Dalies:

Nebaidos visu sākt no sākuma. Arī sesto reizi

Nebaidos visu sākt no sākuma. Arī sesto reizi
  • 02. Jun. 2019

DACE ŅEMCEVA uz Vāciju atbrauca tikai pirms mēneša. Te viņa strādā par istabeni viesu namā un ir pārliecināta, ka uz Latviju atpkaļ vairs nebrauks. Latvijā Dace strādāja tirdzniecībā - bija veikala vadītāja, mārketinga speciāliste un tirdzniecības pārstāve, kur strādāja ar pasaules zīmolu saldējumiem.

Uz Vāciju Dace atbrauca kopā ar savu puisi, kurš te jau pirms tam dzīvoja sešus gadus. Dacei ir 31 gads un viņa sauc sevi par radošu mākslinieci.

Naudas kurpe nespieda, Tu atbrauci mīlestības dēļ?

Lasītākās ziņas valstī

Neesmu piesieta nevienai valstij, nevienam, nekam. Kur es vēlos, tur dodos, un šobrīd es gribēju doties uz Vāciju, lai meklētu un pierādītu sevi šeit, jo te ir vairāk cilvēku un iespēju sevi piepildīt. Jā, Vācijā es saskatu daudz vairāk iespēju.

Latvijā Tev palika meitiņa.

Jā, mana meita palika Latvijā, viņa mācās otrajā klasē un palika kopā ar savu tēvu. Viņai tur šobrīd ir labāk, jo nepieciešama stabilitāte, un pie tēta mājās noteikti ir stabilāk - kamēr es te iekārtojos - jauna vide, jauna valoda, jauna valsts. Tāpat viņai visas vecmammas ir blakus, radi, draugi, kaķis. Tomēr nākotnē es viņu noteikti redzu šeit, jo te pēc devītās klases ir daudz vairāk iespēju, lai viņa mācītos. Piemēram, duālajā mācībā, kur vienlaikus mācās, saņem stipendiju un uzreiz iet arī praksē - trīs iespējas uzreiz. Latvijā tādas iespējas nav. Latvijā pēc devītās klases var iet vai nu arodvidusskolā, kur tad ir kādas nenozīmīgas prakses, vai izmācīties 12 klases un tad iet augstskolā, bet, manuprāt, šeit viņa varēs vairāk.

Tu šobrīd viesu namā esi istabene. Tā noteikti nav Tavas karjeras sapņu virsotne.

Nē, ar to es šobrīd startēju Vācijā, jo vācu valodā man ir tikai pašas pamatzināšanas, patiesībā - vispār nav zināšanu. Tāpēc man ir jāiemācās valoda. Šis noteikti ir tikai starta punkts, ar ko te sākt, jo nākotnē es vēlos daudz vairāk.

Noteikti gribu savu viesu māju Vācijā. Tā varētu man arī nepiederēt, tas būtu kopā ar vāciešiem, kas jau sliecas uz pensionēšanās vecumu, kuriem varbūt jau nedaudz par grūtu būtu mūsdienu mārketings, inovācijas, klientu piesaiste un viss pārējais - es labprāt to uzņemtos un darītu.

Ar savu puisi esmu izrunājusi, ko darīt - vai iet vācu valodas kursos, vai kaut kā savādāk. Viņš domā, ka iet kursos un mācīties valodu, ir vējā izmests laiks. Viņš uzskata, ka mani ir vienkārši jāiemet vācu vidē, kur visi ir vācieši, kur sākumā man, iespējams, būs puņķi un asaras, jo nesapratīšu, ko saka. Taču tā visu apgūšu daudz ātrāk un pilnīgāk, nekā skrupolozi vārdu pa vārdiņam mācoties vakarā. Jāmācās nevis atsevišķi vārdiņi, bet tieši ko un kā vācieši ikdienā runā.

Kas vajadzīgs, lai veiksmīgi nostiprinātos svešā zemē?

Pirmkārt, pat ne valoda. Ir jābūt atvērtam un komunikablam. Ir ļoti jāgrib sadraudzēties ar visiem un ir jābūt starp viņiem. Ja pārbrauc uz citu valsti, ir jāsaprot, ka tu esi viens no viņiem. Tu tur dzīvosi. Tu neatbrauci vienkārši strādāt, peļņā vai lasīt sēnes, bet tu atbrauci uz šejieni, jo pārcelies. Tad arī tu jutīsies šeit kā mājās, jo kaimiņi tev būs kaimiņi, nevis citas valsts iedzīvotāji. Tu iesi uz kaut kādiem pulciņiem, interešu nodarbībām vai treniņiem un komunicēsi ar pārējiem, tu būsi viens no viņiem, neatkarīgi no tā, kurā valodā tu runā. Un tad jau valoda aizies automātiski, jo visi tavi draugi un kolēģi runās vietējā valodā.

Cik viegli vai grūti ir atstāt Latvijā tuviniekus, draugus un mīļās lietas?

Es nepieķeros ne lietām, ne cilvēkiem. Tāpēc grūtākais man bija atstāt tur meitu. Lai gan mēs jau pirms tam ar viņu nedzīvojām kopā, tomēr atstāt bija grūti, jo tu nezini, kad nākamreiz viņu redzēsi, ja neskaita, protams, videozvanus. Tu nezini, kad viņu atkal varēsi apskaut. Bet viss pārējais ir viena lidojuma attālumā. Man tas nebija ne sāpīgi, ne grūti. Kur vējš uzpūš, tur es aizeju.

Tu Latvijā rakstīji arī grāmatas.

Jā, es nedaudz rakstu - mazliet par indigo bērniem, jo mana meita ir indigo bērns. Par sadzīvi ar bērniem, kas ir nedaudz vairāk ekstraverti nekā parasti, kas, diendienā kopā dzīvojot, ir sarežģīti un smagi. Rakstu no savas dzīves. Vēl tikai lieku jūtas uz papīra, publicējusi neko neesmu, jo tas ir diezgan intīmi un personiski. Tomēr kaut kad saņemšos, noslīpēšu un izdomāšu to domu līdz galam.

Šķiet, ka Tu visu esi sīki izdomājusi, vai Tev nav bail aplauzties?

Es esmu daudz dzīvē aplauzusies. Man ir bijuši divi savi uzņēmumi. Vienā esmu iztērējusi visus ģimenes iekrājumus, un tas viss ir pazaudēts.

Bet nē, aplauzties - kāpēc? Varu atkal sākt visu vēlreiz no jauna. Iešu pa citu ceļu, pa citu scenāriju, jo esmu diezgan elastīgs cilvēks. Ļoti daudz varu pielāgoties un darīt jebkurā profesijā, kurā strādāju.

Man, piemēram, ļoti patīk kulinārija. Ļoti labu gatavoju, tortes cepu un visu pārejo. Es ļoti labi orientējos arī dārzniecībā, visu ko stādu un ņemos. Tāpēc uz kuru pusi gribas, uz kurieni tajā mirklī sauc sirds, uz to pusi arī dodos, un, ja aplauzīsies, nekas - būs nākamais.

Vai nav bail septiņas reizes sākt no sākuma?

Nē. Vispār, nē. Es neesmu no tiem, kas septiņreiz nomēra un vienreiz nogriež. Es nogriezīšu septiņreiz. Pamēģināšu to, to un šito. Ļoti spontāni.

Ko Tu teiktu tiem cilvēkiem Latvijā, kas aizbraucējus uzskata par "lūzeriem" un nodevējiem?

Manuprāt, viņiem ir pārāk šaurs redzesloks. Tu vari būt patriots, dzīvojot jebkurā valstī. Viens patriotisms ir, kurā tu sēdi, bet tev ir grūti, tu nevari sasniegt un piepildīt sevi. Tu vienkārši aprobežojies ar savu sētu, savu dārzu. Bet otrs ir, ka tu paskaties vairāk.

Tas, ka mēs aizbraucam prom, nenozīmē, ka mēs nemīlam Latviju, mēs vienkārši neredzam sevi tur. Savas ģimenes, sevis dēļ mēs izbraucam ārpus valsts, lai dzīvotu labāk un ērtāk, lai piepildītu sevi, lai ceļotu. Jo mēs jau nezinām, kurā dienā nomirsim - varbūt rīt, varbūt pēc mēneša vai pēc gada. Un tāpēc, man šķiet, ir muļķīgi kaut kur sēdēt tikai tāpēc, ka tu esi patriots, ja tu vari kaut ko vairāk.

Varbūt Tu ar savu pasaules, ar vācu pieredzi varētu pēc laika nākt atpakaļ uz Latviju?

Nē, man Latvija joprojām šķiet pārāk mazs spēles laukums. Man vajag lielāku. Tur nav, kur ieskrieties. Un šā brīža Latvijā vēl desmit gadus nekas nemainīsies - ne cilvēku pirktspēja, ne arī atvērtība pret pasauli. Tāpēc man šobrīd tur īsti nav ko darīt.

Tas, ka es šobrīd stradāju par istabeni, ir tikai iesākums. Nav jābaidās. Mums katram ir jāriskē. Jo vairāk riskēsim, jo vairāk sasniegsim. Ja mēs sēdēsim savā sētā un baidīsimies, mēs arī neko nesasniegsim.

Ja runā par naudu, tad tā mani neskar, tā man nekad nav bijusi motivācija. Pirmkārt, man ir svarīgi, kādi cilvēki ir apkārt, aura, atmosfēra un novērtējums. Kamēr man tas spēļu laukums ir interesants, tikmēr es spēlēju.

Autors: Ieva Freinberga, "Latviesi.com"

Nedēļas lasītākās ziņas

Jaunākās ziņas tēmā

Reklāmraksti