Dalies:

Par latviešu jauniešu pretpadomju darbību astoņdesmitajos gados

Par latviešu jauniešu pretpadomju darbību astoņdesmitajos gados
Laikraksts "Laiks"
  • 01. May. 2019

Laikā, kad mēs vētām Valsts drošības komitejas (VDK) ziņotāju kartotēku un lasām intervijas ar čekas ziņotājiem, kas cenšas pārliecināt, ka nav veikuši ziņotāju funkcijas vai vispār pauž izbrīnu par sevis savervēšanu, esmu nolēmis pastāstīt par jauniešiem, kas savulaik izvēlējās iet citu ceļu.

Astoņdesmito gadu sākums bija laiks, kad Latvijas PSR VDK pievērsa īpašu uzmanību trimdas latviešu darbībai Latvijā un uzsāka plašu cīņu ar pretpadomju noskaņojumu sabiedrībā. 1982. gada 3. aprīlī par pretpadomju literātūras ievešanu no PSRS tika izraidīti Minsteres latviešu ģimnazijas (MLĢ) skolēni Mārtiņš Sīmanis (ASV) un Haralds Ozols (Kanada), vēl pirms tam, draudot ar apcietinājumu, no PSRS tika izraidīts MLĢ skolotājs Mārtiņš Zandbergs, bet 1983. gada janvārī pēc trīs dienu pratināšanas tika izraidītas Stokholmā dzīvojošās latvietes Baiba Vītoliņa un viņas 16 gadus vecā meita Baiba.

...Ir 1981. gada vasara, klaudzot vilciena vagonam Rīga – Berlīne, es, MLĢ 9. klases skolēns, pēc divu gadu prombūtnes kā Rietumvācijas tūrists dodos uz Latviju. Rīga sagaida ar rindām pie veikaliem, garāmgājēju rūpju pilniem skatieniem, taču ir neviltots prieks tikties ar bērnības draugiem un skolas biedriem Gunti Sokinu, Haraldu Burņicki un citiem. Ar Gunti un Haraldu mācījos Rīgas 7. vidusskolā. Skolas vadība lielu uzsvaru lika uz ideoloģisko audzināšanu, skolēni savukārt izcēlās ar visnotaļ pretpadomiskiem uzskatiem. Guntis mani iepazīstināja ar jauniešiem, kas par pulcēšanās vietu bija izvēlējušies kafejnīcu Merķeļa ielā „Lācītis”, par kuŗiem 1982. gada martā laikrakstā Padomju Jaunatnē parādījās nosodošais raksts „Lāča bērni vai bērni kā lāči?”, tur pulcējušos latviešu jaunatni parādot par stichisku, nekontrolējamu huligānu baru, kas neko cildenu neesot izdarījuši “savas nācijas, savas koptautas, savas Dzimtenes labā”. Jā, šo jauniešu uzskatos vīdēja bezcerība par nākotni. Apziņa, ka viņu izredzes kaut reizi izkļūt aiz dzelzs priekškara līdzinās nullei un viņu dzīve ir sistēmas ieprogrammēta. Viņi nevēlējās dzīvot kā viņu vecāki, kas sabiedrībā saka vienu, bet virtuvē to, ko patiešām domā. Daļa šo jauniešu, lai arī maz informēta, bija patiesi nacionāli noskaņota, kādam puisim piesegtā vietā uz džinsa jakas bija uzšūts neatkarīgās Latvijas karodziņš. Tiem laikiem visai liela uzdrošināšanās. Tā bija sešdesmitajos gados dzimusī paaudze kuŗa derdzās padomju puritānisms, viņi vēlējās būt brīvi, un šo brīvības sajūtu kaut uz neilgu laiku deva draugi „Lācītī”, alkohols un mūzika. Rakstam par „lāča bērniem” ir arī informātīva vērtība, tajā uzskaitītas tās Rīgas mācību iestādes, kuŗu audzēkņu morāle un rīcība nekādā gadījumā neatbilda propagandētajam padomju komjauniešu gaišajam tēlam.

Lasītākās ziņas

Rīgā tajā pašā laikā uzturējās vēl viens MLĢ audzēknis Haralds Ozols, kuŗam bija izdevies ievest t. s. “pretpadomju literātūras” klāstu – mazformāta vēstures grāmatas un „Gaismas akcijas” materiālus. Pavadot laiku kopā un pārrunājot, ko tad mēs vispār varam izdarīt Padomju Latvijā, kas nebūtu sodāms, bet vismaz dotu kādu stimulu sabiedrībai, jaunības maksimālisma dzīti, nonācām pie secinājuma, ka vismaz jādodas pie Brīvības pieminekļa un jānoliek ziedi, un tas jāizdara tad, kad pieminekļa tuvumā atrodas pēc iespējas vairāk cilvēku, lai iedrošinātu to darīt arī citus. Domāts – darīts, un tā četri jaunieši – Guntis, Haralds, es un Raits Eglītis – ar ziediem dodas pie pieminekļa, pavada tur ilgāku laiku, nofotografējas. Ļaudis garāmbraucošajos trolejbusos spiedās pie logiem, lai redzētu, kas tur pieminekļa pakājē notiek, apstājās arī viens otrs garāmgājējs. Vienu brīdi likās, ka tūdaļ pienāks klāt miliči un mūs aizvedīs. Taču nekas tāds nenotika. Divas dienas vēlāk, dodoties pa Brīvības ielu ciemos pie drauga, ievēroju kādu vīrieti, kuŗš arī mēro to pašu ceļu. Atsaucot atmiņā Rīgā pavadīto bērnību, iegāju kādas zināmas mājas pagalmā Bruņinieku ielā, bet izgāju Tērbatas ielā, apgāju apkārt ēkai un ieskatoties vārtu rūmē redzēju pagalmā stāvot kādu personu, kuŗa mēģināja izskaitļot, kuŗās durvīs es būtu varējis ieiet. Nejaušība vai tomēr bijām ar savu nevainīgo akciju pievērsuši VDK interesi?

Daudz runājām ar Gunti, kuŗš teicās, ka jaunatnei trūkst informācijas par polītiskajiem procesiem un Latvijas vēsturi. Skolu programmās tajā laikā vēstures stundu uzdevums bija iesakņot skolēnos priekšstatu, ka Latvijas atrašanās PSRS sastāvā ir dabiska. Pedagogiem bija jāieaudzina „pareizs” skatījums, lai pretotos “buržuāziskā nacionālisma” un Rietumu ietekmei. Guntis bija pārliecināts – ja jaunieši vairāk uzzinātu par rusifikācijas polītiku, par Latvijas okupāciju, tas vairotu iespēju veidoties jauniešu pretestības kustībai. Nolēmām par kurjēriem izmantot MLĢ audzēkņus, kas dodas uz Latviju, taču aizliegto literātūru lasīt slēgtā lokā un grāmatiņas pēc tam atstāt ļaužu apmeklētās vietās. Vēstulēs sarakstīties tikai par mūziku un ikdienišķiem notikumiem, kā arī vienojāmies par atsevišķām frazēm un to nozīmi. Taču ņemot vērā Gunta nerimstošo vēlmi izplatīt informāciju pēc iespējas plašākai sabiedrībai, šāda konspirācija nebija ilga.

Kā spēriens no gaišām debesīm pusgadu vēlāk tās pašas Padomju Jaunatnes slejās bija lasāms kāda G. Apsītes raksts „Kā azimuts puišiem atriebās”. Raksta autors ievadā norāda, ka „esam uzcēluši sociālistisku sabiedrību, kuŗai zinātniski noteikts azimuts... katram jaunietim ir tikai jāgrib, jāvirzās uz iecerēto mērķi”, taču deviņi puiši un vēl pāris vienaudžu meiteņu atģidušies, ka „iebriduši dūksnājā”, proti interesējas un izplata „latviešu buržuāzijas idejas”. Galvenie ideologi esot Guntis un Haralds, viņi atzīmējot 18. novembri un jauniešos izplatot viedokli, ka Padomju Latvijā nevarot sadzīvot dažādas tautas. Raksta autors, lai kliedētu šādus uzskatus, pat atsaucas uz pirmskaŗa Saeimu, kuŗā taču bija pārstāvētas dažādas minoritātes. Raksts ir tapis no jauniešu pratināšanas protokoliem. Latvijā kā tūristi ieradušies divi MLĢ audzēkņi no ASV – Sandra Groša un Arnolds Kārkls, kuŗu ceļsomā bijusi pretpadomju literātūra. Arnolds arī licis ievākt ziņas par pārtikas apgādes grūtībām, kultūras apspiešanu, folkloras ansambļu vajāšanu. No raksta uzzinām, ka Guntis ar domubiedriem uzsākuši skrejlapiņu drukāšanu un izplatīšanu, interesējušies par sarkanbaltsarkanā karoga izgatavošanu un pat par šaujamrīku iegādi. Par to, kā tas viss bija patiesībā, uzzināju vien astoņus gadus vēlāk, bet šajā brīdī bija skaidrs, ka VDK ir atklājusi Gunta domubiedru grupu, klāt pieskaitot arī nesaistītas personas, kuŗas bija manā draugu lokā. VDK nopratinātie jaunieši palaisti mājās un raksta autors var viegli uzelpot, jo “vecajām buržuāziskajām idejām Padomju Latvijā nav spēka un jebkuŗa skrejlapiņa aizlidojot kā pelavas”, piebilstot, ka pirms gada par spiegošanu „emigrantu polītikāņu” uzdevumā notiesāti Juris Būmeisters un Dainis Lismanis.

Kā atceras Raits Eglītis, agrā rīta stundā, kad viņš kravāja skolassomu, pie dzīvokļa durvī atskanēja zvans. Vīrieši, kas stādījās priekšā kā VDK darbinieki, lūdza 9. klases skolēnu sekot līdzi uz mašīnu. Tālāk ceļš veda uz bēdīgi slaveno „stūŗa māju”, kur Raits vairākas stundas pratināts par to, kur viņš ieguvis „pretpadomju literātūru”, proti, Latvijas vēstures grāmatas, kam devis tālāk lasīšanai. Čekas interese neatslāba arī vēlāk, VDK darbinieki zvanīja un interesējās, kā Raitam klājas, vai viņš nedomājot turpināt pretpadomju darbību, kā arī interesējās par viņa tikšanos ar ārzemju latviešiem.

1982. gada 10. novembrī mira PSKP CK ģenerālsekretārs L. Brežņevs un viņa vietā par nākamo Padomju Savienības vadītāju kļuva ilggadējais PSRS VDK priekšsēdis Jurijs Andropovs, kas iezīmēja pastiprinātu varai nepakļāvīgo vai citādi domājošo cilvēku vajāšanu. 1982. gada 28. decembrī laikraksts Cīņa un Padomju Jaunatne tika publicēts raksts „Pieķerti nozieguma vietā”. Raksts bija vērsts pret Rietumvācijā bazēto „Gaismas akciju”, ko vadīja mācītājs Paulis Kļaviņš. Minētais raksts centās radīt iespaidu par “Gaismas akciju” kā ASV Centrālās Izlūkošanas pārvaldes filiāli, kas veic “ideoloģisku diversiju” pret Padomju Savienību.

1983. gada janvārī sākās krimināllieta pret „Gaismas akciju” dalībniekiem. Kopumā 1983. gadā kratīšanas notika ap 50 dažādu cilvēku dzīvokļos, par pretpadomju aģitāciju un propagandu tika arestēti deviņi cilvēki, no kuŗiem astoņi uz dažādiem termiņiem tika ieslodzīti PSRS labošanas darbu nometnēs.

1982. gada 3. aprīlī par pretpadomju materiālu ievešanu no PSRS tika izraidīti divi MLĢ skolēni – Haralds Ozols un Mārtiņš Sīmanis, kuŗi gan VDK pratinātājiem neatklāja, kam aizliegto literātūru bija domāts nodot. Tajā pašā laikā Guntis, Haralds un viņu domubiedri bez uzsaukumu drukāšanas un izplatīšanas turpināja veikt arī citas redzamas akcijas, kā, piemēram, Brīvības cīņās kritušo cīnītāju kapuvietu attīrīšanu, un tika uz laiku aizturēti. Redzot, ka drošības iestādēm par viņiem sakrājies gana daudz pierādījumu, atceroties pratināšanās un „stūŗa mājā” pavadīto laiku, puiši izšķīrās par pārdrošu soli, proti, mēģināt iekļūt ASV vēstniecībā Maskavā un pieprasīt polītisko patvērumu. Šis solis neizdevās, atgriezušies Rīgā, viņi tika apcietināti. Visi šie notikumi tēlainā padomju žurnālistikas stilā aprakstīti Padomju Jaunatnes slejās zem intriģējošā virsraksta „Kā rodas disidenti?”, atmaskojot citādi domājošos kā kriminālus elementus.

Šajā laikā bieži viesojos pie PBLA Informācijas biroja vadītāja Jūlija Kadeļa Minsterē. Spriedām, kā iegūt droši ticamu informāciju par notikušo. Vienam MLĢ skolēnam izdevās iegūt informāciju, ka Haralds bijis ieslodzīts psīchiatriskajā slimnīcā, taču, apciemojot tuviniekus Rīgā, radās iespaids, ka viņus kāds noklausās. Trīs gadus Guntis un Haralds atradās apcietinājumā Šķirotavas cietumā. Par tur pārdzīvoto Guntis ir devis skaudru liecību, kas lasāma J. Barkāna dokumentācijā „OC78 soda nometņu un cietumu gūstā”. Pēc atbrīvošanas viņu gars nebija salauzts. Guntis iesaistījās Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupas „Helsinki86” Rīgas nodaļā un LNNK jaunatnes nodaļā. 

Aktīvi piedalījās demonstrācijās par PSRS armijas izvešanu. 1989. gadā atkal satiekamies Rīgā, un Guntis kā LNNK pārstāvis devās uz Vispasaules latviešu jaunatnes kongresu Somijā. No Latvijas pienāca ziņas, ka tiek represēti LNNK jaunatnes nodaļas biedri. Sazinoties ar DaugavasVanagiem un Kanadas vēstniecību, Guntis lūdza polītisko patvērumu un gada nogalē ieradās Toronto. Svešajā pilsētā Guntis rada patvērumu pie Haralda Ozola. Viņa pirmais darbs bija pie Andreja Rītiņa, labi pazīstamā pavāra Mārtiņa Rītiņa brāļa. Guntis kļuva par profesionālu dekorātīvo krāsotāju, savu darba prasmi pilnveidoja arī Milānā. Lai arī Guntis izjuta vilinājumu palikt Kanadā, viņš redzēja, ka cietumā pavadītie gadi un cīņa pret padomju varu ir nesusi augļus, Latvija bija atguvusi neatkarību. Mājup viņš atgriezās 1997. gadā. Gunta vectēvs pēc tautības bija igaunis, un viņa īstais uzvārds ir Sohkens, to padomju okupācijas ierēdņi ar vieglu roku pārveidoja par Sokinu. Par Latviju šodien Guntis intervijā žurnālam Mājas viesis teica: „Šī nav tā sapņu Latvija, par kuŗu mēs savulaik cīnījāmies, mēs to redzējām pavisam citādu. Bet, paldies Dievam – Latvija ir brīva, kaut arī neatbilst mūsu kādreizējam sapņu tēlam.” Guntim un viņa līdzgaitniekiem bija absolūti nesaprotami, kā neatkarīgajā Latvijā netraucēti dzīvo un pat pa karjēras kāpnēm kāpj tie, kas bija atbildīgi par viņu tiesāšanu. Kā, piemēram, prokurors Valdis Batrags, kuŗš uzturēja arī valsts apsūdzību krimināllietās, ko izmeklēja VDK pret Gunāru Astru, Lidiju Doroņinu-Lasmani, Intu Cālīti, Jāni Rožkalnu. Savukārt tiesnesis Juris Kaksītis, kuŗš Rolandam Silaraupam piesprieda piecus gadus cietumā un trīs gadus izsūtījumā par grāmatu lasīšanu, kļuva par 6. Saeimas deputātu no Demokratiskās partijas „Saimnieks”. Tiesnese Biruta Puķe, kuŗa 1983. gadā Intam Cālītim piesprieda brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem, pat strādāja Augstākajā Tiesā par polītiski represēto lietu pārzini. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesiskās katedras vadītāja posteni ieņēma Uldis Krastiņš, kuŗš 1983. gadā tiesāja Latvijas neatkarības kustības vadītāju Jāni Rožkalnu.

Guntis Sokins pēc smagas slimības no mums šķīrās 2010. gadā. Viņa domubiedrs Haralds Burņickis ir Rīgā labi ieredzēts autoinstruktors, savukārt Raits Eglītis, kuŗš ilgus gadus pavadīja ASV, tagad ir PBLA izpilddirektors Rīgā.

Vairāku minēto rakstu autors ir Juris Blaumanis, kuŗu laikabiedri vērtē kā „izcilu latviešu žurnālistu”. Bijusī kollēga Ieva Raiskuma pat nebeidz jūsmot: „Viņam Padomju Jaunatnes redakcijā bija sava vieta – nu tāda kā pusdieva vieta. Juris Blaumanis viennozīmīgi bija mistērija un žurnālistikas Džeimss Bonds. Varēja tikai apbrīnot un kaifojot un šermuļojoties lasīt viņa jaunāko rakstu.” Patiesībā ar zākājošiem epitetiem apveltot tos, kam tiešām sirds dega par Latviju, J. Blaumanis nebija nekas vairāk kā čekas pakalpiņš, kā to 1990. gadā intervijā Novoje Russkoje Slovo apliecina Roberts Ostrovskis: „VDK pasūtinājumus ar dažādiem pseidonīmiem rakstīja arī tagadējais avīzes „Pilnīgi Atklāti” redaktors Blaumanis.”

Kad Latvija atguva neatkarību, neviens vien bijušais padomju funkcionārs, jaundzimušais polītiķis, rakstnieks un mākslinieks, daloties savās pārdomās, uzsvēra, ka pirms dažiem gadiem neviens Padomju Latvijā pat nevarēja sapņot par brīvību, ka neatkarība mums iekrita klēpī negaidot, ka nebija citas iespējas, kā sadarboties ar padomju iekārtu. Tāpat ir cilvēki, kas, atjaunotās Latvijas reālitātē vīlušies, uzskata, ka padomju nometņu un cietumu, kā arī barikāžu laika upuŗi neesot bijuši tā vērts.

Izrādās tomēr, ka bija jaunieši, kas ne vien sapņoja, bet savā izpratnē un iespēju robežās rīkojās, nesa upuŗus un arī piedzīvoja Latvijas neatkarību.

 

Autors: Dainis Mjartāns
Foto: Raits Eglītis, Dainis Mjartāns un Guntis Sokins Rīgā, 1981. gada vasarā
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Laiks" 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti