Dalies:

"Par ko man bēdāties, dārling?!"

"Par ko man bēdāties, dārling?!"
Ligita Kovtuna/"Brīvā Latvija"
  • 12. May. 2019

Astrīda Jansone intervijā Ligitai Kovtunai

Jau gandrīz trīs gadu gaŗu­mā Laikā parādās tavi stāsti par jauniem, uzņēmīgiem un patrio­tiskiem cilvēkiem ‒ trimdas bērnu atvasēm, kas pārcē­lušies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Daļa no šiem stāstiem jau ap­­kopoti un sagatavoti  izdošanai grāmatā, un tam pietrūkst vien tāda nieka kā tās pašas naudi­ņas. Varbūt aicināsim tautiešus nākt talkā un ar saviem iepriek­šējiem pasūtinājumiem palīdzēt to izdot?  

Tas būtu vienkārši lieliski, jo   šie stāsti – bet, galvenais, šie cil­vēki, manu aprakstu varoņi – ir patiešām fantastiski, iedves­mo­joši. Par šādiem jauniem cilvē­kiem ir jāstāsta, no viņiem jāmā­cās. Tas ir mūsu visu lepnums, tā ir mūsu nākotne. 

Lasītākās ziņas

Biju izbrīnīta, cik viņu daudz – tavā sarakstā ir 127, bet esot jau vēl. Grāmatā pagaidām iekļau­ti 49 stāsti. Kā tu šos jauniešus atradi?

Cits caur citu pastāstīja, un tā tas kamolītis ritinās. Man pašai šis darbs – iztaujāt un aprakstīt savus varoņus – ir tik ļoti pie sirds, ka rakstīšana iet no rokas. Turklāt, es diezgan ātri rakstu. Tie ir tik aiz­raujoši brīži, kad viņus sazvanu, kad viņi pie manis atnāk, mēs ru­­nājamies, es jauniešu stāstus ie­­raks­tu diktofonā, tad vēl pamek­lēju papildu informāciju, un stāsts gatavs. Galvenais, lai viņi atrod mūsu sarunai laiku, jo visi jau ir ļoti aizņemti. 

Vai ir kāds, tavuprāt, īpašs, pārsteidzošs stāsts? 

Nevaru teikt, ka kāds būtu mani īpaši pārsteidzis, bet ārkār­tīgi mīļš man ir Kārlis Cerbulis, kuŗu at­­ceros vēl no tā laika, kad kopā “demonstrējām” Madridē un gājām nodot asinis, solida­ri­zējoties ar Māri Ķirsonu, kuŗš 1983. gadā EDSK konferences  laikā lēja savas asinis uz PSRS ka­­roga. Kārlis līdz ar citiem jaunie­šiem nonāca cie­tumā, un tad nu es tiekoties mē­­dzu pajokot: “Mans mīļais cietum­niek!” Savu­kārt ar Vitu Tēraudu tikāmies Vī­­nes konfe­ren­cē 1982. gadā. Tur pirmo­reiz mūžā vaigā skatījām īstu čekistu, tas  bija Neilands.

Šī būs tava ceturtā grāmata – pirms dažiem gadiem iznāca “Dārlinga līkloči” ‒ par pašas dzī­vi un darbošanos Amerikas latviešu organizācijās, “Tie labie ļaudis” – par Vītolu fonda ļau­dīm. Kas bija pirmā?

“Vēl viens sapnis” – par viesnī­cu “Radi un Draugi”, kur biju pirmā komercdirektore un īste­nībā jau arī “nokristīju” to. Par no­saukumu bija strīdi, bija vairā­ki priekšlikumi, kā, piemēram, “Mūsmājas”. Man izdevās pārlie­cināt, ka vajag kaut ko tādu, kas paliek prātā, nu, teiksim, atbildot uz jautājumu: “Kur tad svinēji savu dzimšanas dienu?”, varētu sacīt: “Pie radiem un draugiem Rīgā!” Vai nav skaisti?

Šis sapnis nu jau gan būs iz­­sapņots, jo – “Radus un Drau­gus” pārdod...

Man ir ļoti, ļoti žēl! Pirmām kārtām tāpēc, ka tiek nodots “Ra­du un Draugu” dibinātāja Ādolfa Sīļa sapnis, viņa ideja: sakārtot vienu vietu Vecrīgā un atstāt šo namu latviešiem un Latvijai, lai lat­viešiem būtu darbavietas un no ienākumiem – labums Latvijai. Es bieži domāju, ka Ādolfs kapā grie­žas kā vilciņš, jo “Radi un Draugi” bija dāvana Latvijai un nu ar šo dāvanu kāds bezatbildīgi izrīkojas. 

Atminos, kā mēs strādājām – kā viena ģimene. Veiksmīgi strādā­jām, jo jau pēc pāris mēnešiem viesnīcā bija 90% piepildījums. Cik zinu, viesnīca financiāli sek­mīgi darbojas vēl joprojām. Kam un kāpēc cēlās roka to pārdot – tā man ir mīkla. 

Kādu tu atceries Ādolfu Sīli? 

Viņš bija ļoti stingrs, bet bur­vīgs kungs! Īstens latvietis, kuŗš bez­gala mīlēja Latviju un visā­di centās atbalstīt. Jāpiemin vēl viens kungs no Ādolfa līdzgait­niekiem – mans onkulis Alfons Liepiņš, kuŗš arī mani uzaicināja vadīt viesnīcu. 

Tu jau pati arī nodarbojies ar labdarību – Vītolu fondā un Latvijas Bērnu fondā, sadarbī­bas programmā “Drošais tilts”, ko īsteno ALA. 

Pēc tām divām liktenīgajām ne­­dēļām 1975. gadā, kad pirmoreiz atbraucu uz Latviju, kādu laiku “raudādama vien staigāju”, kamēr izdomāju, ka ir pašai jāpiedalās, jāatbalsta un vispār – jābrauc šurp! Kad Alfons uzaicināja darbā, abi ar dzīvesbiedru Laimoni ieradāmies Rīgā, bet – es biju aiz­ņemta darbā, savukārt Laimo­nī­tis nevarēja savu vietu te atrast un aizbrauca atpakaļ. Pēc divarpus gadiem es viņam sekoju, at­­grie­žo­ties Amerikā. Viesnīcas “gro­žus” atdevu Mārtiņam Zand­bergam. Laimonītis pēc pāris ga­­diem aiz­gāja Mūžībā, bet es, pa vidam vēl pastrādājusi ALAs bi­­rojā Ameri­kā, 2003. gada 9. mai­jā pārcēlos uz Latviju pavisam. 

Un neesi to nekad nožēlojusi?

Nevienu minūti! Nemaz negribu par tādām lietām runāt!

Vai tad Latvijas problēmas  tev nemaz netraucē? Vai nemaz nebēdājies? 

Par ko man bēdāties, dārling! Man te nekādu problēmu nav. Apkārt fantastiski cilvēki, lieliska ģimenes ārste, un tu pati redzi, cik skaistā dzīvoklī es varu atļauties dzīvot! Pēc gada man apritēs 90, un es jau plānoju lielu balli. 

Bet, kā var izlasīt “Dārlinga līkločos”, gludi vien ar “latviešu lietu” tev nav gājis – labu laiciņu biji tā kā pagājusi nost. Kas tam bija par iemeslu?

Tas “pēdējais piliens”  bija to­laik, kad Klīvlandē “apvienojoties di­­vām draudzēm, sanāca trīs” – es nepārteicos! Sadusmojos, un abi ar savu Laimonīti desmit gadus trīs četras reizes nedēļā danco­jām amerikāņu dejas. Un tad – 1974. gadā, kad mana jaunākā māsa Lilita posās precēties ar Riču Spuri, abi bija atbraukuši uz Lat­viju. Pēc brauciena izstāstīja man brīnumainas lietas, ko man no­­teikti vajagot redzēt. Atbraucu  un, atgriezusies Amerikā, atdevu visas savas amerikāņu danču kleitas, kļuvu par super – superlat­vieti un iestājos visās ie­­spējamās latviešu organizācijās, kur jopro­jām esmu mūža biedre. Tad vēl Ģirts Zei­denbergs aizve­da mani uz ALAs kongresu Či­­kā­gā, kur ieguvu jaunus domubiedrus. Un arī pretinie­kus, kas man pārmeta, kā es varot “tikties ar Latvijas komūnistiem”. Par iemeslu bija  arī tas, ka savās mājās uzņēmu Latvijas aktierus. Atminos, Lidija Freimane teica: “Astrīdiņ, mēs aizbrauksim, bet kā tev te ies?” Un Uldis Dumpis, redzēdams “super­letiņu” protestus pie Latviešu na­­ma, kad tur bija ieradušies dzimtenes aktieri, do­­mīgi teica: “Redzi nu, kā mums iet ar to brīvību – vai jūs te esat brīvi, ja jums nav brīv iet uz teātri, un vai mēs tur esam brīvi, ja mums nav brīv iet uz baznīcu?!”

Tavas raibās dzīves pieredzē­jumu iespaidā tapušas arī piecas lugas: “Pagātnes ēnā”, “Nu mums abiem jāšķiras”, “Atkal sveši­nie­ki”, “Vai, dieniņ, ko nu?” un vēl arī turpinājums Annas Brigade­res “Čaukstenēm” – “Čau­k­s­­teņu mazmeitas Amerikā”.

Tai pēdējai iedvesmu deva kundzes, kas pārspīlēti lielījās ar savu latviskumu. Manas “varones” tad nu polkas solī gāja pa virtuvi un stāstīja, ka viņu peldbaseinos ro­­tājas latviski raksti... Man pašai pa­­tīk uz problēmām paraudzīties ar humoru, un es augstu vērtēju cil­vēkus, kas ar humoru prot pa­­rau­dzīties uz dzīves sarežģī­ju­miem.

Bet kaut kas taču nopietni sāp arī?

Sāp gan – tas, ka mūsu tautai, kā man šķiet, nekas nav pa prātam, ka nevaram būt vienoti. Lai saka, ko grib par Kārli Ulmani, bet – ko citu viņš savulaik varēja darīt ar to Saeimas “tirgu”?! Tā paša iemesla pēc joprojām dziļi cienu Valdi Zatleru.

Lielas cerības šobrīd saistu ar Egilu Levitu kā, iespējams, nāka­mo Valsts prezidentu – tad mums gan premjerministrs, gan prezidents būs uz mata tādi, kādus esam pelnījuši, jo abi ir izglītoti un inteliģenti cilvēki, kuŗi labi zi­­na, kas notiek Latvijā. Tad bū­­sim uz pareizā ceļa. Starp citu – arī Krišjānis Kariņš ir manas topošās grāmatas – “Trimdas bērnubērni” varoņu vidū.  

Autors: Ligita Kovtuna
Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti