Dalies:

Jānis Kažociņš: Lielbritānija ir mana dzimtene, bet tomēr svarīgāka ir tēvzeme

Jānis Kažociņš: Lielbritānija ir mana dzimtene, bet tomēr svarīgāka ir tēvzeme
  • 16. Nov. 2018

Tie, kuri nevarēja izbraukt uz ASV un Austrāliju, (mani vecāki mēģināja uz abām šīm valstīm izceļot no bēgļu nometnes Vācijā), nonāca Lielbritānijā. Tur lielākā daļa patiesībā bija bijušie leģionāri. Tāpēc es uzaugu kopā ar leģionāriem un viņu nostāstiem. Man stāstīja, ka trīs gadu vecumā man esot bijis labs draugs leģionārs vārdā Džeks. Mums ar Džeku esot bijis gatavs plāns, kā atbrīvot Latviju. Tas plāns bija ļoti labi izstrādāts – ar sarkano busu līdz Pērterburai, tālāk ar kājām [smej], atminas Radio SWH raidījumā “Saites. Sirdī Latvija” Valsts prezidenta nacionālās drošības padomnieks, Nacionālās drošības padomes sekretārs Jānis Kažociņš. Jānis kopš 1987. gada nodzīvojis 6 gadus Vācijā, 4 gadus Lielbritānijā un Ziemeļīrijā, vienu gadu Čehijā, vienu gadu Slovākijā un 19 gadus Latvijā.

Mātes tēvs bija Latvijas brīvlaiku policists. Tikai pēc viņa nāves atrada, ka viņam bija nūja, kuru viņš bija izmantojis 1905. gada revolūcijā. Mans tēva tēvs bija komponists Kārlis Kažociņš, kurš nomira 34 gadu vecumā, kad tēvam vēl nebija trīs gadi. Mēs nezinām, kāpēc viņš mira, bet Pirmā pasaules kara laiki viņam bija smagi. Viņš bija ideālists. 1914. gadā viņš bija Jaunā Rīgas teātra muzikālais direktors. Un kā tāds ļāvās, ka viņu iesauc obligātā dienestā kā karavīru, lai ietu aizstāvēt savu dzimteni. Viņš frontē piedzīvoja ļoti daudz  lietas, kas nebija patīkamas.

Lasītākās ziņas

Viņš saprata, ka tāds īsts godīgums arī frontes apstākļos ir grūti atrodams, bet viņu aizsūtīja uz skolu, kur viņš kļuva par virsnieku, pēc tam aizsūtīja un Nišņinovgrodu, kur viņam bija jāgatavo maršroti frontei. Viņš no tiem maršrotiem uztaisīja kori. Tā darbība priekšniecībai bija tik ļoti patīkami, viņi nolēma viņu tur atstāt. Tā viņš arī palika Nišņinovgrodā tik ilgi, kamēr viņa jaunā sieva, aktrise un dziedātāja no Jaunā Rīgas teātra, ko viņš apprecēja sešas dienas pirms došanās uz fronti, atbrauca un Nišņinovgrodu. Mans tēvs piedzima Nišņinovgrodā starp abām revolūcijām 1917. gadā.

Tā gada otrajā pusē vectēvu beidzot aizsūtīja, kā viņš bija lūdzis, uz latviešu strēlniekiem. Viņš aizgāja uz 4. Vidzemes pulku. Tas bija tieši tajā laikā, kad lielnieki ar savu retoriku veica nepatīkamas  manipulācijas ar mūsu karavīru prātiem: meli, nepatiesības, netaisnības. Laikā, kad mans vectēvs bija ticis līdz Pleskavai, viņa ilūzijas izzuda, un viņš tajā ziemā jāja atpakaļ uz Lielūšiem, Vidzemē, kur ir mūsu dzimtas mājas. Viņš nevienam neteica, ko tieši bija pieredzējis, bet viņam tas viss vairs nelikās svarīgi. Viņš slimoja un nomira 1920. gada pavasarī. Aptuveni sešus mēnešus pirms tam viņš uzkomponēja vislabāk pazīstamo kora dziesmu “Kā gulbji padebeši iet”. Tā ir dziedāta Dziesmu svētkos, trimdā un arī Latvijā.

Manu tēvu iesauca obligātajā dienestā Latvijas armijā īsi pirms Padomju okupācijas. Viņš beidza dienestu un saņēma rezerves virsnieka pakāpi. Sākas krievu okupācija, un viņam studijas gaitas Latvijas Universitātē vēsturniekos beidzās. Beigās viņš savu grādu saņēma Lielbritānijā 70. gados. Kara laikā viņu iesauca leģionārā. Tādēļ, ka viņš bija labi pazīstams dažiem augstākiem virsniekiem kā jauns audzinātājs un skautu vadītājs, tāpēc viņu nozīmēja uz gaisa spēku palīgiem, nevis leģionu [..]. 1948. gadā viņu repatriēja uz Rietumvāciju kā rietumvācieti, darbam vairs nespējīgu. Mana māte bija bēgle no Rīgas 1944. gadā; tēvs 1948. gadā no Krievijas. Viņi satikās tikai bēgļu nometnē. Beigās nonāca Lielbritānijā, kur bija jāuzņemās trīs gadu strādāt par ogļraci vai laukstrādnieku.

Man bija liela darīšana ar latviešiem: tautas deju grupas, sestdienas skolas, kur mācījāmies latviešu valodu. Man angļu skolā mēģināja ieskaidrot, kas tas ir par latvieti, tāda Latvija vispār nav, tu esi dzimis Anglijā, tu esi anglis. Es tajā laikā biju izdomājis tādu atbildi “Vai tamdēļ, ka viņš ir dzimis stallī, viņš ir zirgs?”. Vēlāk latviešu vidē ļoti daudz pieminēja svinīgos datumus: 11. un 18. novembri, arī 14. jūnijs bija ļoti būtisks trimdas latviešiem, jo viņi nebija piedzīvojuši 1949. gada okupantu represijas. Man bija tas prieks dziedāt vīru korī “Daugava” pirms es gāju uz universitāti. Tur visi, izņemot mūs jauniešus, bija bijušie leģionāri. Tā kā, protams, tā militārā lieta nāca līdzi, jo viņiem karš nebija beidzies, viņi bija  zaudējuši savu dzimteni un jutās nepiepildīti svešumā. Tā bija trimdas traģēdija.

Lielbritānija ir mana dzimtene, bet tomēr svarīgāka ir tēvzeme. Mana pirmā nelaiķa sieva, kura aizgāja aizsaulē 2001. gadā, bija angliete. Man ir divi pieauguši bērni. Viņi abi runā ļoti labā latviešu valodā. Abi ir precējušies ar britiem un dzīvo Lielbritānijā. Mana meita ir baņķiere diez gan atbildīgā postenī, un dēls ir inženieris, kurš nodarbojas ar jauniem aviodzinējiem.

Šo un citus raidījumus klausieties tiešraidē Radio SWH, kā arī portālā Latviesi.com.

Raidījumu cikls “Saites. Sirdī Latvija.” ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās zinas tēmā

Reklāmraksti