Dalies:

Negribu neko ņemt līdzi no Latvijas, jo negribu vairs aizbraukt: UNA STADE (Latvija / ASV)

Negribu neko ņemt līdzi no Latvijas, jo negribu vairs aizbraukt:  UNA STADE (Latvija / ASV)
No personīgā arhīva
  • 30. Nov. 2019

Nu jau gads ir apkārt, kopš vokāliste Una Stade ir atkal Latvijā. Desmit gadus viņa bija prom no Latvijas, jo pēc mācībām Rīgas Doma kora skolā uzreiz aizbrauca uz Austriju, kur piecus gadus studēja, bet pēc tam aizbrauca uz Ņujorku līdzi savam vīram, kuru satika augstskolā un kurš turpināja mācīties Kvīnsas koledžā - viņš ir no Somijas un arī mūziķis. Ņujorkā abi nodzīvoja piecus gadus.

Tagad Una Stade ir Rīgas Doma kora skolas Mūziklu nodaļas skolotāja, māca gospeļkori, kurā dzied gan Mūziklu nodaļas, gan Džeza nodaļas audzēkņi, kā arī māca mūziklu vēsturi un solfedžo. Tāpat producē reklāmas - tas ir ģimenes bizness. Un, visbeidzot, šovasar sākusi strādāt Latvian Voices.

Kas džeza dziedāšanā ir tāds, ka ievelk?

Lasītākās ziņas valstī

Džezs ievelk ar brīvību, ar to, ka ir jāvar tajā visā orientēties un vēl dot kaut ko klāt, ne tikai muļļāties pa vidu šai mūzikai. Man patīk, ka džeza mūzika piespiež tevi būt šeit un tagad. Protams, ir jau arī mēģinājumi, taču pēc muzikālās būtības tiem nav nozīmes. Džezs ir improvizācija, kaut arī, protams, mēs pieturamies pie kaut kādiem noteikumiem. Taču izpausmes brīvība ir vienkārši brīnišķīga. Tas arī ir tas, kas ievelk. 

Jā, Amerikā bija brīnišķīgs laiks - mēs pārsvarā dzīvojāmies pa Smalls un Mezzrow džeza klubiem. 

Dzīve Amerikā pilnīgi noteikti ir savādāka nekā Latvijā. Pie kā bija jāpierod?

Bija jāpierod pie ļoti daudz kā, un pie daudz kā es arī nevarēju pierast, tāpēc arī pārcēlos atpakaļ uz Latviju. Grūti salīdzināt visu Ameriku pret Ņujorku vai visu Ameriku vai Ņujorku pret Latviju. Ņujorka ir pati par sevi, un tai nav tik lielas saistības ar Ameriku kā tādu. 

Ir forši, ka tu katru dienu vari piedzīvot ko jaunu, nonākt jaunā vietā, izkāpt jaunā stacijā, un tev ir jauna pasaule. Taču ir dažādas lietas, ko es arī nevarēju pieņemt, piemēram, pieejamības ziņā slikta vai neesoša veselības aprūpe, briesmīgs sabiedriskais transports - tas vispār laikam ir sliktākais, kas jebkad pieredzēts. Man ir viena draudzene Austrijā, kura kādreiz teica - kāpēc ir vajadzīgi klosteri un mūķenes - lai būtu cilvēki, kas apzināti kosmosā vadītu labas domas. Un man šķiet, ka Ņujorkas publiskais transports ir tas, pret kuru šīs domas ir jāsūta. Tas ir briesmīgi - tu reizēm uz darbu brauc pusstundu, reizēm trīs stundas… tādai metropolei tas ir neticami. 

Kas bija foršs Amerikā?

Protams, dažādība! Tev ir iespēja redzēt visu un tajā pašā laikā gandrīz neko, jo ir ļoti grūti izbraukāt. Man daudzi jautā, kā tas ir - tagad dzīvot Latvijā, vai nav sajūta, ka nekas nenotiek? - Nē, pilnīgi pretēja sajūta. Diametrāli pretēja. Es beidzot varu paspēt. Es beidzot varu redzēt pat divus kocertus dienā! Tur tas nav iespējams, tas būtu ļoti dārgi, arī attālums būtu ļoti liels. Tur ir daudzas foršas lietas - man pietrūkst mana džeza kluba ģimene, kluba īpašnieks ir mana bērna krusttēvs, tiešām - pat burtiski klubs ir kļuvis par manu ģimeni. 

Ko tu varbūt gribēji paņemt līdzi no Latvijas uz Ameriku? Vai sajūtas, vai ko citu?

Pirms Amerikas man bija pieci gadi Austrijā, pēc vecuma un būtības tas varbūt bija tāds nenopietns laiks, kad Latvija nešķita tik svarīga. Likās - vienalga, kur dzīvot. Taču, atgriežoties Latvijā, tā sajūta ir tik forša. Tagad es negribētu neko paņemt līdzi, jo, godīgi sakot, es vairs negribētu aizbraukt. Man šķiet, ka te ir visas iespējas - pretēji tam, ko cilvēki bieži vien saka, ka te jau nekā nav. Ja uzskati, ka te nekā nav, tad būvē! Darbojies! Cel!

Džeza klubu, piemēram?

Es varbūt netēmētu uz džeza klubu, jo nav adekvāta publikas daudzuma. Tāpēc, no biznesa viedokļa, tas būtu pilnīgi nejēdzīgi. Mums jau ir Trompete, un viņi brīnišķīgi tiek galā ar konceptu. Vai tas nodrošina pietiekami daudz darba vietu džeza mūziķiem? Droši vien, ka nē. Taču ir korporatīvie pasākumi un projekti - vietu, kur mūziķiem parādīties, ir pietiekami. 

Jūs ar vīru esat ne tikai mūziķi, bet arī vecāki. Kādā valodu vidē jūs abi audzināt savu dēliņu?

Bendžaminam ir četri gadi, un viņš ar vīru runā somiski, ar mani latviski, bet, kad esam kopā, tad angliski. Visās valodās viņš runā diezgan vienlīdzīgi. Un tas bija lēmums, ko mēs pieņēmām vēl pirms viņa piedzimšanas - mēs katrs aktīvi runāsim savā valodā, jo bērns jau ir maza mačalciņa un visu uzsūc. Tagad Bendžamins vienkārši paskatās uz cilvēku, aptuveni nosaka iespējamo valodas variantu un tā arī runā. 

Ja latvietes vai latvieša otra puse ir citas tautības un nerunā latviešu valodu, tad Latvijā darbu atrast ir ļoti grūti. Bieži tas ir iemesls, kāpēc ģimene neatgriežas Latvijā. Kādas ir darba iespējas Latvijā somam ar somu un angļu valodu?

Mēs esam tāda kārtīga džeza ģimene. Viens no iemesliem, kāpēc es pārcēlos atpakaļ uz šejieni - mans vīrs ļoti daudz brauc tūrēs - ar tādām pasaulslavenām grupām kā Postmodern Jukebox. Un tūres parasti ieilgst. Reti tās ir divas nedēļas, biežāk - četras, piecas, sešas, septiņas nedēļas, un palikt vienai pašai Ņujorkā ar bērniņu ir sarežģīti. Tā ka daļu gada mēs dzīvojam šķirti, bet tāda ir mūsu profesija, un mēs ar to esam rēķinājušies. Nesaku, ka ir viegli, bet ir iespējams. 

Šeit vīrs reizēm pasniedz arī privātsundas, piedalās meistarklasēs, piemēram, vada Ventspils Groove meistarklases, kur jauniešiem māca savu specialitāti un veido ansambļus. Viņš arī spēlē Saulkrastu džeza festivālā un, protams, ir iepazinies teju ar visiem Latvijas džeza mūziķiem, ļoti daudz ir sastrādājis kopā ar Tomu Rudzinski, Reini Ozoliņu - būtībā visiem. 

Vai nav tā, ka Latvijā reizēm noniecina pasaules pieredzi, ka te strādājam savā šaurajā, ierastajā rāmītī un vēsmas no ārpuses tikai “traucē” te dzīvot?

Man ir pilnīgi pretēja, laba un pretīmnākoša pieredze. Tas, protams, ir atkarīgs no cilvēka un jomas, bet kolēģi jau zina, ka esmu džeza mūziķe, un nesagaida no manis iesīkstējušus uzskatus. Viņi ir ļoti atvērti pret visu jauno. Droši vien es skolā ienesu kādas pārmaiņas, Ņujorkas dzīvesveids mani ir padarījis striktāku, ļoti vērstu uz to, lai netiktu veltīgi tērēts laiks, lieka enerģija - manas darbības, visticamāk, ir ļoti mērķtiecīgas. Dažiem skolēniem pie tā ir grūti pierast, bet es gribu cerēt, ka saprotos ar visiem. 

Es nezinu, ko man iemācījusi pasaule un ko - Latvija. Esmu bijusi tik daudz prom, ka tā varētu būt tikai sakritība, ka to vai to ir iemācījusi pasaule. Taču noteikti tā ir spēja pieņemt dažādas kultūras, par tām priecāties un no tām nebaidīties. Ņujorkā es dzīvoju Bruklinā, un apkārtnē tolaik mēs bijām vienīgie baltie cilvēki. Tas, ko tur esmu ieguvusi - iemācījusies pieņemt atšķirīgo. Man vairs nav arī valodu robežu - ja nesaprot nevienā valodā, tad parādīs. Jā, ieguvums ir robežu zaudēšana.

Autore: Ieva Freinberga

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti