Dalies:

Māris Pūlis: Viens no maniem mērķiem ir uzturēt dzīvu latvietību Lielbritānijā, kā arī dot cilvēkiem iespēju atgriezties

Māris Pūlis: Viens no maniem mērķiem ir uzturēt dzīvu latvietību Lielbritānijā, kā arī dot cilvēkiem iespēju atgriezties
  • 08. Oct. 2018

Mans dzimtas stāsts ir ļoti interesants, jo es esmu viens no tiem trimdiniekiem. Vecāki Latviju atstāja 1944. gadā. Trīs gadus viņi pavadīja Vācijā, dīpīšu nometnēs. 1947. gadā viņi atbrauca uz Angliju. Tas bija interesants moments, jo pirmos piecus gadus viņi nemaz nezināja angļu valodu. Viņi nopirka pirmo māju. Mēs bijām kādi astoņi vai desmit cilvēki vienā mājā. Tur man bija tikai latviešu valoda. Nu tik sākās problēmas, kad sāku iet uz skolu, - nevarēju sarunāties, - jo nezināju valodu. Es tiešām biju laimīgs, kad mums 1956. gadā nākamais cilvēku ieplūdums bija no āfrikāņu karabiešu salām. Tad angļi uz viņiem sāka skatīties - cita krāsa, cita domāšana – un sāka uzbrukt viņiem. Tādēļ mums vairs nebija tie trakie kautiņi, jo viss lēnām mainījās, radio SWH raidījumā “Saites. Sirdī Latvija” stāsta Eiropas Latviešu apvienības prezidija loceklis, Izglītības nozares vadītājs, Latviešu Nacionālās padomes Lielbritānijā padomes loceklis Māris Pūlis.

Lasītākās ziņas valstī

Sabiedrība nebija atvērta. Tur bija baigais rasisms. Angļu sabiedrība sevi uzskatīja par pārvaldniekiem un nepieņēma. Vecāki arī nebija diez ko priecīgi. Viņi strādāja fabrikā, lai nopelnītu savu maizi. Un viņi ļoti bieži domāja par braukšanu mājās. Bet atgriešanās Padomju Savienībā bija tikai sapnis, jo mēs jau zinājām, ka nevarēs, jo tad arī latviešu sabiedrība mainījās. Pirmos gadus izteikti trimdā viņiem vēl bija tā doma, ka kaut kā mēs tiksim atpakaļ. Pēc 50. gadiem, kad visi pakti starp Krieviju, ASV un Anglija bija noslēgti, tad trimda sāka dibināt biedrības. Sākumā mēs bijā 18 tūkstoši Anglijā, palikām vēlāk 11 tūkstoši, jo daļa izceļoja uz ASV un Austrāliju. No biedrībām veidojās tautas deju kopas, tad no tautas deju kopām mēs sākām saliedēties kopā, pēc tam radās arī visas virsorganizācijas. Tā mēs izveidojām to plašo latviešu sabiedrību. Tajā laikā gandrīz visi bija biedri sabiedriskajā dzīvē.

Kad jaunais emigrantu vilnis iebrauca, tad bija liela skepse tieši no, varētu teikt, ļoti vecajiem trimdas latviešiem. Jo viņiem jau tajā laikā bija nopirkti latviešu biedrību īpašumi. Daži domāja, ka pēc veco trimdinieku nāves, šie īpašumi vairs nepaliks latviešu rokās, jo jaunie tos pārdos. Trimda izveidojās tieši no sabiedriskās puses. Jaunā diaspora sāka veidot vispirms skoliņas, pēc tam to pašu sabiedrību. Un tās skoliņas darīja lielu darbu, lai saliedētu kopā, lai diasporu saliedētu kopā. Jaunajai diasporai sākumā nebija tā motivācija, motivācija uzturēt latvietību bija trimdai, jo viņiem vairs nebija Latvija. Diasporai turpretī vienmēr bija kontakts ar Latviju.

Diasporai vilšanās bija ļoti liela, jo daļa bija ekonomiskie bēgļi, kuri aizbrauca kredītu un citu iemeslu dēļ. Līdz ar to izveidojās liela vilšanās pret valdību. Bet es saku lielu paldies, ka bija ekonomiskā krīze Latvijā, jo, ja tā nebūtu, tāda tautas deju kopa “Kamoliņš” vairs neeksistētu, jo mums vairs nebija dejotāju, bet viņi ienāca un saglāba  “Kamoliņu”. “Kamoliņš” ir vecākā tautas deju kopa visā Eiropā. Bet paldies krīzei! Jo tas pats bija arī ar koriem un skoliņām.

Viens no maniem mērķiem ir uzturēt dzīvu latvietību Lielbritānijā; mērķis ir arī dot cilvēkiem iespējas, ja viņi grib reemigrēt atpakaļ. Ja viņiem nav tā valoda un latvietība, viņiem vairs nebūs sirdī iekšā tā griba. Es pats ļoti labi atceros, kad es iesāku būt latvietis, man tā pirmā motivācija bija tautas deju kopa “Kamoliņš” un ELJA. Tur es tusēju, dziedāju, un bija skaistas meitenes. Man tad bija 15 vai 16 gadi. Bet pirms tam, atklāti sakot, es gribēju būt anglis. Tas mani ievilka atpakaļ. Un tad tas lielais moments bija 1979. gadā, kad es pirmo reizi atbraucu uz Latviju satikt savus radus, kurus nekad nebiju saticis, tikai caur bildēm un stāstiem no mammas un papa. Mēs satikāmies Minskā, pēc tam braucām ar vilcienu. Un tad viņi man pateica, ka esam iebraukuši Latvijā. Es pirmo reizi raudāju. Ļoti grūti izteikt to emociju, bet es tā raudāju. Tad es zināju, kas es esmu. Tādēļ arī man ir ļoti svarīgi dot tās iespējas cilvēkiem, kuri varbūt ir uz tā punkta, kad ir asimilēties pilnībā vai tomēr braukt atpakaļ uz Latviju, ja viņi vēlās saturēt to tiltu.

Šo un citus raidījumus klausieties tiešraidē Radio SWH, kā arī portālā Latviesi.com.

Raidījumu cikls “Saites. Sirdī Latvija.” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti