Dalies:

Pabriks: Latvijas NBS un Zemessardze var iet ar taisnu muguru un paceltu galvu

Pabriks: Latvijas NBS un Zemessardze var iet ar taisnu muguru un paceltu galvu
  • 19. Dec. 2019

Decembra sākumā Latvijas Aizsardzības ministrs Artis Pabriks apmeklēja ASV, lai piedalītos Ronalda Reigana Nacionālās drošības forumā, kas  norisinājās Ronalda Reigana bibliotēkā, Losandželosā. Kalifornijas vizītes laikā ministrs tikās arī ar latviešu kopienas pārstāvjiem Sanfrancisko, un piekrita sarunai gan par Latvijas aizsardzības jautājumiem, gan Latvijas un pasaules politisko notikumu kontekstu.

Ministra kungs, prieks jūs sveikt Sanfrancisko un paldies, ka bija iespējams atvēlēt laiku intervijai Latvijas diasporas medijiem. Lūdzu pastāstiet vairāk par savu vizīti ASV, un par Ronalda Reigana Nacionālais drošības forumu.

Amerika mums ir svarīgākais stratēģiskais partneris drošības jautājumos. Šīs vizītes laikā es apmeklēju Ronalda Reigana Nacionālās drošības forumu, kas pulcē ļoti daudzus amerikāņu politiķus, ar kuriem mums ir jāsadarbojas, lai saņemtu viņu atbalstu dažādām mūsu iniciatīvām aizsardzības jomā. Paralēli tam, apmeklēju arī  Monterejas militāro skolu, kuru ir beiguši vismaz simts Latvijas studentu, un šajā skolā arī sniedzu lekciju par drošības jautājumiem, Latvijā, Eiropā un pasaulē.

Lasītākās ziņas

Kāda bija Reigana Nacionālās drošības foruma tēma?

Forumā bija daudz tēmu un diskusiju, tomēr jāsaka, ka visvairāk dominēja Ķīnas jautājums. Par Ķīnu raizējas ne tikai Amerikā, bet arī citur pasaulē. Mēs redzam, ka tā ir autoritāra valsts ar ļoti strauji augošu ekonomiku un ar militārām ambīcijām. Redzam, ka spriedze pieaug, jo Ķīna cenšas iegūt ietekmi ar dažādām metodēm gan jauno tehnoloģiju jomā, gan izejmateriālu un investīciju tirgū, un ir būtiski, lai Rietumu pasaule būtu vienota, jo Ķīnas lielums ir gandrīz neizmērojams gan resursu, gan attīstības ziņā. Amerikāņi paši arī atzīst, ka ir jomas, kurās “nav izdarīts mājasdarbs”, un ASV atpaliek no Ķīnas, piemēram, G5 interneta tīkla izveidē. Šajā ziņā, Latvijā ir labāka situācija nekā ASV, mums ir daudz ātrāks internets.

Vai Amerikas puse kā lielvalsts un kā liels militārs spēks ir gatava ieklausīties citu valstu domās un novērtēt citu valstu pieredzi?

Lielākā daļa Amerikas politiķu un militārās vadības saprot, ka neeksistē absolūtā vara pasaulē. Tas nozīmē, ka, arī ASV nevar pilnībā īstenot savu militāro potenciālu, nebalstoties uz saviem partneriem. Partnerība ir vajadzīga gan fiziskā izpratnē, gan arī tiesiskā izpratnē, lai tam, ko ASV gribētu darīt, būtu atbalsts no citiem sabiedrotajiem.

Nupat beidzies saspringts NATO 70.gadadienai veltītais samits Londonā. Dažādu valstu līderi nākuši klajā ar vairāk vai mazāk pretrunīgiem paziņojumiem, kā Emanuēls Makrons par “NATO smadzeņu nāvi” vai arī Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans , par to, ka Turcija neatbalstīs aizsardzības plānus Polijai un Baltijai. Kāds ir iemesls šādiem nedraudzīgiem izteikumiem?

Domāju, ka ir dažādi iemesli – Turcija šo Baltijas un Polijas aizsardzības plānu neatbalstīšanu izmantoja kā “maiņas kārti”, lai aizstāvētu savas intereses, bet tas nebija nekas vērsts pret Baltijas valstīm. Savukārt Francijas prezidenta E.Makrona izteikumi saistīti ar franču vēlmi vairāk dominēt Eiropas politikā, bet mums jāsaprot, ka šīs ambīcijas varbūt ir lielākas nekā reālās Francijas spējas. Latvijas pusi bieži vien neapmierina Francijas piedāvājums dažādu krīžu risināšanai, piemēram, sankciju samazināšana Krievijai, kā arī samērā kritiskā attieksme pret ASV. Tomēr tieši samita laikā šīs ambīcijas tika mīkstinātas, un samits izveidojās pozitīvā gaisotnē, tajā nebija nekādu strīdu. Turcija apsolīja atbalstīt aizsardzības plānus Polijai un Baltijai, visi apsolīja vairāk turēties kopā un Eiropas dalībvalstis apsolīja palielināt izdevumus aizsardzībai. Varbūt paradoksāli, bet  tieši prezidents Donalds Tramps ir panācis to, ka eiropieši ir aktivizējušies. Pēdējos gados NATO budžets ir pieaudzis par 130 miljardiem dolāru un līdz 2024.gadam tie būs jau ap 400 miljardiem dolāru. Mēs esam spēcīgākā militārā alianse pasaulē un, neskatoties uz dažādām pretrunām, tomēr savā starpā spējam vienoties par svarīgākajiem jautājumiem. Runāt par “smadzeņu nāvi” ir pāragri – mēs esam tikuši ar visu galā.

Krievijas Federācijas prezidents V.Putins ir paziņojis, ka Krievija ir gatava sadarboties ar NATO. Ko tas nozīmē, un kā šāda sadarbība varētu izpausties?

Ja godīgi, es nezinu, ko viņš ar to ir domājis. Agrāk bija NATO un Krievijas padome, bet pēc Krievijas invāzijas Ukrainā un Krimas aneksijas, šī sadarbība ir iesaldēta. To varētu atjaunot, ja Krievija spertu attiecīgos soļus attiecībā uz Ukrainu, kur Krievija ir pārkāpusi starptautiskās normas, uzvedoties kā revanšistiska valsts. Šeit mēs nekādas atkāpes nevaram dot.

Toties Krievija daudz pret mums strādā iekšpolitiski Kanādā, viņi pērk žurnālistus, tie raksta dezinformējošus rakstus, ko “baro” Kanādas sabiedrībai. Protams, doma ir skaidra – lai viņi nesūtītu Kanādas karaspēku NATO atbalsta ietvaros uz Latviju. Dezinformācijas jomā krievi nopietni strādā visā Amerikas kontinentā.

Runājot par to, kas notiek mūsu pašu mājās – kāds ir bijis 2019.gads Latvijas Aizsardzības spēkiem?

Šis gads ir pagājis zem Simtgades zīmes, jo tieši pirms simts gadiem, 1919.gada 10. jūlijā tika nodibināta Latvijas armija, kas jau tad bija kaujas spējīga armija un 1919.gadā uzvarēja Bermonta karaspēku, nodrošinot Latvijas valstisko pastāvēšanu. Mums bija daudz svinīgu notikumu, esam mainījuši militārās parādes formu – pirmo reizi rīkojām tautas gājienu kopā ar armiju pāri Akmens tiltam uz Pārdaugavu, simboliski izstaigājot pirms 100 gadiem notikušo kauju ceļus. 

Pagājušais gads bijis veiksmīgs arī budžeta ziņā – esam saglabājuši 2% no IKP (iekšzemes kopprodukts) valsts aizsardzībai. Londonas samita laikā ASV prezidents D.Tramps rīkoja pusdienas astoņām NATO dalībvalstīm, kas pilda šo 2% apņemšanos, un mēs esam vieni no šīm astoņām valstīm. Varu teikt, ka skatos uz priekšu ar optimismu par Latvijas bruņoto spēku attīstību, un katru gadu mēs kļūstam arvien varenāki un stiprāki. Tomēr vēl joprojām mums līdzekļi ir vajadzīgi, jo pasūtījumus aizsardzības vajadzībām veicam jau uz 2027.gadu, un papildus meklējam atbalstu kā ASV, tā Eiropā. Tas veicinātu gan valstu sadarbību, gan būtu virzīts NATO ārējās robežas stiprināšanai.

Jūs bijāt Latvijas Aizsardzības ministrs arī no 2010. – 2014.gadam. Kāda ir atšķirība? Kas noticis šajos četros gados?

Tajā laikā mēs dzīvojām “izdzīvošanas režīmā”, jo aizsardzībai tika atvēlēti tikai apmēram 1% no IKP. Tas nozīmē, ka mēs varējām armiju uzturēt, bet nevarējām to attīstīt. Tagad mēs varam iet ar taisnu muguru un paceltu galvu, jo mums notiek attīstība, lieliskas mācības, mūsu karavīri tiek pārapbruņoti, nāk jauna tehnika, un ar katru gadu mēs redzam progresu. Tā ir milzīga atšķirība. Arī starptautiski mēs tiekam vairāk cienīti un godāti. Jā, mēs esam mazāka valsts ar mazāku armiju, bet mēs esam ļoti labā līmenī sagatavoti, arī pēc augstajiem NATO standartiem. Mēs arī apmācām citu valstu karavīrus: no Ukrainas, Gruzijas, Moldovas. Latvija daudz dara starptautiskajā palīdzībā - ārstējam Ukrainas ievainotos karavīrus, organizējam bērnu nometnes kritušo karavīru bērniem, sniedzam arī cita veida humāno palīdzību. Mēs ne tikai paši paliekam spēcīgāki, bet arvien vairāk arī varam palīdzēt starptautiski.

Tieši kādās specifiskās nozarēs Latvijas armija īpaši izceļas?

Mēs esam izcili gaisa kontroles jomā, mūsu cilvēki šajā nozarē ierindojas pirmajā desmitniekā pasaulē, un viņiem ir gan NATO, gan ASV sertifikāti. Šajā nozarē apmācām arī citu valstu gaisa kontrolierus. Mums ir ļoti labi sagatavotas speciālo uzdevumu vienības. Esam spēcīgi informāciju tehnoloģiju jomās, īpaši strādājam pie jaunu sakaru sistēmām, sadarbojoties gan ar Latvijas , gan ārvalstu kompānijām. Domāju, ka īpaši varam lepoties ar Latvijas Zemessardzi. Lai gan zemessardzes vienības ir arī daudzās citās valstīs, tomēr domāju, ka mūsu zemessardze ir īpaši labi sagatavota, un ir augstu jānovērtē tā sabiedrības daļa, kas gatava savu brīvo laiku veltīt valsts aizsardzībai.

Bez tam, lai sagatavotu rezervi valsts aizsardzībai, mums ir izstrādāts plāns visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanai vai tā saucamai totālai aizsardzībai. Tas nozīmē, ka plānots sasaistīt kopā bruņotos spēkus, pilsonisko sabiedrību un uzņēmējus vai industriju. Lai to izdarītu, runājam ar uzņēmējiem, kā viņi strādātu militāra konflikta apstākļos, sabiedrību informējam, ka cilvēkiem jābūt gataviem ar resursiem mājās izdzīvot 72 stundas. Paralēli tam, šogad esam veikuši arī militārās mācības visās ministrijās, kurās tika izspēlēta kara situācija: kas notiek slimnīcās, kas ar transportu, evakuācija, kas notiek skolās, bērnudārzos. Bez tam, 15.oktobrī izvedām visu valdību mežā, teltīs, izspēlējot kara scenāriju. Ministriem pat bija jāvelk lozes – kurš ir palicis dzīvs, un kuram līdz ar to, jāuzņemas vadīt valsti. Papildus tam, sākot ar 2024.gadu, visās skolās tiks ieviesta Aizsardzības mācība, kā rezultātā ceram, ka jaunieši būs sagatavoti rezervei ar izpratni par valsts aizsardzību. 

Pasaule ir nemierīga, daudzās valstīs notiek tautas protesti. Arī Latvijā sākusies iniciatīva Saeimas atlaišanai un par to parakstījušies vairāk kā 40 000 cilvēku. Kā jūs vērtējat šo iniciatīvu?

Es varu vērtēt tikai subjektīvi, jo pats esmu politiķis. Tā ir profesija, ko pašlaik sabiedrībā neviens tā īsti nenovērtē. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, un, ja mums kaut kas nepatīk, mēs varam ievēlēt labākus politiķus, un varam arī paši iet politikā. Tomēr jāsaprot, ka politika ir smaga nozare, kurā ir nepieciešamas zināšanas, spējas un arī pieredze. Ja pēc pirmās nepatikas, mēs “iedosim politiķiem kurvīti”, un dzīvosim uz referendumiem, tas nav risinājums. Tas arī neliek mūs pašus kā sabiedrību cienīt vairāk. Esmu bieži bijis starp tiem politiķiem, kas nebaidās ar sabiedrību runāt, arī kritiski, un es varu teikt, ka politiķi ir mūsu sabiedrības spogulis, patīk tas mums vai nē. Mūsu parlaments arī kaut kādā mērā ir spogulis tām vērtībām, zināšanām un vēlmēm, kas mums ir. Mēs varam vēlēt jaunu parlamentu kaut vai katru pusgadu, bet spogulis neko labāku neparādīs – tikai mūsu atspulgu.

Vai valdībai un Saeimai vajadzētu vairāk ieklausīties iedzīvotāju neapmierinātībā un vēlmēs?

Arī šeit daudz kas atkarīgs no pozīcijas, kādā atrodamies. Kaut vai runājot par reģionālo reformu, neapmierinātība bieži vien nāk no mazākiem pagastiem vai novadiem, kur cilvēki objektīvi uztraucas par to, vai viņiem būs skolas, ceļi, nodarbinātība. Tad, kad tu esi valsts politikā, tad nevar domāt tikai par vieni novadu, ir jādomā par visu Latviju. No šāda viedokļa skatoties, ir pilnīgi skaidrs, ka nevaram uzturēt 119 mazus “deķīšus”, tas nav prātīgi. Mēs redzam, ka tādas reformas ir veiktas gan Igaunijā, gan Lietuvā, un tur ir daudz lielāki novadi. Tas ir objektīvi – ja mēs gribam, lai valsts attīstās, šīs reformas ir jāveic. To pašu varam teikt par veselības sistēmu, par izglītības sistēmu. Pašreizējais skolu tīkls bija paredzēts 2,6 miljoniem iedzīvotāju, bet šobrīd mēs esam zem 2 miljoniem, tātad tik daudz skolu nevajag. Protams, samazinot skolu skaitu, vienmēr parādīsies jautājums, ko darīt skolu darbiniekiem. Tas ir sāpīgs un saprotams jautājums jebkuram cilvēkam, un mēs kā politiķi ne vienmēr visiem spējam nodrošināt darbu un iztiku. Tomēr jāsaprot, ka valsts nav nekas tāds, kas visu “pienes uz paplātes”. 

Neviena pasaules sistēma nav paradīze, tur vienmēr būs kaut kas ko uzlabot, un mums pašiem jācenšas to darīt. Ir divi ceļi – viens, kad valdība strādā kopā ar sabiedrību kopīgi cenšoties atrast risinājumus, bet arī saprotot, ka šie risinājumi var būt sāpīgi. Otrs – kad mēs pasakām, ka visi politiķi ir muļķi un neko nesaprot. Bet mēs paši? Sēžam uz dīvāna un graužam čipšus? Vai esam gatavi iet strādāt par Aizsardzības, Ārlietu, Finanšu ministriem, un visas šīs jomas apmierināt? Bieži vien kritika iet tikai tik tālu, kamēr pašam nekas nav jādara, un tur tā arī beidzas.

Esmu vienmēr ticējis gudrai, izglītotai un aktīvai sabiedrībai, bet neviena sabiedrība nevar eksistēt nemēģinot atrast kādus pozitīvus risinājumus  - nevis noliedzot, izmetot, bet ražojot, radot, un darot to kopīgiem spēkiem. Mēs Latvijā varbūt esam aizmirsuši par to sadarbības garu, kas mums 19.gadsimtā bija stiprāks nekā pašlaik.

Runājot par to, lai būtu vairāk darītāju un mazāk kritizētāju – vai jūs aicinātu jaunus cilvēkus  iesaistīties politikā?

Tas ir ļoti grūts darbs – iesaistīt jaunus cilvēkus politikā, jo mēs esam ar dažādām metodēm pēdējos 20-30 gados politiķa profesiju padarījuši par kaut ko ne-cienījamu. Kurš cilvēks gan grib darīt darbu, kas nav cienījams? Ja šodien tu esi cienījams zinātnieks, ārsts vai uzņēmējs, rīt tevi ievēl parlamentā, un pēc mēneša tu kļūsti par “slikto cilvēku”, kuru neviens vairs nemīl. Tādas burvju pārvērtības ar cilvēkiem nenotiek. Acīm redzot, kaut kas ir nepareizi ar mūsu uztveri un kaut kas ir nepareizi, kā mēs raksturojam un analizējam šo politiku. Tomēr, es gribētu jauno paaudzi iedrošināt “iet politikā” tieši tā paša iemesla dēļ, kāpēc es kļuvu par politiķi: es arī neticēju politiķiem. Ja  tu netici tiem, kas tevi pārstāv, tad demokrātiska sistēma dod tev unikālu iespēju – ieņemt viņu pozīcijas. Tātad – ja tu neuzticies, tad dari pats! Te ir stūre, vadi valsti! 

Daudziem jauniem cilvēkiem no latviešu diasporas ārvalstīs interesē Latvijā notiekošie procesi, un gribas arī būt daļai no Latvijas sabiedrības. Kā diasporas jauniešiem iesaistīties Latvijas politikā un arī stiprināt Latvijas aizsardzības spējas?

Piedalīties Latvijas politikā ir ļoti vienkārši – jāstājas kādā politiskā partijā un jāpiedalās vēlēšanās! Amerika izsenis ir zināma kā iespēju zeme, bet arī Latvija ir iespēju zeme! Mēs esam vitālāki kā kaimiņi, es pazīstu daudz cilvēku, kas šeit atraduši savu vietu un realizējuši savas idejas. Bieži vien, jo sarežģītāki apstākļi, jo inovatīvāks tu kļūsti. Diasporas jaunieši arī var stāties Latvijas zemessardzē, atrast sev jaunus draugus, braukt reizi gadā uz kādu nedēļu piedalīties mācībās. Es aicinātu latviešus ārvalstīs vairāk stāstīt saviem draugiem, paziņām par Latviju, braukt kā tūristiem, un tā palīdzēt investēt Latvijas ekonomikā. Arī tad, ja liktenis mūs  ir aizvedis uz citu valsti, mēs varam atrast veidu, kā palīdzēt abām šīm valstīm, un arī paši sev, protams.

Mūsu saruna notiek, tuvojoties gadu mijai. Ko jūs gribētu mums visiem vēl pateikt, un  varbūt arī novēlēt Jaunajā 2020.gadā?

Svarīgākais ir darīt to, kas pašam patīk. Un mēs arī vēl joprojām nedrīkstam zaudēt cerību, ka varam pasauli padarīt labāku, mēs varam to mainīt! Tas ir tas, kas mūs virza uz priekšu.

Kas mums Latvijā pietrūkst, un ko es tiešam vēlētos pateikt – mums (varbūt ilgo okupācijas gadu ietekmē), ir izveidojusies attieksme, ka mēs pārāk maz ko varam. Nē, mēs visu varam! Ja mēs gribam, mēs visu varam izdarīt, vajag tikai mēģināt un noticēt! 

Tātad novēlu mums visiem  - ticību sev un gara spēku iet par to ceļu, ko esam izvēlējušies! Laimīgu Jauno gadu!

Autore: Taira Zoldnere

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti