Dalies:

Nosacīta tikšanās ar Zīvertu Stokholmā

Nosacīta tikšanās ar Zīvertu Stokholmā
  • 02. Feb. 2020

Aizvadītā gada pēdējā mēnesī Rīgas Latviešu biedrībā likām kopā kārtējo plānu – janvārī sarīkot Mārtiņa Zīverta lugas lasījumu, jo dramatiķa personība pieder pie mūsu lielākajām garīgajām vērtī­bām, bet vairākas vēlākajā dzīves posmā sarakstītās viņa lugas Lat­vijas teātŗos palikušas neizrādītas. Pieņēmām lēmumu, ka šogad va­rētu pievērsties Mārtiņa Zīverta drāmatiski piesātinātajai drāmai “Kāds, kuŗa nav” lasījumam, kas notiktu 31. janvārī. Viss tika stingri norunāts, nosacītā tikšanās ar Zī­vertu Rīgas Latviešu biedrības kamīnu zālē notiks!

Taču tajā pašā mēnesī notika vēl viena – negaidīta – saruna: un at­kal par Mārtiņu Zīvertu! – No Stokholmas man piezvanīja kāda kundze – Diāna – un izteica iero­sinājumu – vai es janvārī sešpa­dsmitajā datumā nevarētu ierasties Stokholmā un nolasīt referātu par Mārtiņu Zīvertu, rīkotāji – Latvijas vēstniecība Zviedrijā un turienes latviešu senioru biedrība. Pie­kritu! kā var nepiekrist?! Pusi no sava mūža Zīverts pavadījis Stok­holmā, tur tapušas daudzas viņa lugas. Pēc kaŗa beigām, ierodoties Zviedrijā, nebija tik viegli tur ie­kārtoties un atrast kaut cik pie­mērotu darbu, bet Zīverta uzma­nības centrā joprojām bija teātris.

Kā var dzīvot bez teātŗa un izrā­dēm?! Jau skolas gados Jelgavā kā brīnišķs sapnis viņam bija palicis teātris. Ar iztiku toreiz bija grūti, taču kaut kā Mārtiņš bija sakrājis dažus latus, aizbraucis uz Rīgu un Nacionālajā teātrī, sēdēdams ga­lerijā kādā no pēdējām rindām, noskatījies B.Bjernsona lugas “Pāri mūsu spēkiem” otro daļu, tas varēja būt 1920. gadā. Atmiņās par redzēto izrādi viņš rakstīja: “Izrāde mani apdullināja, pat fi­ziski. Tad uzreiz sapratu, kas man darāms nākamajā dzīves posmā, lai gan tas, kā toreiz likās, nevarēja būt visai gaŗš.”

Lasītākās ziņas valstī

Zīverts toreiz bija saticies ar sap­ni, kas noteica viņa turpmāko dzīvi – tas bija teātris! Otrā pasau­les kaŗa beigās, nonākdams Stok­holmā, šo sapni viņš nesa līdzi, un 1947. gadā sāk vadīt Stokholmas latviešu teātri, kuŗā jau pirmajā gadā notiek sešu viņa lugu pirm­izrādes: divas no tām bija jau redzētas Latvijā, bet četras – to skaitā “Kāds, kura nav” – gluži jaunas. Gadiem ritot, cita pēc citas uz skatuves Zīverta paša iestudē­jumā uznāca astoņpadsmit jaunas viņa lugas, no kuŗām tikai dažas parādījušās uz Latvijas skatuvēm. Vairāku gadu desmitos okupētajā Latvijā šīs lugas izrādīt bija aiz­liegts. Pēc neatkarības atgūšanas dažas no viņa jaunradītajām lu­gām mūsu teātros parādījās, bet – tikai dažas, un tāpēc ar prieku pie­ņēmu Latvijas vēstniecības Stok­holmā ierosinājumu aizbraukt uz Stokholmu un pastāstīt par Mār­tiņu Zīvertu kā personību un viņa lugu savdabību un pievilcību.

Vai es Mārtiņu Zīvertu pazinu? Domāju – jā, vairākkārt tikāmies Rīgā, un īpaši atmiņā iespiedies 1988. gada sākums: toreiz Zīvertam janvārī palika astoņdesmit pieci gadi, viņš un dzīvesbiedre Ilze atbrauca uz Latviju, un iznāca tāda kā sakritība: pirmajā janvārī dzimšanas diena bija Rūdolfam Blaumanim, tāpēc kopā ar Mār­tiņu un Ilzi aizbraucām uz Bra­kiem, tur Zīverts kādu brīdi sēdēja Braku māju lielajā istabā un do­mās atskatījās tālajā vakardienā. Bet Mārtiņa paša dzimšanas diena iznāca pavisam neparasta, jauka un aizkustinoša.

Dailes teātra Mazajā zālē, kas atrodas, ejot pa galvenajām teātra ieejas durvīm, ēkas labajā pusē, notika jaunā re­žisora Vaŗa Vētras vadībā iestu­dētās Zīverta lugas “Kāds, kuŗa nav” pirmizrāde. Pirms izrādes autoru sagaidīja krietns skaits ak­tieŗu un, stāvēdami ar svecītēm rokās, viņi izveidoja tādu kā gais­mas aleju uz Mazo zāli. Tas bija īpašs notikums gan Latvijas, gan Zīverta dzīvē, jo viņš pēc daudziem gadiem dzimšanas dienu varēja atzīmēt savā teātrī – Dailē.

Un tā – atceroties vakardienu un aizvakardienu, bez pārdomām un šaubām, devos uz Stokholmu, lai tiktos ar cilvēkiem, kas pazinuši Zīvertu un redzējuši daudzas viņa lugu izrādes Stokholmā. Un tūliņ varu teikt, ka iznāca draudzīga, sirsnīga tikšanās ar Stokholmas latviešiem un būtībā – tikšanās arī ar Zīvertu. Klausītāju un skatītāju bija daudz, protams, vairumā pa­dzīvojušas kundzes un kungi ga­dos, bet visi ar lielu uzmanību un draudzību sekoja līdzi manam stāstījumam. Protams, klausītājus es nepazinu, bet prieku sagādāja fakts, ka tik daudziem mūsu tau­tiešiem joprojām ir interese par vienu no latviešu drāmas izcilā­kajām personībām.

Pārrunās pēc lekcijas mani iepazīstināja ar vai­rākiem šīs tikšanās dalībniekiem, un prieku sagādāja tikšanās ar kādreizējo polītiķi, arī Latvijas ār­ lietu ministra Feliksa Cielēna mei­tu Izabellu, iepazinos ar Kārļa Skal­bes mazdēlu, architektūras profe­soru Andreju Legzdiņu, biju gan­darīts, ka varēju sarunāties ar Ul­da Ģērmaņa meitu Gunu, kuŗas vectēvs bija izcilais aktieris Jānis Ģērmanis. Ar mani sasveicinājās un labus vārdus teica Zeltmata mazmeita Vija, prieku un ganda­rījumu sagādāja Teodora Reitera kādreizējā koŗa dziedātāju klātbūt­ne.

Ievērojamas personības es va­rētu minēt vēl un vēl. Visas neno­saukšu, bet galvenais bija izjūta, ka mēs, vienalga, kuŗā valstī dzīvoda­mi, esam savējie! Šī apziņa deva gaišu, siltu izjūtu! Vienīgi žēl, ka Ilze Zīverte nebija atnākusi, jo labi ne­jūtoties. viņa tēlojusi galvenās lomas Zīverta daudzu lugu iestudējumos Stokholmas latviešu teātrī.

Īpaši gribas izcelt šī pasākuma rīkotājas un organizētājas, un katrā ziņā jāpateicas Latvijas vēst­niekam Zviedrijā Marģerim Kra­mam, prieks par to, ka viņš pārstāv gan Latviju, gan Zviedrijā dzīvo­ jošos latviešus. Jāsumina arī šīs tikšanās galvenā organizatore – se­nioru kluba vadītāja Diāna. Gribas uzteikt vēl vienu personību – Lat­vijas vēstniecības sekretāri Vitu ar tādu manam vārdam līdzīgu uz­ vārdu – Viktorsone! Viņa sanāku­šos viesus nobeigumā iepriecināja ar fragmentu no Zīverta lugas “Teātris” lasījumu, apakšvirsrak­stā saucas “Spēle neredzamā gais­ mā”, un tās centrā ir par ekselenci sauktais dzejnieks J. v. Gēte, ku­ram nācies atteikties no Veimāras teātra vadīšanas. Ekselence iemīl savu palīdzi Elīzi, tomēr – viss ir par vēlu – Elīze aizbrauc, un lugas beigās ekselence – īstenībā pats Zīverts – pauž pārliecību: “arī ne­laimes nav. viss izdomāts un sa­ grozīts, kā dumjās lugās. bet mums jāspēlē, kā lomās rakstīts, ja negribam bojāt izrādi, ko sauc par dzīvi.”

Tas attiecas arī uz mums. Ekselences pēdējie vārdi ir: “Spēle beigusies.” Tajā janvāra samērā siltajā vakarā beidzu arī mūsu tik­šanos ar Mārtiņu Zīvertu. Prieks, ka Stokholmā dzīvo cilvēki, kas grib sargāt un kopt mūsu nacio­nālās vērtības un viņus atbalstīja Latvijas vēstniecība Zviedrijā.

Autors: Viktors Hausmanis

Publicts sadarbībā ar laikrakstu "Brīvā Latvija"

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti