Dalies:

Nežēlojas, nečīkst un nepieprasa: vecāki radījuši uzņēmumus īpašo bērnu atbalstam

Nežēlojas, nečīkst un nepieprasa: vecāki radījuši uzņēmumus īpašo bērnu atbalstam
Karīna Miezāja
  • 06. Jun. 2019

”Es nežēlojos. Dzīve jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.” Stāstot par vecākiem, kuri audzina bērnus ar īpašām vajadzībām, rodas vēlme citēt tieši šos Imanta Ziedoņa vārdus. Par spīti liktenim un grūtībām, viņi nežēlojas, nečīkst un nepieprasa no citiem, bet gan nenogurdināmi cīnās paši saviem spēkiem.

Šoreiz stāsts par divām ģimenēm, kas radījušas uzņēmumus, lai atvieglotu bērnu rehabilitāciju un veidotu uzkrājumus stabilākai nākotnei.

 

Lasītākās ziņas valstī

Reta un maz pētīta diagnoze

“Mani sauc Olivers Kurts, un man ir septiņi gadi, bet mans stāsts nav viegls. Esmu bērns ar īpašām vajadzībām – nestaigāju, nerunāju, bet cītīgi mācos noturēt rokās priekšmetus. Gājis ir dažādi, taču man ir ģimene, kas rūpējas par mani, nepadodas un cenšas izdarīt pat neiespējamo,” šādi sākas kafijas namiņa “Kurts coffee” stāsts. Uzņēmuma īpašnieki ir Karlsonu ģimene, kuri pirmo kafijas namiņu Rīgā – Barona ielā – atvēra pagājušā gada vasarā. Gada laikā ģimene uzņēmumu ir paplašinājusi, un tagad gardo, Latvijā grauzdēto kafiju var nobaudīt arī Vērmanes dārzā, Bastejkalnā un Cēsu ielā.

“Kurts piedzima 2011. gadā, un trijos mēnešos viņam tika diagnosticēts ļoti rets epilepsijas veids,” stāstu iesāk Kurta mamma Ketija.

Puisēns ir pilnībā aprūpējams, nestaigā, nerunā un nespēj pats saviem spēkiem paēst.

“Kad tika diagnosticēta epilepsija, ar katru dienu dēlam kļuva arvien sliktāk. Zīdainis dienas laikā piedzīvoja aptuveni 60 spēcīgas lēkmes un praktiski visu laiku atradās pie skābekļa aparāta. Diemžēl, bet konkrētā diagnoze ir ļoti reta un maz pētīta, tādēļ tās ārstēšanai nav radītas atbilstošas zāles. Visas medikamentozās terapijas, kuras Kurtam veiktas, ir neefektīvas un, lai ko arī mēs mēģinātu, nekas nedod vēlamo rezultātu. Taču cīnāmies un mēģinām arī alternatīvas metodes, piemēram, ievērojam attiecīgas diētas. Šobrīd Kurts uzturā nelieto piena un glutēnu saturošos produktus un esam novērojuši, ka viņa veselības stāvoklis ir uzlabojies un lielās lēkmes nākas piedzīvot retāk.”

 

Darbs ar cilvēkiem palīdz nesabrukt

Lai palīdzētu mazajam Kurtam un arī meitenēm nodrošinātu visu nepieciešamo, Ketija un Ēriks raujas melnās miesās. “Lai gan strādājam ļoti daudz, darām to ar prieku. Man kā īpašā bērna mammai būt sabiedrībā ir ļoti būtiski, tādēļ no sirds esmu pateicīga savam vīram, viņa un saviem vecākiem, kuri pēc bērniņu piedzimšanas deva man iespēju samērā ātri atgriezties darbā.

Tieši tas man dod spēku un neļauj sabrukt brīžos, kad klājas ļoti grūti.

Tāpat milzīgs paldies manam jaunākajam brālim. Neskatoties uz to, ka arī viņš ir ar īpašām vajadzībām, brālis ir mans lielākais palīgs pasaulē.”

Ideja par kafijas namiņu Ketijai un Ērikam radās, jo bija vēlme Kurtam nodrošināt stabilu nākotni. “Kurts ir pilnībā aprūpējams bērniņš un, ja gadījumā ar mani vai vīru kas atgadītos, viņš paliktu absolūti nenodrošināts. Bija nepieciešams radīt drošības balstu, kaut ko tādu, kas spēj funkcionēt arī bez Kurta fiziskas līdzdalības. Kad atvērām pirmo kafijas namiņu, pārsteidza lielā cilvēku atsaucība. Vasarā mums gāja kā no rokas, taču nebijām rēķinājušies, ka kontrasts ar ziemu būs tik krass. Kafijas dzērāju gada aukstākajos mēnešos bija ļoti maz, taču namiņš bija jāapsilda un jāmaksā visi rēķini, kas pārsniedza ienākumus.

Taču padoties nevēlējāmies un savā ziņā ģimenei nācās ziedoties idejas vārdā.

Taču klāt atkal ir vasara un Vērmanes dārzā mums sokas ļoti labi. Vasarā arī plānojam doties izbraukumos ārpus Rīgas – ar kafiju cienāt āra pasākumos un festivālos,” plāno Kurta mamma, kura pačukst jaunumus: “Mūsu sadarbības partneri “King Coffee Service Latvia” un grauzdētava “Rocket Bean Roastery” ir nolēmuši grauzdēt īpašu kafiju Kurtiņam, kas drīzumā būs arī pārdošanā. Iegādājoties īpašās kafijas pupiņas vai malto kafiju, ikvienam būs iespēja atbalstīt mūsu puisēnu.”

 

Stiprina bērnu mīlestība

Lai gan Ketija uz dzīvi lūkojas pozitīvi, viņa neslēpj – viegli nav. Jautāta, kas palīdz būt stiprai un nesalūzt, sieviete stāsta: “Man šķiet, ka varam būt tieši tik laimīgi, cik laimīgi mēs paši savu dzīvi dzīvojam. Protams, reizēm gribētos būt vājai un nevarīgai, taču, skatoties uz mazo Kurtu, kura iespējas ir tik ierobežotas, automātiski rodas vēlme savas spējas izmantot maksimāli – par visiem miljons procentiem.

Man ir rokas, man ir kājas un visas iespējas darboties, tādēļ nav jāčīkst, bet gan jāstrādā.

Tāpat lielu atbalstu un pozitīvismu sniedz meitenes. Godīgi sakot, nezinu, kāda būtu izvērsusies mūsu laulība, ja ģimenē augtu tikai Kurtiņš. Lai gan arī meitenēm nav viegli, mīlestība, kas valda bērnu starpā, ir apbrīnojama. Cik gan daudz asaras kopā esam lējuši, un lūgsnas skaitījuši un, lai cik sāpīgi arī būtu, domāju, ka mani bērni izaugs par fantastiskiem cilvēkiem,” saka Ketija, kurai pār vaigiem nobirst asaras.

Un viņa turpina: “Varu būt tikai pateicīga, ka esmu izvēlēta par īpašā bērna mammu. Un man ļoti patīk šis vārds – īpašs. Dievs nevienam neuzliek smagāku nastu par to, cik cilvēks spēj panest. Tas ir sava veida pagodinājums, ka tieši man ir iedots kaut kas tik īpašs, par ko cīnīties, ko mīlēt, audzināt un lutināt.”

Tāpat kā Karlsoni, arī septiņus gadus vecās Aleksas vecāki Anita un Agris ir cīnītāji. Nevis čīkst un vaino citus, bet gan smagi strādā, lai palīdzētu savai meitiņai.

“Mans vārds ir Aleksa un man ir septiņi gadi. Esmu forša meitene, bet savādāka nekā citi bērni. Mamma, tētis un dakteri sauc mani par īpašo bērniņu. Ļoti bieži vecāki mani ved pie ārstiem. No daudziem es baidos, bet daži man patīk. Bet vienmēr zinu, ka pēc tam mēs brauksim uz veikalu un es varēšu izvēlēties kādu mazu mantiņu.

Katru dienu mana mamma strādā mājās, lai visu laiku būtu kopā ar mani, bet es drīkstu skatīties, kā top smukas drēbītes citiem bērniņiem.

Arī es varu griezt audumus un šūt savām lellēm šalles.” Šāds ir mazās Aleksas stāsts, un, lai iepazītos ar uzņēmumu “AleksaC handmade”, kurā dienu no dienas top koši bērnu apģērbi no kvalitatīva auduma, dodos ciemos pie ģimenes.

Meitenes mamma Anita ar drēbju šūšanu nodarbojas jau krietnāku laiku, taču uzņēmums “AleksaC handmade” dibināts vien pirms gada. Ar cerību, ka Aleksai tas atvieglos gan lielos ārstēšanas izdevumus, gan nodrošinās stabilu nākotni un, meitēnam izaugot, iespējams, būs vēlme turpināt vecāku iesākto.

 

Strādā, lai nomaksātu ārsta izdevumus

“Jau kopš dzimšanas Aleksa mums ir īpaša, un arī man pašai ir neārstējama, ģenētiski mantota slimība – muskuļu distonija,” skaidro Anita, kurai mamma ir profesionāla šuvēja un šo arodu iemācīja arī meitai.

“Agris strādā labā darbā, pilda transporta daļas vadītāja pienākumus lielā uzņēmumā. Taču, lai audzinātu bērnu ar īpašām vajadzībām, uzturētu māju un nomaksātu visus rēķinus, nepieciešami milzīgi finanšu līdzekļi. Tāpat ārstu apmeklējumi ir ļoti dārgi.

Kad piedzima Aleksa, viennozīmīgi zināju – nesēdēšu mājās, rokas klēpī salikusi, tādēļ aktīvi domāju, ko varētu darīt.

Prieks, ka izdevās atrast tādu darbu, kas man sagādā patiesu prieku un ko varu savienot ar būšanu mājās, kur Aleksai esmu pieejama 24 stundas diennaktī.”

Uzņēmuma “AleksaC handmade” mērķauditorija ir bērni no viena līdz četru gadu vecumam, taču Anita šuj arī individuālus pasūtījumus mazuļiem un vecākiem bērniem, apģērbu sievietēm.

“Viss sākās ar to, ka Ziemassvētkos sievai uzdāvināju šujmašīnu, par kuru viņa bija sapņojusi jau sen. Anita ir ļoti talantīga – profesionāli šuj un ada,” sarunai pievienojas Aleksas tētis Agris, kurš ik dienu aizvada savā darbā, bet sniedz palīdzīgu roku arī Anitai, kad viņai tas ir nepieciešams.

“Pirmos audumus pasūtījām no Polijas, taču to kvalitāte nebija apmierinoša. Pamēģinājām arī Latvijas ražojumu, taču tagad esam izveidojuši veiksmīgu sadarbību ar Skandināvijas valstīm. Jā, audumi tur ir dārgāki, bet kvalitāte nesalīdzināmi labāka,” turpina cilvēks orķestris Anita. Viņas ikdiena aizrit spraigi. Paralēli tam, ka jāvada savs uzņēmums, jāatbild uz klientu vēstulēm, jāšuj drēbes un jānoformē pasūtījumi, Anitai jāveltī nedalīta uzmanība arī Aleksai.

 

Jādod iespēja citiem

Pamatā uzņēmums “AleksaC handmade” piesaista klientus ar e-komercijas un sociālo tīklu palīdzību.

Anitas rokām radītos bērnu apģērbus lielākoties iecienījuši klienti Latvijā, taču ir bijuši pasūtījumi arī no kaimiņvalstīm – Igaunijas un Lietuvas.

“Primāri koncentrējamies uz ražošanu, tādēļ par sava veikala atvēršanu šobrīd nedomājam. Peļņu novirzām Aleksas ārstniecībai, taču nākotnē vēlamies paplašināties. Iepirkt jaunu tehniku, lai darbi ritētu vieglāk un ātrāk, tāpat plānojam attīstīt ražotni. Ņemot vērā to, ka esmu invalīde, ārsti man neiesaka strādāt pilnas slodzes darbu. Lai atvieglotu savu ikdienu, vēlamies piesaistīt darbiniekus, kuri viennozīmīgi būs cilvēki ar īpašām vajadzībām, jo arī viņiem ir jādot iespēja strādāt. Tas ļaus palielināt ražošanas apjomus un papildināt sortimentu,” norāda uzņēmuma īpašniece.

Mazais Kurts šogad absolvēja pirmo klasi Rīgas 1. speciālajā internātpamatskolā, savukārt Aleksa mācās pirmsskolas izglītības iestādē “Riekstiņš”. Abu bērnu vecāki īpaši pateicas mācību iestāžu vadībai un pedagogiem, kas, strādājot ar īpašiem bērniem, veic ļoti lielu un smagu darbu.

Autors: LA.lv

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti