Dalies:

Raits Eglītis: Visus tos divdesmit gadus es strādāju ar domu, ka es palīdzu Latvijai

Raits Eglītis: Visus tos divdesmit gadus es strādāju ar domu, ka es palīdzu Latvijai
  • 14. Nov. 2018

Aizbraucu es, varētu tā teikt, jaunības dullumā. Tas bija tas laiks, kad atvērās robežas 1990. gadā. Bija tāds jaunības dullums ar Amerikas latviešu draugiem aizbraukt uz Ameriku un padauzīties kādu laiciņu apkārt uz trim vai sešiem mēnešiem, neatceros vairs, cik ilgi tā vīza bija derīga. Man bija arī tāds prātīguma gēns, jo es biju tieši tajā brīdī iesācis strādāt pirmā laikraksta “Diena” tapšanas brīdī. Man ir viens rakstiņš, starp citu, pirmajā numurā, man liekas, Radio SWH raidījumā “Tikko atgriezušies” stāsta Pasaules Brīvo Latviešu apvienības izpilddirektors Raits Eglītis.

 

Lasītākās ziņas valstī

Es zināju, ka es braukšu uz Vašingtonu Amerikas latviešu sabiedrībā. Man bija līdzi ieteikumu vēstule no Sarmītes [“Diena”] Amerikas Latviešu apvienībai ar lūgumu viņiem uzņemt mani savā apvienībā. ALA mani pieņēma, es tur strādāju, rakstīju. Man bija ļoti laba komanda ar Ojāru Kalniņu, Mārtiņu Zvaneri un Kārli Streipu, viņi bija mani skolotāji informācijas nozarē. Tā es tur pusgadu praksi nostrādāju.

Mans nākamais atpakaļ braukšanas laiks bija 1991. gada augustā, tas bija tieši tajā puķu laikā. Tētim un mammai vajadzēja man braukt pakaļ uz Maskavu. Es zvanīju mammai, viņa man teica, lai es nebraucu, jo viņi noteikti nebrauks, nezinot, kas notiks Latvijā. Un tā es beigās pagaidīju 28 gadus. Es biju gatavs braukt atpakaļ, bet tā nu viss mainījās. Tolaik mana draudzene bija uzņemta Mičiganas Universitātē, un es braucu viņai līdzi.

Kad es pabeidzu studēt Mičiganas Pavalsts universitātē, sāku strādāt pie avīzēm Mičiganā, bet ALA atveda man atpakaļ uz Vašingtonu. Visus tos divdesmit gadus es strādāju ar domu, ka es palīdzu Latvijai. Atgriešanās Latvijā bija ģimenisks un personisks lēmums. Mans tēvs negaidīti aizgāja. Es jutos, ka esmu Amerikas Latviešu apvienībā piepildījis savu misiju. Redzot, ka nāk jaunā paaudze iesaistīties, likās es varu atdot tos grožus, jo tiešām divdesmit gadus darīju labu darbu, organizējot sabiedrību. Redzot, ka nāk jauni un spējīgāki cilvēki, ļoti palīdzēja.

Godīgi sakot, tas atgriešanās process, apvienojot ar darbiem, bija kā sprints, liekot domāt, ja es tikšu cauri jūlijam, es izdzīvošu, jo bija jāpabeidz darbs ALA, gatavojoties maijā notikušajam Amerikas Latviešu kongresam, jāapmāca mana amata aizstājējs. Jūnijā bija nopirktas biļetes lidojumam uz Latviju. Tad katru vakaru pēc darba jākrāmē mantas. Vislabākais Latvijā ir tas, ka viss ir ļoti viegli un ērti aizsniedzams, ka viss ir saprotami. Latvijā ir ļoti uzlabojies birokrātiskais  aparāts, piemēram, numuriņu sistēma dažādās iestādēs. Arī no cilvēcīgā viedokļa, ka cilvēki ir sapratuši, ka viņiem jābūt laipniem, pretimnākošiem, jāmēģina saprast apkārtējie. Šeit viss notiek lēnāk, bet pamatīgāk.

Šo un citus raidījumus klausieties tiešraidē Radio SWH, kā arī portālā Latviesi.com.

Raidījumu cikls taps sadarbībā ar Latvijas Ārlietu ministriju un Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi sabiedriskā pasūtījuma ietvaros.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti