Dalies:

Par mecenātismu un valstiskuma jēgu - Gunārs Dzenis intervijā Ligitai Kovtunai

Par mecenātismu un valstiskuma jēgu - Gunārs Dzenis intervijā Ligitai Kovtunai
  • 23. Nov. 2019

 

Novembrī aprit gads, kopš Mū­­žībā aizgāja uzņēmuma dibinā­tājs un dvēsele, mecenāts un kriet­nais vīrs Visvaldis Dzenis. Viņš diemžēl nepaguva saņemt Lat­vi­jas valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni, ko bija patiešām pelnījis. Ordeni glabā Vis­valža uzticamā dzīvesbiedre Sig­rida. Un viņa Latvijas lolojumā – strauji augošajā uzņēmumā “Kok­­pārstrāde 98” tagad iesaistījies dēls Pēteris, kuŗš gan arī turpina darbu savā profesijā, Pēteris ir chirurgs Amerikā.  Gunārs Dze­nis vada ikdienas darbu Latvijā un ir uzņēmuma valdes priekš­sēdis  

Kā rit darbs bez Visvalža? Aizkustinoši, ka jūsu kabinetā pie sienas ir Visvalža portrets – viņš joprojām rimti un mazliet šķelmīgi (kā tas Visvaldim bija raksturīgi) noraugās un, šķiet, ir klāt, kopā ar jums. 

Lasītākās ziņas valstī

Kā gan citādi! Visvaldis īste­nībā man bija kā otrs tēvs, jo paša tēvs, Visvalža brālēns un draugs, aizgāja Mūžībā 2008. ga­­dā. Vis­valdis bija arī mans  lielā­kais un labākais biznesa skolotājs, un es mēdzu teikt, ka nekāds maģistra grads nevar iedot tās zinā­šanas, ko man deva Visvaldis un kas bija viņa paša praksē un pie­redzē balstītas. 

Visvaldis pats, savukārt, mē­­dza jokot, ka viņam vienkārši ir “labs ķēriens” biznesā.

Kas nu ir, tas ir, bet labas ie­­maņas arī attīstās ilgstošā darbā, zināša­nās un pieredzē. Atcerē­si­mies, ka Visvaldim bija doktora grads. Un vēl viņam piemita iz­­cilas cilvē­ciskās īpašības, kā mil­­zu pašaiz­liedzība un cieņa pret savu dzimtu. Pie sienas blakus portretam jūs redzat viņa māsas­vīra, māksli­nieka Staņislava Krei­ca glez­notās Visvalža tēvamājas Sven­tē. Būdams tālre­dzīgs vīrs, Visvaldis jau laikus iesaistīja uz­­ņēmuma darbā maz­bērnus, trīs no viņiem vasarās te strādāja. 

Es spilgtāk atceros mazmeitu Melisu, kuŗa strādāja arī Oku­pācijas mūzejā, restorānā Kun­gu rija Turaidā un arī pie jums. 

Nu jau Melisa ir izstudējusi fi­­nanču zinības, nodibinājusi ģi­­me­ni, protams, runā latviski. Dēls Pēteris, būdams ārsts, rēgu­lāri un aktīvi iesaistās Latvijas uzņēmumā, brauc šurp vairākas reizes gadā, ir valdes loceklis un piedalās stratē­ģis­ko uzdevumu lemšanā. Pavasarī abi bijām ai­z­braukuši uz Hanno­veri Vācijā, kur notiek lielākā kokapstrādes technoloģiju izstā­de. Noslēdzām jaunus līgumus par moderno technoloģiju iegā­di, apjomīgus investīciju līgu­mus. Jo – visu laiku ir jātur roka uz pulsa, jārē­ķinās ar pieaugušo konkuren­ci. Kokapstrādes uzņēmumi sen vairs nestrādā  kā vien­kārši gateri, neviens vairs ar ro­­kām neveļ baļķus, visi procesi ir automatizēti, strādā roboti, un vajag cilvē­kus – speciālistus, kas prot tos vadīt. Mūsu uzņēmumā joprojām strādā ap 300 darbi­nieku, bet ap­­jomi palielinās, pa­­teicoties tech­noloģijām. Starp citu, mēs nodar­binām tikai vie­tējo darbaspēku, nav neviena strād­nieka no tā  sauktajām trešajām valstīm – Uk­­rainas, Baltkrievijas, Moldovas. 

Kā jums tas izdevies?

Pirmām kārtām nodrošinot la­­bas algas, kas “Kokpārstrādē 98” ir virs vidējās nozarē, rūpējoties par darba vidi, darbinieku ērtī­bām, ēdināšanu. Ar autobusu tiek izvadāti cilvēki, kas dzīvo 50 km rādiusā. 

Tai pašā laikā arī turpināt Vis­valža iedibinātās mecenātis­ma tradicijas, un te atbalstīto sa­­raksts ir tiešām iespaidīgs, ie­­skaitot avīzi Laiks – kopš tā brīža, kad Visvaldis Dzenis uz­­dāvināja simt Laika abone­mentus Latvijas Simtgadē, sa­­kot: “Ceru, ka mans piemērs būs  lipīgs...”

Šajās dienās man piezvanīja Ve­­neranda Stramkales kundze no Viļā­niem un jautāja, vai arī nā­­kamgad varēšot saņemt Laiku, ko izlasot no pirmās lappuses līdz pē­­dējai... Protams, šo atbalsta pro­grammu turpināsim, būs simt abonementu Latvijā, jo – avīze ir tiešām laba un vērtīga. No sirds sveicu jūs 70. gadskārtā un novē­lu turpināt! Šī avīze ir jāturpina, neraugoties uz digitālizācijas uz­­varas gājienu pasaulē, jo ne jau visi, it īpaši vecākās paaudzes cilvēki, būs ar mieru lasīt datorā. Un ne tikai vecākās – mana 23 ga­­dus jaunā meita, kā novēroju, daudz lasa “papīrā”. Pats arī esmu drukātā vārda cienītājs, nekad neesmu la­­sījis grāmatu planšetē. Tas turklāt ir arī labāk redzei, kas jāsaudzē,  ja gribi ilgi un veiksmīgi strādāt. Lai jums veicas! 

Runājot par citām atbalsta pro­grammām, pirmām kārtām mi­­nēšu Vītolu fondu – turpinām 10 augstskolu stipendijas, kam šo­­gad, pēc manas iniciatīvas, un pa­­teicoties Vītolu fonda atsaucībai, pievienojam vēl trīs arodizglītībā. To uzskatu par ļoti aktuālu un atbalstāmu, jo valstij vajadzīgi arī amatu meistari un skoloti cilvēki, kas pratīs strādāt ar jaunajām technoloģijām, piemēram, vadīt komplicētās modernās iekārtas. Ir labi, ja ir ielikti stingri pamati arodizglītībā, ja ir izpratne par procesiem reālajā darbā. Šie trīs jaunie līgumi noslēgti ar Balvu arodskolu, ar ko mums jau bijusi sadarbība – audzēkņi strādājuši praksi mūsu uzņēmumā. Valstij vajag speciālistus, kas spēj iekļau­ties augstā ekonomikā, un Lat­vijā ekonomika nepārprotami aug. Mūsu uzņēmuma produk­cija vei­do 95% eksporta, katra darbavieta “saražo” aptuveni 100 tūkstošus eiro, un šo ciparu gri­bam paaugstināt no gada gadā. Mūsdienu arodskola arī vairs nevar orientēt jauniešus tikai uz “nišas” specialitāti, kā, piemēram, “smalko” galdniecību. Protams, vajag arī meistarus, kas prot iz­­gatavot smalku kumodi, bet, vals­tiski raugoties, jāiegulda līdzekļi izglītībā, kas nesīs lielāku ekonomisko efektīvitāti.

Kādas ir citas atbalsta prio­ri­tātes bez jau minētās izglītības? 

Visvaldis  tās jau sākotnēji bija iezīmējis, tātad, izglītība, kultūra, sports – jomas, kuŗās ar līdzekļu piesaisti iet visgrūtāk, bet kas ir nozīmīgas attīstītas valsts nākot­nei. Un vēl arī vēsturiskā atmiņa, kālab atbalstām Okupācijas mū­­zeju un Likteņdārzu, ko atbalstī­sim arī turpmāk. Piešķirot līdzek­ļus, atminos savulaik Viļa Vītola teikto, ka neder “saskaldīties”. Tā mērķtiecīgi piešķiram naudu Si­­guldas “Baltajam flīģelim” mū­­zi­kas instrumentu iegādei, arī jau­no mākslinieku ceļam  uz starptautiskiem konkursiem, tērpu iegādei Rīgas Doma skolas meite­ņu  korim, Slēpošanas asociācijai, jaunajiem Siguldas basketbolis­tiem un volejbolistiem, Allažu skolai bibliotēkas grāmatu krā­juma papildināšanai... visus ne­­maz tā uzreiz nevaru nosaukt. 

“Kokpārstrāde 98” bijis arī starp Amerikas latviešu Dzies­mu svētku atbalstītājiem...

Esam atbalstījuši arī Andreja Jansona iniciātīvas ‒ “Lolitas brī­numputna” izrādi aizvadītajos Dzies­mu svētkos Latvijā un viņa mūzikālās izglītības programmu Latvijas skolās. 

Esam iesākuši arī jaunu programmu, kas saistīta ar tautiešu atgriešanos Latvijā, proti, ceļam kvalitātīvu simt dzīvokļu māju Allažos, vienlaikus nodrošinot cil­vēkiem darbavietas. Te jāmin labā sadarbība ar Siguldas pašvaldību, ko vada Uģis Mitrevics. Sigulda strauji attīstās, tiek no­­pietni domāts un darīts attiecībā uz pilsētas infrastruktūru un ie­­dzīvotāju labklājību. Ir taču daudz, ļoti daudz cilvēku, kas nav de­­vušies prom no Latvijas, neraugoties uz grūtībām – visu cieņu viņiem! Ir, protams, cilvēki, kas aizbraukuši, lai tiktu galā ar kreditsaistībām. Un, kā vienmēr un visur ir “laimes meklētāji”, kam ubi bene, ibi patria.*

Latvija ir brīnumaina, per­spek­tīva zeme, kur taču gribas atgriezties. Pats studiju gados strādāju Amerikā, bet tur mani pat ne­­piemeklēja doma, ka varētu pa­­likt. Ikreiz, kad no pasaules  ce­­ļiem atgriežoties, lidmašīna no­­lai­žas Rīgas lidlaukā, mani pār­ņem tāds prieks! Daba, četri ga­­dalaiki, tuvie cilvēki... Un nekad mūsu valstī nav bijis tik augsts labklājības līmenis kā tagad. Pro­tams, nevar pievērt acis, ka ir ļau­žu grupas, kam neklājas viegli, tāpēc tiem, kas varējuši nopelnīt, ir jāsniedz atbalsts tiem, kam iet grūtāk. Vislabāk ‒, ievērojot veco, labo principu par zivi un mak­šķeri.    

* Kur labi, tur dzimtene. La­­tīņu valodas “spārnotais izteiciens”. ‒ Red.

Autore: Ligita Kovtuna

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti