādājies īpašumu Latvijā, cits skaita nedēļas līdz pen- sijai. Nu, velk, laikam?

Velk gan! Bieži vien sarunās ar draudzenēm pazib: „Un kur tad vecumdienās Latvijā dzīvosi?” Un tīmeklī pēta īpašumu cenas... Savus dēlus esmu dzirdējusi pārrunājam, ka īstenībā jau varētu strādāt arī, dzīvojot mūsu Berģu mājā. Starp citu – manā mīļākajā vietā pasaulē.

Tevi pašu liktenis ieveda ļoti slavenu trimdas tautiešu – Ulža un Sarmītes Gravu ģimenē. Kā tas notika?

Tālajā 1987. gadā kopā ar kamerkori Ave Sol, tikko būdama viena no trim pašiem jaunākajiem dziedātājiem (Iveta ir mācījusies arfas spēli Latvijā, strādājusi Nacionālajā operā. –L. K.), aizbraucu koncertturnejā uz ASV. Protams, tikām izmitināti latviešu ģimenēs. Andrejs Jansons, mūsu pazīstamais diriģents un rosīgs mūzikālo kontaktu uzturētājs, bija jautājismana dzīvesbiedra Roberta tēvam, kaimiņam Uldim Gravam, vai tad arī kādu koristu pieņemšot. Uldis sev raksturīgajā garā bij atbildējis: „Jā, visjaunāko dziedātāju!”, gan nekon- kretizējot puisi vai meiteni. Tā izrādījos es, savā 21 gada vecumā un nule uzsākusi gaitas korī. Tolaik studēju Mūzikas akadēmijas (Konservātorijas) 2. kursā. Liktenim bija labpaticies arī nākamajā tūrē 1989. gadā nonākt Gravu mājā, šoreiz kopā ar Kasparu Putniņu, ko tagad pazīstam kā augstas raudzes koŗdiriģentu. Un tai reizē ar Robertu acīmredzot...

... pārlēca dzirkstele?

Roberts gan vēlāk teica, ka jau 1987. gadā, tai brīdī, kad pie autobusa uz atvadām koris dziedāja pateicības dziesmu tiem tautiešiem, kuŗi mūs viesmīlīgi uzņēma. Tā nu 27 gadus esam kopā.

Acīmredzot šai ģimenē tu juties kā savējā, spriežot pēc tā, cik sirsnīgi un atbildīgi rūpējies gan par Sarmītes un Ulža archīviem, gan viņu piemiņas iemūžināšanu Latvijā.

Redzi, mans tēvs pameta ģimeni, kad man bija septiņi gadi, un jau tad es stingri nolēmu, ka man būs ģimene! Gravas vienmēr bija paraugs, ģimene, kur valdīja cieņa, mīlestība, droša pleca izjūta. Sarmīte un Uldis, abi būdami tik dažādi, lieliski papildināja viens otru. Arī mūs ar Robertu dzīve ir mētājusi pa pasauli – pirmie gadi Amerikā, tad 11 gadi Latvijā, kad Roberts strādāja Latvijas Bankā. Tad atpakaļ Amerikā, trīs gadus Londonā... Atbalsts, „pleca sajūta” mūs vienmēr ir turējusi kopā.

Par Gravu ģimenes piemiņas iemūžināšanu runājot, esmu ļoti gandarīta, ka izdevās piepildīt viņu karstāko vēlēšanos atgriezties mājās, Latvijā. Ulža un Sarmītes pelnus izkaisījām jūrā pie Liepājas. Tas bija satraucoši un skaisti – pateicoties patriotiskiem liepājniekiem, diezgan nemierīgā jūrā iebraucām ar kuģīti, atdevām abus jūrai un pavadījām ar sarkanām un baltām rozēm. Likteņdārzā atklājām Gājēju tiltiņu, kas uzcelts par līdzekļiem, ko ziedoja viņu draugi, atvadoties no Ulža.

Bet – pa ceļam mājās pārvedām arī Ulža tēti Frici Gravu, Kazdangas vidusskolas kādreizējo direktoru, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, kuŗš sava mūža nogali pēc 50 gadu vecuma bija spiests pavadīt Amerikā. Viņš teica: „Ko es tādu sliktu esmu izdarījis, ka man vajadzēja iziet cauri diviem pasaules kaŗiem un dzīvot svešumā bez kādām cerībām atgriezties savā mīļajā Latvijā?!” Nu arī Fricis ir mājās. Un es domāju, cik mēs esam likteņa lutināti, ka varam dzīvot gan Ņujorkā, gan Londonā, gan Īrijā un būt – Latvijā!

Es nevaru iedomāties, kā tas iespējams, ja pēkšņi man būtu liegta iespēja atbraukt šurp un ierakties ar rokām savā Berģu dārzā...

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti