Dalies:

Par latviskumu, piederību un valsti

Par latviskumu, piederību un valsti
Ieva Freinberga
  • 04. May. 2019

JĀNA JĒRUMA-GRĪNBERGA ir bīskape emerita Lielbritānijas Luterāņu baznīcā un LELBĀL (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas) mācītāja. Patlaban viņa kalpo Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja draudzē. Ar Jānu Jērumu-Grīnbergu sarunājos saulainā aprīļa nogalē, kad plaukstošās pavasara lapas sola ne tikai pavisam drīzu ceriņu ziedēšanu, bet arī valsts svētkus 4. maijā - Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienu. Tāpēc saruna ar mācītāju patiesībā bija par cilvēku tautā un valstī, par cilvēcību.

Tu esi dzimusi un uzaugusi latviešu ģimenē, bet - Londonā, Lielbritānijā. Kas bija tas noteicošais, ka Tu, dzīvojot britu vidē, tomēr paliki par latvieti?

Kad esi mazs bērns, tu dari, kā vecāki liek - mēs dzīvojām latviskā vidē un gājām uz latviešu sarīkojumiem. Bet tas darbojas līdz pusaudža gadiem. Ne jau mēs visi palikām par latviešiem.

Lasītākās ziņas valstī

Man izšķiroša bija ELJA - Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība, man bija četrpadsmit gadu, kad tur iesaistījos. Mēs bijām draugi. Hanoverē, kur notika aizliegtais Berlīnes kongress, bija latvieši no visas Eiropas, toreiz arī pirmo reizi atbrauca cilvēki no Amerikas, Kanādas un Austrālijas. Un tad tu saproti, ka ir ne tikai tavs mazais Londonas draugu pulciņš, bet ka ir ļoti daudz jaunu cilvēku, ar kuriem kopā tev ir labi un ar kuriem tu nejūties kā baltais zvirbulis, bet kas visi ir latvieši un grib runāt latviski. Un tu pēkšņi jūti, ka tava latviešu valoda ir Anglijas latviešu valoda, ka ir cilvēki no Zviedrijas, Amerikas vai Vācijas, kas runā citādāk. Tā bija ELJA, kas manī nostiprināja latviskumu - šī sabiedrība, šī piederības sajūta.

Šorīt klausījos BBC radio raidījumu par to, kā jaunieši tiek radikalizēti. Tur teica to pašu - tā ir piederības sajūta, kas dod lielāku perspektīvu. Un mani radikalizēja ELJA.

Protams, visas tautības ir līdzvērtīgas. Bet kāpēc ir labi būt latvietim? Kāpēc tev patīk būt latvietei?

Man ļoti patīk visa tautas kultūra - dejas, dziesmas. Tautasdziesmas vispār ir neatvietojama vērtība, tās mūs visus apzināti vai neapzināti ir veidojušas. Arī koru kultūra un Dziesmu svētki ir absolūti vienreizējas, nepārspējamas muzikālās bagātības. Tās uzrunā dvēseli, un ne tikai latviešiem. Arī ārzemniekiem, kuri aiziet uz Dziesmu svētkiem un nevar saprast, kā var salasīt tos 23 tūkstošus cilvēku, kas dzied, un viens cilvēks tur stāv priekšā, diriģē un to visu savāc kopā. Tas ir absolūts Dieva brīnums.

Es jau piecus gadus dzīvoju Latvijā un tagad saprotu, kas ir tas, par ko es sapņoju kā bērns, kad mēs nedzīvojām Latvijā, bet bieži braucām uz šejieni. Tas ir absolūts, neizmērojams skaistums, kuram es tagad jūtos piederīga - Latvijas daba.

Pagājušo vasaru es pirmoreiz aizbraucu uz Trikātu, jo mana vecmāmiņa bija no turienes. Viņas uzvārds bija Abuls. Un es ieraugu, ka Trikātā ir upe un arī to sauc Abuls - mani radi Abuli ir dzīvojuši vietā, kur tek upe, kuras vārdā viņi ir nosaukti. Trikāta man ir sveša vieta, nekad agrāk neesmu tur bijusi, bet es iedomājos - mana vecmāmiņa tur ir staigājusi, mans onkulis, mans krusttēvs… Un tagad arī es tur  esmu. Dzīļu sasaukšanās.

Un tad vēl bija viena brīnišķīga sagadīšanās - es nolēmu paskatīties Trikātas baznīcu. Un tur notiek pasakains koncerts, spēlē Larisa Bulava. Neviens cits kā viņa spēlē mazās lauku ērģelītes. Tas man šķiet vienkārši fantastiski, ka es drīkstu piederēt kaut kam tādam.

Kāda Tev bija Latvijas sajūta toreiz Lielbritānijā, kad Tu Latviju pat vēl nepazini? Un kāda tā ir tagad, kad Tu jau piecus gadus dzīvo Latvijā? Vai šī sajūta ir atšķirīga?

Tā, protams, nav tā pati sajūta. Latvija toreiz bija mūsu sapnis, ko veidoja mūsu vecāku nostāsti un grāmatas, ko lasījām. Viena no manām mīļākajām grāmatām bērnībā un pusaudzes gados bija Irmas Grebzdes Sveicināta, mana zeme. No tās es guvu priekšstatu par dzīvi Latvijas laukos. Šodienas Latvija, protams, nav tāda kā trīsdesmitajos gados, lai gan saikni var diezgan skaidri saredzēt.

Mūsdienu Rīga, protams, arī ir citāda, nekā bija mūsu sapņu jeb bilžu grāmatu Rīga. Šodienas Rīga ir daudzveidīga un fantastiska pilsēta, tā ir kļuvusi par pasaules pilsētu. Tik daudz kultūras notikumu kā Rīgā reti kur pasaulē notiek - tāda apmēra pilsētās kā Rīgā.

Kāda ir Tava Latvijas sajūta Rīgā un laukos, piemēram, Staicelē, kur Tev ir īpašums?

To jau vienmēr saka - Parīze nav Francija, Londona nav Anglija, Roma nav Itālija. Un arī Rīga nav visa Latvija. Man ļoti patīk Rīgas kultūras dzīve. Man ļoti patīk būt arī šajā baznīcā un šeit kalpot. Te ir ļoti skaisti - Vecrīga un viss cits.

Bet es arī saprotu, ka latviskā identitāte ir Latvijas laukos, arī Staicelē. Staicelē, ieskaitot laukus, dzīvo tikai nedaudz pāri par 1000 cilvēkiem, kādi 1200. Tomēr Staicelē ir teātris, fotogrāfu pulciņš, bibliotēka, kas ir ļoti aktīva un nemitīgi aicina kādu uzstāties. Ir līnijdejas, vingrošana, ansamblis, skola, futbols - viss kaut kas. Te drīz būs vimbu svētki, tad būs atkal kaut kādi svētki, un tad būs Jāņi, tad - zaļumballes. Tā ir lauku dzīve labākajā izpausmē - cilvēki patiešām ir iesaistīti savā pilsētā. Protams, arī te ir savas problēmas - bezdarbs, nabadzība, dzerstīšanās - tāpat kā visur laukos. Toties ir arī skaisti: izej no rīta ārā - tev stārķis pa dārzu bradā; vardes kverkšķ tā, ka tu brīžiem nevari gulēt; tas arī pieder pie lauku pavasara - līkņāšanās pa dobēm. Tas ir kaut kas ļoti īsts, tā ir īsta dzīve.

Latvijas vēsture ir ļoti sarežģīta. Ko Tu teiktu tiem, kas Latvijas vēsturi izprot savādāk, nekā tas ir rakstīts mūsu valsts oficiālajā vēstures stāstā?

Runa jau nav tik daudz par vēsturiskiem faktiem - tie ir pārbaudāmi, kaut gan, protams, arī interpretējami. Runa ir par to, ka atšķiras mūsu atmiņas. Es teiktu, ka vienīgais veids, kā mēs varam iet tālāk, ir saprast, ka mums ir šīs atšķirīgās atmiņas, un par tām runāt.

Es nepazīstu tik daudz tos, kas ir negatīvi noskaņoti. Es pazīstu jaunos krievu cilvēkus, kas nāk pie mums uz baznīcu. Viņi visi ir absolūti brīnišķīgi cilvēki, kuri ir kaut ko devuši Latvijai. Tie ir cilvēki, kas vēl labu Latvijai, kuri ir daļa no šīs vietas un nekādā ziņā nedomā par kaut kādu atgriešanos Padomju Savienībā.

Mēs neizbēgami virzāmies pretī vienotai Latvijai. Cik ilgu laiku tas prasīs - divdesmit, piecdesmit gadus? Bet es tomēr šajā ziņā esmu liela optimiste.

Tev šajā baznīcā ir īpaša draudze - te nāk cilvēki, kurus reizēm atstumj oficiālā baznīca. Kā Tu vērtē, vai mēs esam vismaz ceļā uz toleranci?

Noteikti, jā. Daļa no cilvēkiem, kas Latvijas sabiedrībā ir visvairāk izstumti, nāk pie mums uz baznīcas zupas virtuvi - bezpajumtnieki, cilvēki, kas pilnīgi dzīvo marginālijās… Un vismaz divas reizes gadā mēs ar viņiem noturam dievkalpojumus. Mums bija Ziemassvētku svētbrīdis, kur beigās dziedājām Klusu nakti. Protams, ne visi cilvēki, kas bija atnākuši, bija gluži skaidrā. Tur bija vīrieši, kas stāvēja aizmugurē un ar pilnu krūti dziedāja Klusu nakti - gan latviski, gan krieviski. Katrs savā toņkārtā. To, ka mēs būtu bijuši saskaņā ar ērģelēm, nevarētu teikt, bet šie cilvēki dziedāja ar visu sirdi un dvēseli. Dziedāja arī vecākās kundzes, kurām nav pietiekoši līdzeļu iztikai, kuras nāk vienmēr paēst. Un te pa durvīm ienāk viens no pazīstamākajiem Latvijas diriģentiem, neminēšu vārdu, un klausās, kā mēs dziedam Klusu nakti. Diezin, ko šis cilvēks par šo mūsu versiju domā? Bet viņam bija tāds smaids sejā! Viņš klausījās un pievienojās mums - dziedāja līdzi.

Tas man savā veidā simbolizē, ka ne visi grib šos cilvēkus atstumt. Mūsu draudzē ir arī citu rasu cilvēki - no Āfrikas, Indijas, Šrilankas. Mums ir cilvēki ar atsķirīgām seksualitātēm.  Mēs to pieņemam, saprotot, ka Jēzus sēdēja pie galda ar farizejiem, tātad ar baznīcu vadītājiem, ar prostitūtām, ar cilvēkiem, kuri jūdu tradīcijās skaitījās nešķīsti. Kas tad mēs esam, lai viņus atraidītu? Tāds ir mūsu uzstādījums šajā baznīcā.

Bet mēs par to zināmā mērā maksājam. Arī šogad mūs izslēdza no Krusta ceļa Rīgā. Mums nekad nesaka, kāpēc. Bet es pieņemu, ka mums pašiem jāsaprot, ka tas ir mūsu nostājas dēļ.

Tomēr sabiedrība mūs saprot aizvien vairāk - saprot, ka šos nedabiskos mūrus, ko mēs ceļam savā starpā, nevaram vairs atļauties, ka tas ir bezjēdzīgi. Es ceru, ka mēs pieņemsim viens otru tādu, kādi mēs esam, kādus Dievs mūs ir radījis.

Ko Tev nozīmē 4. maijs?

Es atceros to prieku, ko izjutām, kad Londonā uzzinājām par neatkarības atjaunošanu. Tas bija kaut kas pilnīgi neticams. Mēs jau nedomājām, ka to piedzīvosim. Jā, mēs cerējām, mēs sapņojām. Un tad - piedzīvot to, ka paveras šī iespēja… Tas bija kaut kas neiedomājams.

Baltie galdauti… Ir cilvēki, kas iebilst, kuri uzskata, ka vajadzētu kaut ko svinīgāku. 18.novembris ir svētki, kas vairāk saistās ar valstiskumu. Bet Satversmi jau mēs svinam abās reizēs. Arī mēs zupas virtuvē svinam Baltā galdauta svētkus. Lejas zāli dekorējam ar meijām un uzklājam baltus gadautus. Arī šogad, kas vēlas, lai nāk 4. maijā un palīdz mums apkalpot visus pie galdiem vai paši baudīt  zupiņu. Smalkmaizītes arī būs.

Vai Tev ir kāds vēlējums Latvijai?

Pasaule stāv krustcelēs - fašisms atkal paceļ seju, mēs baidāmies par globālām klimata maiņām utt. Tāpēc vienīgais novēlējums, ko varu dot Latvijai, ir tas pats, kas pasaulei: mums ir jāsaudzē sava brīvība. Brīvība izzūd, ja mēs to nepieskatām un par to nerūpējamies. Brīvība nav pati par sevi saprotama, mums pie tās ir jāturas, tā ir jābaro un jāveido. Arī Latvijas brīnišķīgo dabu - mantojumu, kas mums ir dots, mēs nedrīkstam pazaudēt, jo liels drauds pasaulei, līdz ar to arī Latvijai, ir dabas izkropļošana, kas notiek visur pasaulē. Tāpēc mans novēlējums ir: saudzēt brīvību, saudzēt dabu un gādāt, lai mēs katrs veicam to, ko varam darīt tautas, dabas un pasaules labā!

Autors: Ieva Freinberga

Citas ziņas

Citas ziņas pasaulē