Dalies:

Nolādēts tas režīms! Intervija ar Sandru Kalnieti

Nolādēts tas režīms! Intervija ar Sandru Kalnieti
LETA/ Evija Trifanova
  • 22. Sep. 2019

Entuziastiska, darbojas brīvdomīgā vidē, tomēr bez traģiskās izsūtījuma pieredzes neizjūt nekādu partijas spiedienu. Tā laiku pirms veidojas Latvijas Tautas fronte, atceras mākslas zinātniece, politiķe, rakstniece, diplomāte un viena no Latvijas Tautas frontes līderēm, tagad Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete ("Jaunā Vienotība"). Vēlāk gan kā melna tinte sācis sūkties stāsts, ka viņa ir drošības komitejas aģente.

Piedāvājam fragmentus no intervijas, kas tapusi, veidojot dokumentālo filmu par čekas ietekmi uz nacionālās atmodas procesiem un kurā Kalniete  dalās atmiņās un pārdomās par Atmodas laiku, Tautas frontes darbību, Valsts drošības komiteju (VDK, čeka)  un savu pārsteigumu par “čekas maisos” atrasto. Latvijas Televīzijas ēterā filma tiks demonstrēta šī gada izskaņā.  

Atceroties 1988., 89. gadu, vai tad varēja rasties brīva tautas kustība, neatkarīga, bez jebkādas ietekmes no kompartijas?

Lasītākās ziņas valstī

Nu kā tas gan būtu varējis notikt? Tāpēc, ka brīvi nevarēja rasties nekas. Jo tikai tad, ja centrālkomitejā un droši vien  citās kaut kādās institūcijās bija saskaņots, ka tagad mēs ļausim izveidoties Vides aizsardzības klubam, tad tas varēja veidoties. Manuprāt, pavisam cita lieta ir "Helsinki-86". Jo tā bija neliela grupa, un, cik ir zināms no nostāstiem, tad arī starp tās biedriem tomēr ir bijuši cilvēki, kas ir saistīti ar Valsts drošības  komiteju.  Bet, protams, ka tik liela, milzīga kustība nevarēja izveidoties, jo pietiktu pirmos 10 aktīvistus apcietināt - viss apklustu.

Par kompartijas lomu Tautas frontes dibināšanā. Vai jūs varat pateikt no tagadējā skatupunkta, kāda bija partijas lēmumu loma Tautas frontes dibināšanā un kas bija atslēgas momenti?

Toreiz, kad es iesaistījos Tautas frontes tapšanā, man nebija nekāda priekšstata par centrālkomitejas kaut kādu iesaistītību, jo es vēl biju pietiekami naiva.  Un pat ja kādam liekas, ka es izliekos, es tiešām darbojos ar tādu, maniem 35 un vairāk gadiem, manuprāt, neatbilstošu entuziasmu. Jo, izņemot izsūtījumus, man nebija nācies dzīvē saskarties ar komjaunatnes vai partijas spiedienu pret mani kā pret cilvēku, par kaut ko, ko es būtu teikusi vai darījusi.

Un es arī strādāju un dzīvoju tādā vidē, kas ir radošo savienību vide, kur faktiski valdīja ļoti liela brīvdomība. Un īsti es neizjutu kaut kādu lielu spiedienu.

Veidojot Tautas fronti un ņemot arī vērā, ka tomēr vairākus gadus jau Maskavā bija tā kā palaistas skrūves vaļīgāk un tika publicēti dažādi disidentu rakstīti un arī rakstnieku rakstīti, atvilktnēs glabāti darbi, kas atmaskoja Staļina režīmu, es tiešām naivi ticēju, ka tas vilnis ir patiess. Un tas arī bija patiess, jo es domāju, ka, lai cik varena bija Komunistiskā partija un cik autentiska informācija bija Valsts drošības komitejai, tomēr ir jāņem vērā arī tas, ka Valsts drošības komiteja, kā jau daudzas ierēdnieciskas iestādes, sijāja šo informāciju, lai atstātu arī par sevi labāku iespaidu, lai neapdraudētu, jo neviens priekšnieks nevēlas saņemt negatīvu informāciju visu laiku. Un es domāju, ka tā milzīgā ierēdnieciskā ideoloģizētā valsts, kas bija Padomju Savienība ar visām tām totalitārisma izpausmēm, beigās krita par upuri pati savai sistēmai.

Kā jūs šajā  kontekstā vērtējat Jāņa Petera – Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētāja un Džemmas Skulmes kā Augstākās Padomes deputātes lomu Tautas frontes veidošanā vai amortizēšanā, vai palīdzēšanā, lai izveidotos tautas kustība, lai amortizētu šo saikni ar partiju?

Pirmkārt, jāsaka, ka tautas kustības aizmetņi un idejas neradās ne Džemmas lokā, ne Petera lokā, kā es tagad to saprotu. Tās veidojās nelielā grupā. Ja es pareizi atceros no tā, ko mācītājs Juris Rubenis man ir stāstījis, tad, kad viņš un mācītājs Modris Plāte tika uzaicināti Maskavā uz Amerikas vēstniecību Reigana vizītes laikā, tad faktiski pirmo reizi viņi bija apsēdušies - Viktors Avotiņš un viņi, lai runātu, kas tad ir tā galvenā vēsts, kas viņiem būtu jāpasaka prezidentam Reiganam. Man liekas, ka šis ir tas mazais kodols, kas arī radīja šo Tautas frontes aicinājumu pēc tam, kad Igaunijā ar šo ideju bija nācis klajā Savisārs. 

Es domāju, ka to, kas notika Latvijā, Igaunijā un Lietuvā, nevar skatīties atsevišķi. Jo arī, piemēram, Savisāra tālākā politiskā karjera, es domāju, ir ļoti raksturojoša. Es pieļauju, ka šī ideja nedzima viņa galvā, viņš tikai bija šīs idejas mute. Kā galvā? Nu kas to var atbildēt! Bet tā kā mums bija šis Igaunijas paraugs, tad vispirms Radošo savienību plēnums un turpat dažas dienas pirms tam, es saprotu, bija tādu spilgtu cilvēku grupa pulcējusies, lai uzrakstītu šo pirmo Tautas frontes aicinājumu. Es nedomāju, ka tas nāca kā kaut kāds pusčuksts no Centrālkomitejas. 

Vispār jau visa frontes attīstība un, es domāju, arī tas ir lielākais, manuprāt, un gudrākais lēmums, ko varēja pieņemt, bija šī mazo soļu taktika. Jo nekad nevajag aizmirst, ka šeit bija dislocēts karaspēks, ka praktiski visa vara atļaut publicēt, neatļaut publicēt piederēja oficiālajām iestādēm un ka, ja mēs būtu rīkojušies pārāk strauji, iespējams, ka tā augstāko instanču adaptācija, ko mēs pakāpeniski ar tādu arvien augošo prasību politika panācām, nebūtu notikusi, jo viņi daudz ātrāk izbītos, bet tādā pakāpenībā viņiem radās šī sajūta, ka to vēl var kontrolēt un tā.

Savā grāmatā “Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza”, kurā esat apkopojusi atmiņas par atmiņas par Atmodu un Latvijas Tautas fronti, rakstāt, ka Tautas frontes vadībai bija jāsamierinās, ka tās valdes vai domes sēdēs klāt bija kāds no Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) instruktoriem, kas visu pierakstīja. Vai jūs tagad varat pateikt, vai bija arī kāds čekas pārstāvis?

Tie bija neredzamās frontes kareivji. Ja bieži jautā, kādi cilvēki tur bija, es neatceros viņa uzvārdu. Tāds vīrietis, 40-gadīgs ar brillītēm. Viņš sēdēja, pierakstīja, nekad neko neteica, un tad viņš devās prom, pazuda pēc 31. maija aicinājuma.

Bet redziet, valdes sēdes bija atklātas. Un, otrkārt, īpaši tajā pirmajā posmā jau viņš mūs nekā netraucēja, jo viņš arī mūs neierobežoja nekādā veidā. Un mēs no pirmā brīža bez tādas īpašas vienošanās pieņēmām, ka viņi tur fonā ir. Mēs vienkārši darījām to, kas mums likās pareizi un kas bija jādara. Un tas, kas likās pareizi, tas jau ar katru nākamo nedēļu un mēnesi kļuva arvien būtiskāks un arvien svarīgāks. 

Bet kāpēc viņš pazuda pēc 31. maija, jūsuprāt? Partija zaudēja ietekmi, bet interesi jau viņi nezaudēja.

Pēc 31. maija paziņojuma, es domāju, tas bija politisks žests, tāpēc, ka izskanēja tā oficiālā ziņa, ko nodeva Ojārs Skudra, ka vairs sadarbība starp fronti un LKP nav iespējama. Es to, kas pastāvēja, vispār nesauktu par sadarbību, bet nu labi, ja viņš tā definē. Un viņš kā oficiālais pārstāvis līdz ar to vairs šajās sanāksmēs nepiedalījās. Bet tur jau nav nekāds noslēpums, ka tās sanāksmes droši vien visas tika tāpat ierakstītas un centrālajā mītnē Valsts drošības komitejā  tur tie visi dokumenti un ieraksti bija. Te nu mums nebija nekādu ilūziju. Bet viņam nepievērsa nekādu īpašu uzmanību, jo viņš bija tikai sīks ierēdnītis.

Vairāk lsm.lv

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti