Dalies:

Par „globālo latvieti” Helmaru Rudzīti

Par „globālo latvieti” Helmaru Rudzīti
  • 20. Oct. 2019

Latviešu biznesa vēsturi nevar uzrakstīt, nepieminot Helmaru Rudzīti! Ja runā, ka latviešiem „veikali” nepadodas, tikai dziedāšana un dejošana, tad Rudzītis šo mītu apgāž. Viņam piemita ne vien tas, ko sauc par „biznesa ķērienu”, bet arī laba nojauta un tālredzība. Turklāt – apvienojumā ar pamatīgu kultūras bazi, ar izpratni par literātūras, mūzikas un tēlotājmākslas vērtībām un to pārzināšana.

Ikvienu situāciju, kādā Helmars nonāca savas raibās dzīves ceļā, ikvienu personību, ko satika, viņš prata padarīt par savas personības bagātību. Un, būdams apsviedīgs vīrs, ikvienam prata palīdzēt un atbalstīt. Tāpēc arī visa mūža gaŗumā baudīja cil- vēku cieņu un atzinību. Jau nonācis dīpīšu nometnē Eslingenā, Vācijā, 40. gados, Rudzītis izdeva Laiks. Latviešu Mēnešraksts, kuŗā publicēja bēgļu gaitās nonākušo latviešu literātu sacerējumus, illustrējot tos ar mākslinieku darbu reprodukci- jām, turpināja izdot pirmskaŗa Rīgā dibinātā apgāda Grāmatu Draugs grāmatas.

Tikko iedzīvojies Amerikā, kur Rudzīši ieradās 1949. gada aprīlī, izdo- māja un īstenoja savas dzīves pašu nozīmīgāko „biznesa projektu”‒ Amerikas latviešu laikrakstu Laiks, kuŗam šogad no- vembrī aprit 70 gadu. Drīz pēc Laika nākšanas klajā tapa jauna iecere, kas īstenojās 1951. gadā, ‒Laika Mākslas kalendārs, kas vēl šodien atrodams vai visās Amerikas latviešu mājās. Un iecere bija ne tikai nopelnīt naudu, bet arī ‒populārizēt, neļaut aiziet aizmirstībā latviešu kultūrai. 1951. gada martā milzu panākumus piedzīvoja komponista Bruno Skultes uzveduma „Dievs, Tava zeme deg!” atskaņojums lepnajā Bruklinas opernama Lielajā zālē. Jā, Helmaram bija augstas prasības attiecībā uz ikviena darba, pasākuma, arī sadzīves kvalitāti ‒ viņam vajadzēja pašu labāko!

Lasītākās ziņas valstī

Diezin vai būtu uzplaucis rakstnieka Anšlava Eglīša literārais talants, ja Rudzītis viņa darbus un arī publicistiskos rakstus nebūtu ievietojis Laika slejās un izdevis grāmatās, parto maksājot labus honorārus. Ne jau tikai Anšlavs ‒ vai visi rakstnieki un dzejnieki no pēckaŗa gadu trimdas „krāšņākā zieda” atrada iespēju tikt pielasītājiem, pateicoties Helmaram Rudzītim. Līdz pašām mūža beigām viņš aizkustinoši rūpējās par dzejnieci Elzu Ķezberi, kuŗa nebija radīta praktiskai dzīvei... Rudzītis to spēja saprast.

Īpašs stāsts ir par Rudzīti un Marisu Vētru, kam pateicoties, Rudzīšu ģimene paglābās no izsūtījuma uz Sibiriju. Mariss vēlāk kļuva par meitas Jalnas krusttēvu. Savukārt dēls Lotārs nopelnīja iespēju kļūt par avīzesLaiks izdošanas darba turpinā- tāju. Es uzsveru ‒ nopelnīja, jo kā tas biznesā klājas, LotāramLaiks bija jāatpērk.

Ak, Dievs, vēl taču nepiemi- nēts Bellacord, kas no 1931. līdz 1941. gadam ražoja skaņuplates (kādubrīd arī eglīšu rotājumus)! Un arī šis darbs ir zelta burtiem ierakstīts Latvijas kultūras vēs- turē.

Bet ‒ par visu to lasiet jaunajā grāmatā – H. Rudzīša „Manas dzīves dēku” atjaunotajā izde- vumā angļu valodā. Tas ir viens aizraujošs dokumentāls stāsts par to, kā latviešu uzņēmējs savai tautai visdrāmatiskākajā gadsimtā spējis strādāt un dzī- vot, pavisam reāli, materiāli un garīgi ceļot savas tautas visdār- gākās vērtības.

„Manas dzīves dēkas” man personiski ir kā rokasgrāmata ‒ ikdienas darbos un svētkos, kad pietrūkst pacilātības, dzīvesprieka, citkārt pat ticības. Gan Jalna, gan Dace un Diāna man teikušas: „Jūs ar Helmaru labi saprastos.” Tas man ir liels kompliments. Un es labā nozīmē apskaužu Rudzīšu dzimtu visās tās paaudzēs par to, ko viņi saņēmuši savā garīgajā mantojumā. Tagad ir modē apzīmējums „globālais latvietis”. Helmars Rudzītis tāds bija jau aizvadītajā gadsimtā.

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti