Dalies:

Nepārraut saikni ar savu identitāti

Nepārraut saikni ar savu identitāti
  • 22. Feb. 2020

CĒSU VĒSTURES EKSPOZĪCIJAS „SIRDSAPZIŅAS UGUNSKURS” VADĪTĀJAS ELĪNAS KALNIŅAS SARUNA AR SALLIJU BENFELDI 

Pagājušajā gadā gandrīz mēnesi pavadījāt ASV International Visitors Leadership programmas ietvaros. Kāds bija šīs programmas mērķis,  un kā jūs – vienīgo no Latvijas – uzaicināja?

Šī programma darbojas jau daudzus gadu desmitus. Katru gadu programmai ir sava tema, ko izvēlas ASV Valsts departaments. Tema vienmēr ir piesaistīta kādam pasaules reģionam, un pagājušajā gadā tā bija „Kultūrvēsturiskais mantojums un identitāte” – kā vēsturiskais mantojums nosaka identitātes veidošanos sabiedrībā. 2019. gadā izvēlējās Centrālās un Austrumeiropas reģions, no kuŗa uzaicināja 16 programmas dalībniekus. ASV valstu vēstniecībām reģionā nosūtīja aicinājumu ieteikt cilvēkus, kuŗi ir bijuši aktīvi un darbojas šajā temā, lai atklātos mantojuma un identitātes kopsakarības un kuŗi varētu piedalīties programmā. 2018. gada novembrī man piezvanīja no ASV vēstniecības Latvijā un jautāja, vai es piekristu, ja mani izvirzītu kā kandidātu šai programmai. Piekritu, gan daudz nezinot par to, kas mani sagaida, bet priekšlikums šķita interesants. Pagājušā gada jūnijā saņēmu apstiprinājumu, ka es piedalīšos programmā un drīz vien saņēmu arī trīs nedēļas ilgā ceļojuma plānu. Tad uzzināju, ka mani sagaida Amerikas stāsts, kas Valsts departamentam ir aktuāls – proti, programmas uzsvars bija uz to, kā Amerikas sabiedrība veidojusies tāda, kāda tā ir šodien, kas šajā sabiedrībā šobrīd ir satraucošākais, kādas problēmas tajā saasinās. 

Lasītākās ziņas valstī

Viena no aktuālajām problēmām, izrādās, ir rasisms. Programma atklāja, kā Amerikas sabiedrība veidojusies gadsimtu gaitā, tās segregācija un sarežģītā integrācija. Esam pieraduši stereotipiski domāt, ka Amerika ir kā liels katls, kuŗā saplūst dažādas tautas un tās veido amerikāņu nāciju, it kā „savārās” kopā tādā kā lielā zupā un visi jauki sadzīvo. Kad programmas ietvaros tur bijām un redzējām vēsturisko kontekstu, cik sarežģīti viss noticis, ka tas nav bijis un arī šobrīd sadzīvot nav viegli, redzējām, ka nav vienkārši saprasties un pieņemt dažādību. Šķiet, 21. gadsimtā Amerikā nevajadzētu būt grūti pieņemt to, ka cilvēkiem ir atšķirīga domāšana, dažāda ādas krāsa un kultūras pieredze, tāpat kā mums tagad Latvijā trīsdesmit demokratijas gados jau būtu jāspēj saprast, ka atšķirīgais un dažādais nav drauds. Teorētiski, šķiet, mēs to apzināmies, bet praksē ne vienmēr tā notiek, tādēļ gan Amerikā, gan pie mums acīmredzot vienmēr ir vajadzīgs atgādinājums, par to ir jādomā un tas ir jāsaprot, ka mēs esam dažādi un tas ir labi.

Kā iepazināties ar Amerikas sabiedrības veidošanās vēsturi? Bijāt mūzejos, klausījāties lekcijas, tikāties ar cilvēkiem?

Bijām dažādās Amerikas vietās. Piemēram, bijām Virdžīnijas pavalstī, mazā pilsētiņā Šarlotsvilā, kuŗā ir universitāte. Tās dibinājis ir viens no pirmajiem ASV prezidentiem Tomass Džefersons. Viņš arī projektējis universitātes ēkas. Vairāki no pirmajiem ASV prezidentiem, viņu vidū arī Dž. Medisons, T. Džefersons,  ir bijuši plantāciju īpašnieki Dienvidu štatos, viņiem ir piederējuši vairāki simti vergu un viņi ir bijuši tie, kuŗi dzīvē īstenoja verdzību. Bijām Dž. Medisona un T. Džefersona skaistajos lauku īpašumos, kungu mājās, kur parallēli prezidentu dzimtas stāstam ar jaunu, pēdējos gados radītu ekspozīciju starpniecībutiek stāstīts arī viņu melnādaino vergu stāsts, kas gadsimtiem ilgi ticis uzskatīts par nevēlamu, nesvarīgu ASV sabiedrības identitātes daļu. 

Vai 21. gadsimtā lielai sabiedrības daļai ASV šie stāsti nav zināmi?

Nē, tas ir zināms. Bija pat pārsteigums, kādēļ mums par to tagad stāsta, jo likās pašsaprotami, ka par to taču ir zināms, turklāt iepriekšējais prezidents Baraks Obama bija melnādainais. Tomēr tas, kas šobrīd notiek Amerikā, tas, ka pašreizējais prezidents Donalds Tramps neslēpj – viņam ir citi uzskati un ar saviem tvītiem ir klaji demonstrējis, kādi tie ir – tas liek domāt, ka sabiedrībā norisinās pavisam pretēji procesi tam, kas bija iepriekš. Šķiet, ka Amerikas sabiedrība ar Obamas ievēlēšanu bija ļoti daudz sasniegusi, bet tagad krīt atpakaļ. Valsts departaments pārstāv valdību, tomēr manuprāt, izvēloties šādu temu savai programmai, viņi bija izvirzījuši sev uzdevumu nosargāt iepriekš sasniegto polītikā un sabiedrībā un aktuālizēt to, ka šie jautājumi nav līdz galam saprasti, ir sabiedrības daļa, kuŗā joprojām gruzd pārliecība, ka baltā rase ir pārāka par citām. Tādēļ programma bija tā būvēta, lai mums no Centrālas un Austrumeiropas, ar mūsu totalitārisma pieredzi, ar nacistisko un komūnistisko okupāciju pieredzi, parādītu, cik demokratija patiesībā ir trausla un cik ļoti svarīgi ir iestāties par cilvēktiesībām, līdztiesību, vispārcilvēciskām lielām vērtībām arī polītiskā līmenī. Nav tā, ka polītikā pats svarīgākais ir tirdzniecības līgumi, ekonomika, bet pārējais nav tik svarīgs. Var teikt, ka lielās vērtības veido sabiedrības veselību, tās nosaka un ietekmē identitātes veidošanos.

Piemēram, viens no ASV konstitūcijas tēviem Džeimss Medisons, būdams plantators, bija pārņemts ar apgaismības idejām. Tāpat Tomass Džefersons, kuŗš bijis cilvēktiesību aizstāvis un ASV Neatkarības deklarācijas autors. Viņu devums demokratijas veidošanās sākumposmā bijis ļoti vērtīgs, taču, tad, kad viņi domāja par cilvēktiesībām un brīvību, viņi to attiecināja tikai uz baltādainajiem, jo viņuprāt tikai baltādainie bija īsti un vērtīgi cilvēki, kuŗiem ir tiesības. Raugoties no mūsdienu perspektīvas, ir skaidrs, ka šāda veida domāšana ir absolūta kļūda – domāt par demokratiju un tiesībām, bet uzskatīt, ka cilvēku tiesības dzīvot un būt cilvēkiem nosaka ādas krāsa. 

Šarlotsvilā joprojām ir pieminekļi cilvēkiem, kuŗiem ir piederējuši vergi, ielas saucas viņu vārdos. Džefersona dibinātajā universitātēir maz melnādaino studentu, jo viņi nespēj identificēties ar šo universitāti, kuŗu tāpat kā pilsētiņu uzcēla melnādainie, bet tajā joprojām nav neviena vēstījuma par tiem, kuŗi to ir būvējuši, kuri ir apkalpojuši plantatoru ģimeņu atvases, kad viņas te studēja. Melnādaino kultūrvēsturiskais mantojums universitātes ēku kompleksā ir kā paralēlā, neredzamā pasaule, kuras nav joprojām, jo nekas neliecina par tiem viņu klātbūtni. Ir svarīgi, lai tas tiktu atdzīvināts, tiks veidota piemiņas vieta tiem, kuri ir tur dzīvojuši, visu būvējuši un šajos darbos arī gājuši bojā. Par melnādaino mantojuma iedzīvināšanu universitātē un apzināšanu pilsētvidē rūpes uzņēmies viens no universitātes profesoriem architektūras vēsturnieks Luiss Nelsons. Viņam ir domubiedri un sekotāji, taču ir arī pretinieki. 

Pārsteidza, ka tas tiek aktuālizēts tieši tagad – acīmredzot ir svarīgi to nosargāt, redzot, kas notiek, jo šis senais stāsts ir ļoti svarīga Amerikas identitātes daļa, ar kuŗu jāspēj identificēties un akceptēt to, ka tas tā ir. Un izrādās, ka ar to joprojām ir problēmas. Vismaz es sapratu tā, ka tagadējais prezidents ir „atlaidis grožus” un neapzinās savu polītisko lomu, nekautrējas no saviem savā ziņā rasistiskajiem uzskatiem. Es to uztvēru kā brīdinājumu mums, kas nākam no Centrāleiropas un Austrumeiropas. Aizspriedumi gruzd zemdegās, jo mazāk zini, jo mazāk iedziļinies pagātnes stāstā, kā veidojušies stereotipi, kā veidojusies mūsu identitāte un kas to ietekmējis, jo atvērtāks esi tam, ka kaut kas līdzīgs var atkārtoties. Ne velti mēdz sacīt, ka vēsture atkārtojas. Lai neatkārtotos, ir jāzina, pēc iespējas vairāk jāzina, kā veidojās problēmas un konflikti pagātnē, un jāsaprot, ko varēja darīt citādāk, lai tās novērstu. Tāpēc ir ļoti svarīgi kultūrvēsturiskā mantojuma glabātājiem – mūzejiem, archīviem, bibliotēkām – skaidrot mūsu pagātni, lai mēs saprotam, kas mēs esam un no kurienes nākam, kas mūs ir veidojis tādus, kādi mēs esam. Ir jāzina ne tikai mūsu vēstures gaišos un spēcīgos brīžus, jāzina arī tas, kur esam kļūdījušies, ļāvušies kaut kādām ietekmēm, kas mūs ved projām no ceļa, kas ļauj dzīvot drošāk un pilnvērtīgāk. Rosināt saprast bija šīs programmas uzdevums. Tā nebija lepošanās ar to, kas ir, tas bija stāsts par vājajām vietām, kur ledus joprojām ir plāns, cik viss ir trausls un cik viegli to var salauzt, atkal ļaujot agresijai vaļu.

Vai programmā stāstīja arī par Amerikas pamatiedzīvotājiem indiāņiem, kuŗi tika pakļauti kolonizācijai?

Jā, bija arī stāsts par indiāņu apspiešanu un par to, ka tāpēc daļa viņu pēcteču vairs nespēj identificēt sevi ar savu kultūru un saviem senčiem. Indiāņu kultūrvēsturiskais mantojums daudzviet ir labi saglabāts, salikts mūzeju, pētniecības centru un archīvu plauktos un digitalizēts, bet viņiem pašiem pieejas tam tā īsti nav. Mēs bijām Ņūmeksikā, kur joprojām ir tā sauktās federāli atzītās indiāņu ciltis, kas nozīmē nacionālā līmeņa aizsardzību identitātei. Ir mūzejs, bet tā krājumi ciltīm ir ļoti sarežģīti pieejami, jo parasti jau publiskai apskatei mūzejā tiek izlikta tikai neliela krājuma daļa. Un indiāņi, ja tā var sacīt, nemeklē sevi mūzejos. Bijām Vašingtonā un Indiāņu vēstures mūzejā, vaicāju, cik no vairākiem miljoniem apmeklētāju gadā ir indiāņi, un gīds atbildēja, ka aptuveni divi procenti. Tātad mūzejs vairāk ir tūristiem, jo Amerikas indiāņi nedodas uz Vašingtonu, lai apmeklētu muzeju,  un nesaredz mūzeju kā vietu, kur meklēt un atrast informāciju par sevi, saviem priekštečiem, savu kultūru un tradicijām. Jā, viņu mantojums ir savākts, zinātniski apkopots un ir kā Amerikas nacionālā vērtība, bet pašus indiāņus tas būtībā vairs neskar, jo saikne ar kultūrvēsturisko mantojumu ir pārrauta. Vēl 19. gadsimta vidū lielas territorijas no tagadējās Amerikas zemes piederēja indiāņu ciltīm. Cilšu bija daudz, bet tās nekad nekļuva par nāciju, neizveidoja savu valsti. Man bija jādomā par to, cik brīnumains patiesībā ir mūsu stāsts – arī mūsu tautas pamats bija baltu un somugruciltis, arī mēs bijām kolonizētāji, bet mēs izdzīvojām, izveidojās tauta, nācija un pat sava valsts. Pasaules kontekstā mūsu stāsts ir apbrīnojams – lūk, par ko domāju, cenšoties iedziļināties indiāņu vēsturē.

Saikne ar identitāti un mantojumu var tikt pārrauta, un tam nemaz nevajag ļoti ilgu laiku, pietiek ar gadsimtu. Ja šīs saiknes nav, tevi ir viegli aizpūst pa vējam, manipulēt ar tevi. Un tu vairs nezini, kas tu esi. Programma bija vērtīga, jo rosināja apzināties, kas esi tu pats un cik sarežģīts ir bijis Amerikas sabiedrības veidošanās ceļš, cik daudz un dažāds ir šis kultūrvēsturiskais mantojums un cik sabiedrību šķeļošs tas joprojām var būt.

Atceros, kā gadījās dzirdēt kādas sievietes, Lielbritanijas pilsones, monologu par to, cik slikti ir visi imigranti un kā viņi būtu jāpadzen no valsts. Viņa ir indonēziete, viņas vecāki bija ieradušies Lielbritanijā kā imigranti, bet viņa jau piedzima tur. Tagad viņa jūtas pārāka un uzskata, ka iebraucējiem nav nekādu tiesību. Pārsteidza, cik ātri viņa ir aizmirsusi, kas viņa ir un no kurienes nāk.

Domāju, ka tas ir saistīts ar izglītību, ar to, kas notiek publiskajā telpā, jo tam ir ļoti liela nozīme. Lielās vērtības, kuŗām es ticu un kuŗas, manuprāt, ir ļoti svarīgas vadugunis dzīvē, nāk no kristietības un vieno Rietumeiropu un Rietumu civilizāciju, ir arī demokratijas pamatvērtības. Ja mēs tās pazaudēsim,  būs jukas un mēs būsim gatavi cits citam  rīkli pārgrauzt. To nedrīkst pieļaut, jo mēs dzīvojam laikā, kad atkal lien ārā naids, agresija un aizspriedumi. Par to bija daudz jādomā,  esot ASV, piedaloties diskusijās, apskatot mūzejus, archīvus. Daudzas lietas mums šķiet pašsaprotamas, bet par tām ir jārunā, par tām ir jāzina. Un svarīgi ir tas, kas notiek ģimenē. Nopulgojot citu rasi, reliģiju vai tos, kuŗi nonākuši grūtībās, tiek iepotēta attieksme, ka esi kaut kādā ziņā pārāks, labāks par šiem cilvēkiem. Tas ir ļoti bīstami.

Autore: Sallija Benfelde

Publicēts sadarbībā ar laikrakstu "Brivā Latvija"

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem 

 

 

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti