Dalies:

Kristaps Grasis: Es pieredzēju dzīvi trimdas laikos Eiropā, Amerikā un Austrālijā

Kristaps Grasis: Es pieredzēju dzīvi trimdas laikos Eiropā, Amerikā un Austrālijā
  • 01. Oct. 2018

Es nāku no trimdas, tā sakot, esmu trešās paaudzes bēgļu pēctecis. Mani vecvecāki Otrā pasaules karā atstāja Latviju. Es tajā vidē augu un pieredzēju dzīvi trimdas laikos gan Eiropā, gan Amerikā, gan Austrālijā. To, protams, nosacīti var salīdzināt ar tagadējo emigrāciju kāda ir bijusi pēdējos 20 gados. Latviešiem visos laikos ir bijusi trimda un emigrācija. Ja papēta, tad vēsturē, man liekas, pirmā latviešu biedrība dibināta 1888. gadā Bostonā, radio SWH raidījumā “Saites. Sirdī Latvija” stāsta Eiropas Latviešu apvienības priekšsēdis Kristaps Grasis.

Lasītākās ziņas

Pēdējo gadu emigrācijai ir bijuši daudz iemeslu: finansiāli, emocionāli, saistīti ar izglītību, darba un sevis attīstību, mīlestību. Emigrācijai tipiski ir tas, ka tai ir savi posmi. Cilvēks, kurš tagad pēdējo 20 gadu laikā ir devies prom no Latvijas, viņš nebūs devies meklēt latvietību. Viņš nebūs arī devies prom ar ilgām pēc latvietības, kā tas varbūt bija bēgļiem, kuriem tā bija sava veida trauma atstāt dzimteni. Līdz ar to jaunajai emigrācijai ir jāiziet savi posmi. Cilvēks aizbrauc kaut kur, viņam interesē jauna vide, atrast savu vietu, attīstīt, pilnveidot sevi. Tikai pēc visa tā viņam varbūt rodas ilgas un saikne ar savu Latvijas izcelsmi. No tā brīža sākas jaunas attīstības posmi.

Visos trimdas un emigrācijas laikos tas ir bijis līdzīgi, ka rodas kādi pulciņi, kur dzīvo vairāk nekā viens latvietis. Jaunās emigrācijas ietvaros tā lielākoties ir bijušas mammas. Dzimstot bērnam, šie jautājumi kļūst būtiski: kas es esmu, kas mans bērns ir, kas mans bērns būs. Tā radās sestdienas skolas. Sestdienas skolas manā jaunībā Eiropā bija retums. Es Sidnejā, Austrālijā, gāju sestdienas skolā. Tur, kur es uzaugu Eiropa, ne obligāti. Stokholmā, Zviedrijā, tur bija un ir arī vēl joprojām viena no vispār lielākajām sestdienas skolām. Šodien mums tikai Eiropā vien ir 76 skolas. Tas daudzviet ir bijis kodols, kur vispār kāda sabiedrība ir sākusies. Pēc skolas varbūt kāds izdomā, ka ir nepieciešams koris vai tautas dejas, vai sports, pēc tam sāk rasties sabiedriska darbība. Tā var būt politiska, sabiedriski ekonomiska. Pēc vaļasprieka rodas sabiedriskais darbs un tiek dibinātas biedrības vai cilvēki sameklē savu ceļu uz biedrībām.  

Man latviešu valoda palika un ir pirmā valoda. Tas ir īpatnēji, ja tu esi audzis, dzīvojis ārpus valsts visu mūžu. Es tikai pēdējos gadu te [Latvijā] tik bieži uzturos. Mani vecāki jau pirms laba laika pārcēlās uz dzīvi Latvijā, daļēji jau 90. gados. No vienas puses manā ģimenē priekšrocības bija, ka tēvs ir valodnieks, baltu filologs. Mēs īstenībā pēc profesijas bijām latvieši, nevis kaut kas cits. Es uzskatu, ka man līdz šai dienai tas vēl tā skaitās. Es visas brīvdienas pavadīju kādā kongresā, sanāksmē, Dziesmu svētkos, saietos, nometnēs. Un tā es redzēju visu pasauli. Tas bija ne tikai Eiropā, bet arī ASV, Austrālijā, Kanādā. Man tur gluži nekā nepietrūka.

Šo un citus raidījumus klausieties tiešraidē Radio SWH, kā arī portālā Latviesi.com.

Raidījumu cikls “Saites. Sirdī Latvija.” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti